![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Jā, toreiz skolotāji slodzes neplānoju, bet man tā nebija problēma, jo nedaudz mazohistiski patika (un acīmredzot kaut kādi endorfīni vai citi hormoni bija, kas to izraisīja) tas stāvoklis, kad liekas vieglāk nomirt. Es arī tagad, ja arī skrienu, tad slodzi neplānoju un pēc tam tuvākās dienas pa kāpnēm eju lejā lamādamies, bet pēc kādām piecām-sešām skriešanas reizēm organisms saprot, ka nekur neliksies. Protams, ilgāk kā mēnesi vai divus es regulāri neemsu skrējis, slinks esmu :-)