Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Ja skolā man būtu bijusi iespēja skriešanu apgūt atbilstoši savām spējām, nevis programmai un standartiem, tās nebūtu bijušas šausmas un mocības, no kurām pašsaglabāšanās instinkts liek izvairīties. Man nebūtu bijuši vajadzīgi divdesmit gadi, lai lēnītēm pārvarētu psihotraumas un atdzīvinātu sevī cilvēkiem dabiski piemītošo kustētprieku. Visticamāk - arī šos divdesmit gadus es būtu pavadījusi sportiskāk un veselīgāk.
Izglītības sistēma spēj ne tikai iemācīt, bet vēl jo vairāk - arī nokaut un paralizēt vēlmi iemācīties. Es biju tizlene, kuru piespieda skriet, neiemācot to darīt un nepieradinot pie slodzes. Kādam citam lika rēķināt vai lasīt tad, kad viņš to neprata un nespēja.
Pieņemu, ka ir cilvēki, kuri joprojām nespēj pārvarēt šausmas rakstīta teksta vai matemātikas uzdevuma priekšā. Vai dzīvo nesajēgā par dabaszinātņu pamatjēdzieniem.
Skumji.
  • un turklāt lika skriet pa asfaltu gumijas kedās ar plakanu zoli (citu sporta apavu jau nemaz nebija)
    savu gada atzīmi no siltās sezonas trijniekiem (skriešana) es davilku līdz četriniekam tikai tāpēc, ka ziemā fizkultūrā biju teicamniece (slēpošana)

    un mēs apskaudām puišus, kuriem fizkultūras skolotāja bija nevis trula bāba kā mums, bet augstskolas trenere, kura panāca, ka visa stunda paiet kā viena vienīga mainīga, nerimstoši intensīva spēlēšanās, kuru pusaudži pabeidz ar nogurumu pilnīgi visos ķermeņa muskuļos un vienlaikus - izālējušies un izpriecājušies.
    • 80o beigās jau bija arī botas ar biezu un cietu zoli un skriet ar kedām arī bija sāpīgi ne tikai pa asfaltu, bet arī stadionā pa tartanu. Es gan biju pietiekoši saprātīgs jauneklis, lai pēc pirmās pieredzes kedās, to stadionā vairāk neatkārtotu.
Powered by Sviesta Ciba