![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ja skolā man būtu bijusi iespēja skriešanu apgūt atbilstoši savām spējām, nevis programmai un standartiem, tās nebūtu bijušas šausmas un mocības, no kurām pašsaglabāšanās instinkts liek izvairīties. Man nebūtu bijuši vajadzīgi divdesmit gadi, lai lēnītēm pārvarētu psihotraumas un atdzīvinātu sevī cilvēkiem dabiski piemītošo kustētprieku. Visticamāk - arī šos divdesmit gadus es būtu pavadījusi sportiskāk un veselīgāk.
Izglītības sistēma spēj ne tikai iemācīt, bet vēl jo vairāk - arī nokaut un paralizēt vēlmi iemācīties. Es biju tizlene, kuru piespieda skriet, neiemācot to darīt un nepieradinot pie slodzes. Kādam citam lika rēķināt vai lasīt tad, kad viņš to neprata un nespēja.
Pieņemu, ka ir cilvēki, kuri joprojām nespēj pārvarēt šausmas rakstīta teksta vai matemātikas uzdevuma priekšā. Vai dzīvo nesajēgā par dabaszinātņu pamatjēdzieniem.
Skumji.
Izglītības sistēma spēj ne tikai iemācīt, bet vēl jo vairāk - arī nokaut un paralizēt vēlmi iemācīties. Es biju tizlene, kuru piespieda skriet, neiemācot to darīt un nepieradinot pie slodzes. Kādam citam lika rēķināt vai lasīt tad, kad viņš to neprata un nespēja.
Pieņemu, ka ir cilvēki, kuri joprojām nespēj pārvarēt šausmas rakstīta teksta vai matemātikas uzdevuma priekšā. Vai dzīvo nesajēgā par dabaszinātņu pamatjēdzieniem.
Skumji.
Patiesībā normas sportā mūsdienu skolā ir pat augstākas, kā tad, kad es mācījos. Tas vispār ir ļoti interesanti - vai cien ierēdņi ir iedomājušies, ka jebkuram skolēnam jāprot lekt pār āzi, špagatu, tiltiņu no augšas? Skrējiena normas arī bija tā neko.
Bet, jā - manā laikā arī labas atzīmes bija tām klasesbiedrenēm, kuras no bērnudārza vecuma kaut kur trenējās. Tas vien liek domāt, ka nav kaut kas īsti pareizi, ja normatīvi ir pieveicami tikai tiem, kam ir faktiski dubultots, ja ne trīskāršots nodarbību daudzums.
par rakstīšanu, rēķināšanu - nu, tās pie pamatiemaņām. zinu, ka ir cilvēki, kuriem tās nekādu baudu nesagādā.
par dabaszinātnēm, īsti nesaprotu, kas no tā, ka daži ļaudis nekad nav zinājuši vai neatceras ņūtona likumu, aizmirsuši, kā izskatās sērskābes vai cukura formula, nejēdz saslēgt vadus ķēdītē un tamlīdzīgi? ja vien, protams, nav elektriķi, dakteri, inženieri un tamlīdzīgi?
Nu, nezinu - man liekas ka ir kaut kāds antianalfabētisma minimums, kas atbilst vidusskolas (nu labi, pamatskolas) mācību programmai un ko cilvēkiem vajadzētu zināt. Ne tikai sadzīvisku problēmu risināšanas labā, bet arī tāpēc, lai pasaule visapkārt nebūtu mīklains, aizšifrēts teksts.
ir pārāk daudz cilvēku, kuriem neinteresē. nevis, ka būtu slikti cilvēki, bet vienkārši neinteresē. lūk, šo grupu spiest apgūt papildus dienišķajam dzīvei sabiedrībā nepieciešamajam zināšanu minimumam ir lieka resursu tērēšana. citiem vārdiem - obligāta vidējā izglītība, ja bērnam (un ģimenei) nav intereses nekādas, ir lieka resursu tērēšana.
Es arī esmu aizmirsis lielāko daļu no latviešu literatūras un kultūras vēstures un arī nesūdzos!
Daudz svarīgāk ir iemācīties loģisko domāšanu, spēju diskutēt un komunicēt un atrast to pašu sērskābes formulu, kad tas ir vajadzīgs.
savu gada atzīmi no siltās sezonas trijniekiem (skriešana) es davilku līdz četriniekam tikai tāpēc, ka ziemā fizkultūrā biju teicamniece (slēpošana)
un mēs apskaudām puišus, kuriem fizkultūras skolotāja bija nevis trula bāba kā mums, bet augstskolas trenere, kura panāca, ka visa stunda paiet kā viena vienīga mainīga, nerimstoši intensīva spēlēšanās, kuru pusaudži pabeidz ar nogurumu pilnīgi visos ķermeņa muskuļos un vienlaikus - izālējušies un izpriecājušies.
skriešana ir tieši tāds pats the BUBULIS.
Manuprāt, tieši tam arī vajadzētu būt galvenajam izglītības mērķim – palīdzēt ikvienam skolēnam pārvarēt savas grūtības. Visi normatīvi, rezultāti, punkti, atzīmes utt. nodara vairāk ļauna nekā motivē. Ja kādam ir problēmas ar kustēšanos, tad palīdzēt rast viņam tajā interesi un patiku, nevis likt atzīmes par to, cik ātri ir noskrieti 100 metri vai 2 km. Tieši tāpat ar dabaszinātnēm vai matemātiku – svarīgi, lai skolēns iegūtu interesi un pašapziņu, ka ir spējīgs atrisināt uzdevumu. Atzīmes būtu jāliek tieši par pūlēm nevis rezultātu. Labi skolotāji jau tā dara, bet sistēma ir nežēlīga pret visiem.
Par to pašu fizkultūru - gan pamatskolā, gan vidusskolā es biju vienīgais maza auguma resnītis klasē, bet visās skriešanās es biju Top2, jo es, bļin, pūlējos un pūlējos tikt pie rezultāta. Tas kaifs un sasnieguma apziņa, kad ir izskriets četrinieka vai piecinieka rezultāts sasodīti kalnainajā (pēdējos distances 150m sākumā viens ļoti stāvs ~20m kāpums un pēc tam ~10grādi pret kalnu līdz finišam) aplī. Vienīgā lielā problēma bija ar bumbiņas un vēlāk granātas mešanu, jo man rokas, pleca un saišu kombinācija visai apdalīta. Bet tad es ar skolotāju strādājām pie tehnikas stundās, kad citi spēlēja futbolu (āāāāā) vai arī gāju pēc stundām, lai panāktu pareizas kustības un tā un vidusskolas beigšanas eksāmenā godīgu trijnieku aizmetu un biju priecīgs par to, lai arī pēc pūļu pieejas man dotajā gadījumā pienāktos atzīme ārpus piecu baļļu skalas.
Man ļoti patika tavs izteikti diplomātiskais apzīmējums laika posmam, resp.,
Tāpat vārdu "cienīga, sagrabējusi kundzīte" piedēvēšana man ir pilnīga lieka, jo Tu esi pārāk eleganta, lai es jebkādā dvēseles un saprāta stāvokklī varētu izmantot pēdiņās minēto apzīmējumu.
Pie tam fizkultūrā grib apgrābstīt gandrīz visus sporta veidus, rezultātā visiem jādara viss, vienalga, cik labi vai slikti padodas un cik piemērotas ir fiziskās dotības. Ai, es pat nezinu, kā pareizi vajadzētu organizēt skolēnu fiziskās aktivitātes, bet tas, kā bija manā laikā, noteikti nav pareizi :)
Dzīvē sanāca pretēji – kļuvu par profesionālu tulkotāju. Darbs ar valodām izrādījās pats interesantākais. Tam līdzi nāca arī atziņa, cik aplama ir uz iekalšanu balstīta izglītības sistēma. Vecajiem skolotājiem daļēji var piedot, jo padomju laikos jau reti kuram bija saprašana par to, kā jāmāca valodas. Bet man šķiet, ka nekas daudz jau nav mainījies.
Padomju laikā bija Rīgā un noteikti arī citur atsevišķas skolas, kuras specializējās uz valodām un tur tiešām rezultāti bija ļoti pat labi.
Savukārt citās acīmredzot (es kāreiz pārgāju uz nespecializēto no specializētās) svešvalodas līmenis bija vidusskolā vienkārši, salīdzinot ar specializēto, 3.-4. klases līmenī.
Bet skolā sliktu skolotāju dēļ man radās zināmi kompleksi, kas es to nevaru, lai gan spēju iekalt no galvas visas locījuma tabulas un formas.
Tā joprojām miljoniem labi attīstītu bērnu pasaulē cieš no tā, ka uzskata, ka viņiem nepadodas matemātika, ķīmija, fizkultūra utt., lai gan patiesībā tas ir sliktu skolotāju radīto kompleksu dēļ.
Izglītības sistēmas moto būtu jābūt, ka nav sliktu skolēnu – ir tikai slikti skolotāji. Dažiem skolēniem varētu būt lielākas problēmas noteiktos priekšmetos, kuras prasa ieguldīt lielākas pūles. Tāpēc ir jāatsakās arī no mehāniskās pieejas atzīmju likšanā un arī skolotāja darba samaksā.