- Brīvdienas ar putniem
- 6.5.24 21:59
- Viens no labākajiem brīžiem brīvdienās bija vakar, kad vienkārši sēdēju, skatījos uz zaļumu kokos un centos ieklausīties putnos. Netālu no manis nolaidās mazs putniņš, iespējams, žubīte un sāka dziedāt tik skaļi, ka gandrīz aizkrita ausis. Vnk nebiju pieradusi, ka kāds putns dzied gandrīz man līdzās. Taču jutos ļoti pagodināta, ka putniņš nelido prom un tik dzied un dzied. Varēju mierīgi izpētīt krāsas, formu, pat nesaskumu, ka nav nekas paņemts līdzi skicēšanai. Pirmo reizi mūžā laikam pie manis tik tuvu bijis kāds putns, ja neskaita pīles, gulbjus, baložus, zvirbuļus un vārnas. Paldies, bija ļoti skaisti.
- 1 rakstair doma
- 6.5.24 21:58
-
Whoa, nezināju, ka vienas no manas visu laiku mīļākās filmas autors ir uzņēmis ko šādu - "Uz sudraba globusa" (1988). Piemirst nedrīkst! https://m.imdb.com/title/tt0093593/
- 1 rakstair doma
- 6.5.24 21:08
-
sestdienas rītā dabūju alerģisku reakciju no rimčika mazā arbūza. pārējiem ēdājiem nekas, tikai man puse sejas izmetās kodīgos pleķos. paldies dieviem, mājās mētājās zyrtec no laikiem, kad alerģiska reakcija (iespējams, no arbūziem) bija atvasei. pietika tieši divām devām un palika maza pilīte, kas nederēs nekam.protams, tieši tajā dienā bija jābrauc ciemos uz lielu jubileju, kur kaudze radinieku un pusradinieku sabraukuši.sūdzos par neražu ar arbūzu, pie sevis priecājoties, ka nu jau gandrīz neko nevar redzēt, kā viena pusradiniece atbalstoši saka: "jā, tiešām, tev visa seja pleķos!" thanks for nothing.
- 3 rakstair doma
- maijs
- 6.5.24 19:08
-
mazliet priecīgākās ziņās. vakardien atzīmējām 13. kāzu jubileju ar gājienu gar un pa Rauni. man gan no rīta bija kaut kāda panikas lēkme par visu manu dzīvi un es pusi ceļa līdz sākumpunktam mašīnā raudāju. tas nav man raksturīgi. es ļoti reti raudu. bet Raunis bija foršs. gājām no Vaives dzirnavām pa kreiso krastu līdz Dzelzupītes ieteikai un atpakaļ - kādu kilometru pa upi un pēc tam pa labo krastu. sanāca kādi 12 km. ļoti labi, ka K bija iedomājies paķert līdzi neoprēna čībiņas, kuras izmantojam ziemas peldēm. varējām iet pa upi - nesala kājas tik ļoti un vieglāk pārvietoties pa glumajiem akmeņiem, kuri klāj Rauņa gultni. basām kājām tā nevarētu paiet, bet skatpunkts no upes ir ļoti, ļoti foršs. nākamreiz varētu iet no otras puses, atkal līdz Dzelzupītei. pati Dzelzupīte arī ļoti skaista, pagājāmies drusku uz augšu pa to. tāda strauja, ar lielu kritumu, daudzām mazām krācītēm un mikroūdenskritumiņiem. ļoti dzīva un dzīvi apliecinoša.
pēc tam padzērām kafiju Cēsīs un vēl izbraucām līkumu. uzmetām aci Veselavas muižai. tad braucām uz Dzērbeni, bet man spontāni sagribējās trešo reizi apmeklēt Apšu baznīcu. tā ir viena no skaistākajām Latvijas baznīcām. un šis izrādījās īstais brīdis - tur bija vietējais Nikolajs, kurš ielaida paskatīties baznīcas iekšpusē un pastāstīja pagasta aktualitātes. ļoti, ļoti jauks vīrs. tur būtu materiāls garākai intervijai.
tad iebraucām Dzērbenē, kur K nezkāpēc nebija bijis. es biju bijusi. paskatījāmies baznīcu un muižu. parkā salasīju sauju gaiļbikšu. tad iekāpām mašīnā un nezkāpēc tieši skanēja Monopols, kura viese bija cimdu Jettiņas grāmatas veidotāja Elīna. ļoti skaista grāmata starp citu. iesaku. Jettiņa bija no Dzērbenes. tālāk vēl izbraucām caur Drustiem, lai salīdzinātu Dzērbenes un Drustu baznīcas. diezgan ļoti līdzīgas.
šodien auksts un nemīlīgs un bēdīgs. bez mirušā Tora vēl brālis naktī sadzēries bija sarakstījis nepatīkamas ziņas. bet par spīti tam visam atklājām arī sojšlika sezonu - K sojšliks + ugunskurā grilēti sparģeļi + ful medames + salāti no redīsu lapām, gurķenes, sarkanā kāposta, valriekstu eļļas, grauzdēta sezama un mango etiķa + redīsi no dārza + tomāts, marinēti karija gurķīši, avokado + viegli apgrauzdētas tortijas. ļoti ļoti patīkama tā maija ēdienkarte. visādi citādi šī bija ļoti, ļoti neproduktīva diena un es jau jūtu sevī perināmies panikas lēkmi par to. - 3 rakstair doma
- Brīnums kā
- 6.5.24 18:47
-
vietējie viedie sen neģīPst sajūsmā no šitā
https://en.wikipedia.org/wiki/Richat_Structure - 6 rakstair doma
- 6.5.24 16:12
-
Svētdienas ir vienīgā diena nedēļā, kad bez sirdsapziņas pārmetumiem, reizēm uzspēlēju datorspēles.
Tā, vakar iesāku Fallout 4. Spēlēju, kā vienmēr, spēlēs, kur chars ir jāveido, kā beibe. Nu, sataisīju galvas izskatu, meikapu, bet apģērbu neļāva izvēlēties, vnk iedeva patvertnes zilo uniformu.
Liels bija mans pārsteigums, kad jau spēlējot atzoomoju, un ieraudzīju, ka skraidu pa postapokaliptiskajām drupām krūšturī un apenītēs. Piedodiet, bet jāatsāk būs no agrīnāka seiva, kur vēl nezināšanas dēļ nebiju atdevis kostīmu prom. - 2 rakstair doma
- 6.5.24 16:14
-
gribu cept rabarberu kūku. izrādās, mājās cukura nav un neatceros, kad pēdējo reizi bija.
ārā līst, bet būs jāiet ekspedīcijā.
toties man nezināmu iemeslu dēļ ir četras ar pusi sāls pakas. - 0 rakstair doma
- 6.5.24 14:04
-
dārgā liepāja, pie jums mēdz kaut kur publiski un kolektīvi skatīties eirovīziju? tb vai ir iespēja ceturtdienas vakarā ielīgot kādā lokālā un palūrēt pusfinālu? draugs prasa (pa īsto, ja kas, bet es arī iešu)
- 7 rakstair doma
- maijs
- 6.5.24 12:23
-
kad pagājšsvētdien nomira Selfa, es tajā naktī redzēju sapni, kurā pamodos, paskatījos pa logu un ieraudzīju, ka viss mans dārzs ir nošķūrēts un nolīdzināts. es sapnī drausmīgi raudāju un tad pa to lauku skrēja divi kumeliņi. viens vecāks, jau tāds uz jaunzirga pusi, otrs jaunāks. zirgiem bija epizodiska loma šajā sapnī, tas vēl turpinājās tālāk un kopumā tas bija visai personisks, bet šķiet zirgi vienkārši izmantoja to kā platformu, lai uz brīdi ielauztos un atrādītos.
jo - šorīt pamodos ar ziņu vacapā, ka nomiris Tors. un divi kumeliņi pēkšņi makes sense. Tors bija ilggadīgs mana zirga draugs. kad pagājšruden siena krīzes dēļ Marta likvidēja pansiju, Tors bija pēdējais, kas aizbrauca un man bija žēl - tieši mana zirga dēļ. viņi ir ļoti ģimeniskas būtnes, kas veido ciešas draudzības un Tors bija ļoti labs draugs manam zirgam. viņi bija tāda nešķirama trijotne - Radis, Vankū un Tors. mēs viņus jokojot saucām par brāļiem Ilmāriem. Tora saimniece dzīvo Jelgavā, tāpēc viņš bija pa ziemu pārcēlies uz kādu stalli netālu no Jelgavas. bet tur ir ierobežota teritorija un vasarā nav pietiekamas platības ganībām. bija sarunāts, ka viņš uz ganību sezonu atgriezīsies Birzlejās. šorīt bija jābrauc, bet kāpjot treilerī pēkšņi nokrita un dažu minūšu laikā, ar galvu saimnieces klēpī, nomira. viņam bija tikai 16 gadi. viņam gan bija visai smaga emfizēma (astma), krietni smagāka nekā manam zirgam. pavasaris viņiem ir grūts laiks, īpaši, kad strauji paliek silts + viskkas zied. ilgstošās elpošanas problēmas atstāj iespaidu uz sirdi. visdrīzāk vienkārši sirdslēkme (zinu vēl 2 zirgus ar emfizēmu, kam uznākot siltajam laikam strauji palicis slikti un krituši ar sirdi). + vēl stresiņš, ka vienam kaut kur būs jābrauc.
tā zirgi joprojām redzami sēro par Selfas nāvi. Radis un Vankū abi ir ļoti klusi un ieturēti, visu laiku cieši turas viens pie otra, nespēlējas, pat kārumus īpaši nekļančī. likās būs forši - atbrauks vecais draugs Tors un novērsīs domas. nu nekā. - 1 rakstair doma
- 6.5.24 11:41
- divas_zosisKam te Dža sakāpis galvā?
- 1 rakstair doma
- 6.5.24 09:34
-
Dažreiz sabiedrība vienkārši nodara tik daudz sāpju cilvẽku identitåtēm, vinu ķermeņiem, ka ir vieglāk aizbraukt uz citu valsti un identificẽties kā they them vai pavadīt visu savu laiku mākslīgi uzpūstos radikālas pienemšanas burbuļos, kas nedaudz zaudē savu saikni ar sociālekonomisko realitāti, nekā nodrošināt tādu atbilstību lai tev pārstātu nemitīgi norādīt tavu neatbilstību - arī labi domātos veidos. nepārtraukti mazi nepienemšanas dūrieni tavai identitātei un integritātei. Jo pastāv arī tādas identitātes lietas, kas nav “performētas”. Tev vajag šitā krāsot acis, Tev vajag šitā gērbties. Manas acis sāp ja es vinas krāsoju. Mana āda sāp no apgērba. Es gribu gērbties kā bomzis un Katru dienu es ar sevi cenšos sarunāt variantus kā ar bērnudārznieku. Protams ka tas ir aktuāli tikai tad ja tu vēlies būt sieviete. Es domāju ka ar menopauzi man šīs såpes beigsies, nu ko, vēl jāiztur 10 gadi, es novecoju lēni. Heteroseksualitātes tragēdijas.
domāju, ka patiešām trans, patiešām smagas disforijas gadījumu, ir mazăk, un lielākoties they them ir politiski, personiski pazinojumi. - 24 rakstair doma
- Nothing special - mapats melo
- 6.5.24 01:00
-
Attiecībā par transhumānismu mapats melo, bet nu tas gan nav nekas jauns, mapats melo ir triviāls lietu stāvoklis. Vienkārši ja mapats melo tādos jautājumos ko es pārzinu, tad es to varu piefiksēt un atgādināt.
Katram gadījumam priekš saprātīgiem cilvēkiem atgādinu ka transhumānisms un transpersonas ir 2 dažādas lietas - tieši tāpat kā piemēram tiroīds un paratiroīds vai aromātiska tēja un aromātiski savienojumi ķīmijā vai tml. - 5 rakstair doma
- 5.5.24 22:11
-
šodien biju liecinieks telpauga tiesā. telpaugs bija panīcis, tam tika piespriests nāvessods. mēģinājumi apelēt atstāt uz brīdi dārzā, varbūt atgūsies, bija neveiksmīgi - jau gadiem šis nemīlētais augs aizņem labu poda vietu, kur varētu augt kaut kas mīlestības cienīgāks. telpaugs tika atdots bendem, kuram bija jāatnes atpakaļ tukšais podiņš.
prombraucot pamanīju telpaugu glīti ieraktu zemē un aplietu netālu no paredzētās soda vietas.
es jau biju aizmirsusi, ka ir tādi cilvēki. bez ļaunuma sirdī. pat bez sāpēm. vienkārši veseli. nestrīdas, necīnas, neplēšas, nemēģina neko nevienam iestāstīt vai iemācīt. paņem un iestāda. - 1 rakstair doma
- 5.5.24 18:36
-
Xristos voskres!
Nakts laiciņš, iepriecināt cilvēku, kurš te nāk bez brīvdienām. - 2 rakstair doma
- 5.5.24 15:54
-
- Sakiet, kundze, kāds viņš bija kā bērns? Jūsu dēls? - pie pusdiengalda ciemiņš ziņkārīgi iejautājās.
- Mazs, - viņa atcirta. - 1 rakstair doma
- ---
- 5.5.24 12:52
-
WF jubilejas koncis bija episks. Gribētu kādas piecas reizes tagad piedzīvot visu to pašu sekundi sekundē.
Protams, pirms gadiem 20-30 man piecdesmitgadīgi onkuļi, kas nēsā šauras bikses un jancīgas frizūras, likās infantīli, bet tagad, kad paši esam tādi, šķiet – nu bet stilīgi novecojam, juhū.
Bet nu 30 gadu jubilejas koncertā nenodziedāt "Termo"... "Termo". Nenodziedāt. - 1 rakstair doma
- 5.5.24 12:01
-
Cūkas
Vistas
Siļķes
Govis
Reņģes
Skumbrijas
Visādas garneles
Visādas mīdijas un austeres
Zosis, gan mājas, gan savvaļas
Mežacūkas
Brieži
Truši
Stores un zandarti
Nēģi
Laši
Plauži
Asari
Zuši
Krabji
Zirgs
Kalmāri
Vēl visādas zivis ārzemju ēstuvēs un piemājas konservos, par kuru izcelsmi man patīk domāt
Patīk domāt par to, cik tālu līdz manai mutei viņi ceļojuši, un kad bija pēdējā reize, kad tas konkrētais tuncis bija redzēts dzīvs.
Viens zemesvēzis čehu absinta marinādē
Un viena čūskiņa no tekilas pudeles
Zirgs, es jau teicu?
Cūku kaušanu esmu redzējis daudzreiz.
Vistu kaušanu – interesanti – mazāk.
Apmēram tikpat daudz, cik makšķerēšanu.
Vēži! Pats esmu ķēris un pats licis katlā.
Un biju klāt, kad nošāva meža zosi un mežacūku, ko vēlāk arī svinīgi apēdām.
Dažādas cilvēku detaļas esmu ēdis sapņos, bet mīlējoties mēdzu iekost. Plecā vai mugurā, piemēram. - 0 rakstair doma
- 5.5.24 09:43
-
Vakar nonācām pie fakta konstatācijas
(es esmu gandrīz piebeigusi Children of Dune)
ka somehow, mans pieņēmums ir bijis, ka, ja cilvēkam ir pieredze, tad šis cilvēks automātiski izturas mazāk kā krāns
t.i., ja cilvēkam ir, teiksim, 40 gadu dzīves pieredze, tad viņš automātiski izturēsies kaut kā sajēdzīgāk nekā cilvēks ar 4 gadu dzīves pieredzi
attiecīgi visu laiku lasīju šo grāmatu un pie sevis burkšķēju, ka wtf wtf, kā cilvēkam var būt daudzu, daudzu dzīvju pieredze un tik un tā praktiski neeksistējošs theory of mind, praktiski neeksistējoša par zināmu briedumu liecinoša sekundes aizture starp "ok, es varu izdarīt/pateikt šito riktīgi derdzīgo lietu" un "mmmm, a moš nevaig, ir taču arī citi, jēdzīgāki veidi, kā komunicēt ar cilvēkiem, ar kuriem būs jāpavada kāds laiks kopā un kas man vispār neko sliktu nav nodarījuši"
Bet tas bija absurds pieņēmums (no manas puses) jau no paša sākuma
protams, ka nevar vienkārši iepumpēt cilvēkā dzīves pieredzi un cerēt, ka no tā automātiski nāks kaut kāds "briedums", "briedums" ir darbs, ko tu dari, nevis pieredze, kas tev ir, un tu vari šo darbu darīt vai nedarīt 8 vai 80 gadu vecumā
Kas gan padara novecošanu par negaidīti nekomfortablu pasākumu, nu, ja kaut kādu 20 gadu vecumā šķiet diezgan normāli, ka gan tu, gan vienaudži esat diezgan stulbi un tizli, jo jums ir 20, tad 40 gadu vecumā ieslēdzas viegla mizantropija, jo "maniem vienaudžiem tak vajadzētu zināt labāk", pie 60 būs vispār pilnīgs horrors, iedomājies, tas pats 20gadnieks, tikai ar 40 gadu pieredzi, kas viņam neko nav devusi - 20 rakstair doma
- 5.5.24 09:43
- Katram cilvēkam ir savs kefīrs, tas mācās piezīmēt atzīmes garīgā plānā.
- 0 rakstair doma
- pff
- 5.5.24 09:02
-
gribas atvāzt muti lielu lielu kā čūskai un brēkt. vārdi ir tik kokaini, tik stīvi. es nekad nevaru pateikt tā, kā ir manā galvā. un tad man jāpaļaujas uz vārdiem, lai tie
whatever
nevaru jau mēnešiem parakstīt jo man vnk neiet ar vārdiem un valodu lately
utt utjpr
bonus ideja: aizmirst par lasītāju
varbūt man ir divdesmit sešu gadu krīze
man svarīgi, lai jūs zinat, ka es vispār esmu daudz jēdzīgāka nekā teksti saka (domāju paralēli par to ka šis teksts vispār nenolasīsies intonācijā, kurā šo saku galvā - intonācija ir izbesīta, mzlt ironiska (sardoniska?)
papildus doma: es jau arī nevaru zināt, kā vispār kaut kas nolasās. kad es uzrakstu un iepublicēju un izlasu man liekas, ka to rakstījusi kaut kāda trīspadsmitgadīga beibe kurai grūti tikt galā ar savām emocijām
papildus doma: man ir jāspiež sevi vairāk rakstīt, citādi es aizmirsīšu, kā nosūtīt domu pirkstos (bet man ļoti labi izdevies apgūt prasmi nosūtīt domu uz muti un runāt. vai tiešām iespējams tikai viens no abiem?
Vēl es domāju – rakstu šeit vnk tāpēc ka man laikam ir trauma no google docs un worda, es nevaru vispār neko parakstīt tur un man sākas stress. vai tas ir kkāds postakadēmiskais PTSD? - 0 rakstair doma
- svētku vakara hultūras programma
- 4.5.24 21:44
-
Gardums, kas medī, aprīļa pēdējā dienā uzradies. Attēls spaidāms.
Aprīļa sērijkino. Trīs pirmie, paldies cibai. Ripley (2024) estētisks gardums, ar noir elementiem.
Pūces sveiciens svētkos. Voilà! - 0 rakstair doma
- 21.gs tējkannām
- 4.5.24 15:08
-
Pārpublicēju šo rakstu no paziņas paziņas bloga, jo trāpīgi pateikts par apzinātību
"Mūsdienu pasaulē viss šķietami ir vienas aplikācijas vai sociālo tīklu ieraksta attālumā. Ar ideālo mēs saskaramies ik dienas – ideālu bērnu audzināšanu, ideālu veselību, ideālām darba dienām. Rodas sajūta – ja informācija par to, kā darīt labāk ir tik viegli pieejama – kāds ir mans attaisnojums nedarīt?
Informācijas aprites temps nekad nav bijis ātrāks, mēs nekad neesam strādājuši vairāk, un nekad uz katru indivīdu nav bijis arī lielāka spiediena pēc sasniegumiem un perfekcijas. Viena no daudzajām problēmām, ko tas rada – mūsu smadzenes vienkārši kļūst pārstimulētas. Tas rada nemieru un trauksmi. Budisti to sauca par pērtiķa jeb nemierīgo prātu, tagad mē zinām, ka pie “vainas” ir amigdala – smadzeņu daļa, kuru ir ārkārtīgi viegli stimulēt. Mūsdienu stimulu pilnajā pasaulē nav viegli dzīvot ar savannas nedrošajai videi radītajām smadzenēm, kuras cenšas reģistrēt katru vides impulsu, lai mūs aizsargātu. Es neesmu neiroloģe, taču uzskatu, ka pamata zināšanas par šo sarežģīto un reizē primitīvo orgānu – mūsu smadzenēm – ietilpst tajā, ko es saucu par 21. gadsimta pamatzināšanu grozu. Bez šīm zināšanām mēs nespējam būt apzināti.
Pieņemu, vārds “apzinātība” jau labu laiku ir zaudējis savu pirmreizējo šarmu; pēdējā laikā tas aizvien vairāk tiek lietots vietā un nevietā. Taču jomās, kas nodarbojas ar mentālās labbūtības veicināšanu, viss agri vai vēlu pie tā atkal un atkal atgriežas.
Ko mēs zinām par savām smadzenēm? Piemēram, to, ka tad, kad mūsu smadzenes ir pārstimulētas, tās “iestrēgst”. Liekas, visa ir par daudz. Neko nevaru, neko nesaprotu. Iepriekš nospraustie mērķi pēkšņi šķiet neaizsniedzami – vai tā būtu maģistra darba pabeigšana, vai jauna darba atrašana.
Gribas vienkārši nolīst kaut kur maliņā, no visa atslēgties. Redziet, smadzeņu prioritāte ir drošība, šī orgāna mērķis ir mūs pasargāt. Smadzenes nevēlas nemitīgi saskarties ar jauno, nezināmo, nesaprotamo un tādējādi – nedrošo. Taču problēma, protams, tāda, ka, mērķu sasniegšana bieži vien paredz tieši to un neko citu; jaunas, nezināmas un nesaprotamas pieredzes.
Kā tikt ar to galā? Tas, ko dara mani klienti un ilgstoši esmu darījusi arī es – mēs vienkārši sevi piespiežam. Darām, kaut bail, riebjas, negribas. Un tas strādā! Āķis tikai tāds, ka šādi ir neiespējami noturēt motivāciju ilgtermiņā.
Smadzeņu centrs, kas ražo dopamīnu, kas mūs dzen uz priekšu, ir cieši saistīts ar smadzeņu baudas centru. Tas nozīmē to, ka smadzenes nav ieinteresētas darīt kaut ko, kas tām liek justies slikti. Īstermiņā sevi pamocīt ir iespējams; darīt, nejūtot gandarījumu, darīt par spīti. Taču ilgtermiņā smadzenes ir gatavas darīt tikai to, ko tās saista ar baudu. Piedevām mūsdienu pasaulē ir pieejamas tik daudz vienkārši iegūstamas baudas! Sociālie tīkli, cukurs, ekrāni. Kā pierunāt smadzenes uzrakstīt maģistra darbu, nevis noskatīties kārtējo seriālu?
Pirmais solis ir novērošana un līdzjūtība. Lamājot sevi, ir iespējams saņemties tikai uz brīdi, nevis gūt motivāciju. Pavēro sevi. Neanalizē un nesodi. Sazemējies, saslēdzies ar to, kā jūties. Vai tev ir bail? Vai gribas aizbēgt? Vai ir dusmas? Emocijas nav šeit, lai mums traucētu, tās ir šeit, lai mums pastāstītu kaut ko par mums pašiem. Paliec uz brīdi ar savām emocijām, kaut arī tās ir nepatīkamas. Mēģini saprast, ko ķermenis ar šo emociju tev mēģina pateikt. Konstatējot nogurumu, varbūt ir vērts apstāties un atpūsties. Konstatējot bailes, varbūt ir vērts dot sev vairāk laika, sadalīt lielo pienākumu mazākos solīšos, sastādīt detalizētu laika vai darbu plānu. Līdzjūtīgi iedziļinies situācijā. Pajautā – kā es sev varu šobrīd palīdzēt?
Otrais solis, kas strādās īstermiņā, ir smadzeņu “pārstartēšana”. Ir dažādi vingrinājumi, kas palīdz to izdarīt brīdī, kad tu jūties paralizēts, iestrēdzis, vai kādas sajūtas pārņemtas. Pētījumi rāda, ka, lai “restartētu” smadzenes, ir vajadzīgas ne mazāk kā divas minūtes. Izdari pāris dziļas ieelpas un izelpas, lai apturētu traucējošās domas, uzliec taimeri uz divām vai vairāk minūtēm, un kārtīgi izpurinies. Iztēlojies, ka tev uz brīdi ir pieslēgta elektrība. Purini rokas, kājas, vēderu. Svarīgi ir kratīties un purināties, jo mērķis šai darbībai ir sevis atslābināšana, nevis nogurdināšana. Skan smieklīgi? Tomēr pamēģini.
Trešais solis, un tas jau ir mēģinājums sev palīdzēt ilgtermiņā, ir sevis fokusēšana. Šajā stimulu pārpilnajā vidē mūsdienu cilvēks bieži jūtas pazaudējies. Tas ir saprotami, un tomēr rada ne mazums ciešanu. Apzinātība paredz laiku, ko veltām sev, un tikai sev, lai apstātos un izvērtētu – kas es esmu, kas ir manas vērtības, ko es vēlos no dzīves un kā to dabūt. Ja instagram algoritms vai kaimiņiene mums pateiks priekšā, kā justies un, ko no dzīves gribēt, diez vai mēs beigās jutīsimies laimīgi.
Nezinot savas vērtības vai galvenos dzīves mērķus, ir grūti, piemēram, atrast darbu, kas patiktu, vai saprast, kā izvēlēties tēmu maģistra darbam. Neapzinoties, kur visu laiku pazūd laiks un nauda, ir grūti, piemēram, atrast brīžus kvalitatīvai atpūtai vai beidzot nopirkt sen kāroto sporta zāles abonementu. Lai fokusētos, ir nepieciešama skaidrība, un, lai gūtu skaidrību, ir nepieciešams apzināties, kur un kādos brīžos, mēs tērējam savu laiku vai enerģiju. Skaidrība rada miera, drošības un pašpārliecinātības sajūtu. Tā ļauj ne tikai sasniegt mērķus, bet arī rūpīgi izvērtēt – kādiem mērķiem es vispār vēlos tērēt savu laiku, enerģiju un naudu.
Skaidru prātu un saulainu pavasari vēlot,
Krista Anna Belševica (Zalāne)
rakstniece, pētniece, radošuma un akadēmiskais koučs" - 0 rakstair doma
- 4.5.24 13:52
-
lokāls Veldze izmeta Buša Hārtshorna cimdu. Varbūt kādam ir otrs Rains alta puffer dūrainis? (nopirktu)
https://modivo.lv/p/rains-cimdi-alta-puffer-mittens-w2t3-16070-melns-0000303161 170 - 0 rakstair doma
- Slinkums
- 4.5.24 12:54
-
Ar labāko draudzeni martā izveidojām slinkuma sarakstu/ prokrastinācijas sarakstu.
Tajā ir lietas, ko it kā vajadzētu darīt, bet atliekam nedēļām, mēnešiem ilgi.
Bez triviālām lietām kā atcerēties nomazgāt durvju stenderes reizi divās nedēļās, nevis divos mēnešos, tur man ir
1) Igauņu valodas mācīšanās, lai varētu izlasīt grāmatu
2) 40 lpp stāsta uzrakstīšana, jo Rakstnieku savienības eksperts teica, ka man jāiemācās rakstīt plašāk
Šodien ir pat man brīvdiena, tāpēc būs jāķeras pie punkta numur viens. - 0 rakstair doma