Kā nez ir? Vai iespēja, ka vīrietis var ciest, piemēram, no seksuālas vardarbības (tai skaitā armijā vai cietumā, bet ne tikai) un šīs pieredzes pārvarēšanai būtu nepieciešams kāds specifisks atbalsts, arī šķiet ļoti pikanta un apķiķināma, vai arī šī tēma vispār ir tabu?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
antuaneteEs arī vakar pārdomāju un gribēju rakstīt kaut ko līdzīgu. Mazliet izvēršot to par "identitātes slepkavību" - varētu pieņemt (respektīvi, man intiuitīvi šķiet, ka sabiedrība kopumā to tā varētu pieņemt), ka apvainojumi, ko var sagaidīt izvarota sieviete ("pati uzprasījies") implicē to, ka viņa bija "par daudz sieviete" un tēviņš nevarēja atturēties. Savukārt, tas, ko var sagaidīt vīrietis, ir "kas tu par veci, ka nevarēji aizstāvēties", implicējot, ka viņš nav bijis "pietiekami vīrietis", tādējādi noliedzot būtisku identitātes daļu. Un pie visa tā vēl kaut kur iet uz atbalsta grupām kas "nav vīrišķīgi" (ir taču tāds stereotips sabiedrībā, ka savās problēmās dalās tikai sievietes) - divtik grūti.- kautskisAr to sieviešu lomu brīžam ir pat smieklīgi. Ir tāds dzeltānās preses paveids "morālizējošie plikumu rādītāji", kas rāda visādas bildītes ar kailām sievietēm, piebilstot (kas raksturīgi krievu presei) "Šoks!" un "Tā un tā sevi apkauno!" (latviešu prese cenšas būt mazāk morālizējoša un vairāk rotaļīga, sakot "pavisam plikiņa" un tādā garā). Tā, edz, ļaudīm ir iespēja gan pašausmināties, akdies, kā viņa tā var, gan papriecāties par plikiem cilvēkiem.
- antuaneteJā, un vēl tas smalkais paradokss, ka visa informācijas telpa borē, ka sievietei jābūt "seksīgai" (labākajā gadījumā "sievišķīgai"), bet, kad viņu izvaro vai rupji uzmācas publiskā vietā, tad "pati vainīga" un "pati uzprasījies".