Kurvjzieža kontemplācijas

krii

4.1.12 11:27

Ja skolā man būtu bijusi iespēja skriešanu apgūt atbilstoši savām spējām, nevis programmai un standartiem, tās nebūtu bijušas šausmas un mocības, no kurām pašsaglabāšanās instinkts liek izvairīties. Man nebūtu bijuši vajadzīgi divdesmit gadi, lai lēnītēm pārvarētu psihotraumas un atdzīvinātu sevī cilvēkiem dabiski piemītošo kustētprieku. Visticamāk - arī šos divdesmit gadus es būtu pavadījusi sportiskāk un veselīgāk.
Izglītības sistēma spēj ne tikai iemācīt, bet vēl jo vairāk - arī nokaut un paralizēt vēlmi iemācīties. Es biju tizlene, kuru piespieda skriet, neiemācot to darīt un nepieradinot pie slodzes. Kādam citam lika rēķināt vai lasīt tad, kad viņš to neprata un nespēja.
Pieņemu, ka ir cilvēki, kuri joprojām nespēj pārvarēt šausmas rakstīta teksta vai matemātikas uzdevuma priekšā. Vai dzīvo nesajēgā par dabaszinātņu pamatjēdzieniem.
Skumji.

• 46 raksta
• ir doma

• bozena

  4.1.12 12:13

  

  Man gan nebija nelaimīgu attiecību ar skolas fizkultūru, bet tas tikai tālabad, ka es trenējos ārpus skolas. Manai māsai gan bija, un es dzirdot par tām šausmām, nolēmu, ka lai vai kā - manas meitas ies trenēties šur vai tur, lai tikai nebūtu kas tāds jāpiedzīvo.
  Patiesībā normas sportā mūsdienu skolā ir pat augstākas, kā tad, kad es mācījos. Tas vispār ir ļoti interesanti - vai cien ierēdņi ir iedomājušies, ka jebkuram skolēnam jāprot lekt pār āzi, špagatu, tiltiņu no augšas? Skrējiena normas arī bija tā neko.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    4.1.12 12:19

    

    Tagad vismaz, kā esmu dzirdējusi, meitenes vidusskolā skrien 1,5 km, nevis 2.
    
    Bet, jā - manā laikā arī labas atzīmes bija tām klasesbiedrenēm, kuras no bērnudārza vecuma kaut kur trenējās. Tas vien liek domāt, ka nav kaut kas īsti pareizi, ja normatīvi ir pieveicami tikai tiem, kam ir faktiski dubultots, ja ne trīskāršots nodarbību daudzums.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais