Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

[info]krii
4.1.12 11:27
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Ja skolā man būtu bijusi iespēja skriešanu apgūt atbilstoši savām spējām, nevis programmai un standartiem, tās nebūtu bijušas šausmas un mocības, no kurām pašsaglabāšanās instinkts liek izvairīties. Man nebūtu bijuši vajadzīgi divdesmit gadi, lai lēnītēm pārvarētu psihotraumas un atdzīvinātu sevī cilvēkiem dabiski piemītošo kustētprieku. Visticamāk - arī šos divdesmit gadus es būtu pavadījusi sportiskāk un veselīgāk.
Izglītības sistēma spēj ne tikai iemācīt, bet vēl jo vairāk - arī nokaut un paralizēt vēlmi iemācīties. Es biju tizlene, kuru piespieda skriet, neiemācot to darīt un nepieradinot pie slodzes. Kādam citam lika rēķināt vai lasīt tad, kad viņš to neprata un nespēja.
Pieņemu, ka ir cilvēki, kuri joprojām nespēj pārvarēt šausmas rakstīta teksta vai matemātikas uzdevuma priekšā. Vai dzīvo nesajēgā par dabaszinātņu pamatjēdzieniem.
Skumji.
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

  • [info]krii
    4.1.12 15:01
    Es arī videnē 2km skrēju uz stabilu četrinieku (piecu ballu sistēmā), un tas no manis prasīja drausmīgas pūles ar sekojošām spazmām un vemšanu un divu dienu tahikardiju pēc tam. No kā es secinu, ka tā bija nepareizi plānota slodze. Ka būtu bijis daudz labāk, ja kāds - un kāpēc gan ne fizkultūras skolotāja? - būtu ar mani aprunājies, palīdzējis izdomāt kādu individuālu plānu (jo es pati toreiz biju par dumju, lai zinātu, ka tāds vajadzīgs) ar pakāpenisku distances un ātruma palielināšanu. Tā vietā bija divreiz nedēļā pieci apļi pa sporta zāli un un divreiz gadā - skrieniet pa mežu, kā nu katrs mākat.

    • [info]antuanete
      4.1.12 15:08
      Visticamāk, tas bija tāpēc, ka agrāk (pieļauju, runa ir par 80./90. gadiem) parasts sporta skolotājs visus smalkumus par treniņu plāniem varēja arī nezināt. Tolaik pat sporta skolās trenējās visi barā, tāda raķešzinātne kā slodzes testi, pulsometri, laktāti bija tālā nākotnē un pieejami varbūt bagāto valstu izlasēm. Šodien, kad katrs internetā var noskaidrot visu interesējošo, gan ir noziedzīgi turpināt bērnus dzīt aplī pa zāli un tad uz rudens krosu; ja skolotājs nejēdz, tad vismaz vecākiem būtu jāseko līdzi, ko un kā bērns dara un jāpalīdz pareizi trenēties.

      • [info]dunduks
        4.1.12 15:15
        Es nedomāju, ka skolotājs beidzis fizkultūras institūtu varēja nezināt par slodzēm. Kāpēc šīs zināšanas tika ignorētas? Nezinu. Bet man tas netraucēja.

        Man ļoti patika tavs izteikti diplomātiskais apzīmējums laika posmam, resp., [info]krii vecumam, jo pats es ik pa laikam atraujos ar somiņu par norādēm uz to :-)

        • [info]krii
          4.1.12 15:23
          Mani nudien nepārsteidz, ka Antuanete nelieto apzīmējumus "cienīga, sagrabējusi kundzīte" vai kā nu Tu toreiz izteicies.:)

          • [info]dunduks
            4.1.12 15:26
            Parasti jau ir peiticis ar norādi par to, ka mēs esam viena gada :-)

            Tāpat vārdu "cienīga, sagrabējusi kundzīte" piedēvēšana man ir pilnīga lieka, jo Tu esi pārāk eleganta, lai es jebkādā dvēseles un saprāta stāvokklī varētu izmantot pēdiņās minēto apzīmējumu.

      • [info]krii
        4.1.12 15:29
        Pulsometru es arī tagad nelietoju, bet to, ka cilvēkiem ar atšķirīgām spējām un sagatavotības pakāpēm vajadzētu atšķirīgi trenēties, jau nu gan manuprāt Fizkultūras Institūtā vajadzēja iemācīt...

        • [info]antuanete
          4.1.12 16:08
          Jā, bet pamēģini 30 skolēniem vienas-divu fizkultūras stundu laikā nodrošināt individuālus treniņplānus :) Tas ir grūtāk, nekā trenēt biatlona izlasi :)
          Pie tam fizkultūrā grib apgrābstīt gandrīz visus sporta veidus, rezultātā visiem jādara viss, vienalga, cik labi vai slikti padodas un cik piemērotas ir fiziskās dotības. Ai, es pat nezinu, kā pareizi vajadzētu organizēt skolēnu fiziskās aktivitātes, bet tas, kā bija manā laikā, noteikti nav pareizi :)

    • [info]dunduks
      4.1.12 15:11
      Jā, toreiz skolotāji slodzes neplānoju, bet man tā nebija problēma, jo nedaudz mazohistiski patika (un acīmredzot kaut kādi endorfīni vai citi hormoni bija, kas to izraisīja) tas stāvoklis, kad liekas vieglāk nomirt. Es arī tagad, ja arī skrienu, tad slodzi neplānoju un pēc tam tuvākās dienas pa kāpnēm eju lejā lamādamies, bet pēc kādām piecām-sešām skriešanas reizēm organisms saprot, ka nekur neliksies. Protams, ilgāk kā mēnesi vai divus es regulāri neemsu skrējis, slinks esmu :-)
Powered by Sviesta Ciba