pff
gribas atvāzt muti lielu lielu kā čūskai un brēkt. vārdi ir tik kokaini, tik stīvi. es nekad nevaru pateikt tā, kā ir manā galvā. un tad man jāpaļaujas uz vārdiem, lai tie
whatever
nevaru jau mēnešiem parakstīt jo man vnk neiet ar vārdiem un valodu lately
utt utjpr
bonus ideja: aizmirst par lasītāju
varbūt man ir divdesmit sešu gadu krīze
man svarīgi, lai jūs zinat, ka es vispār esmu daudz jēdzīgāka nekā teksti saka (domāju paralēli par to ka šis teksts vispār nenolasīsies intonācijā, kurā šo saku galvā - intonācija ir izbesīta, mzlt ironiska (sardoniska?)

papildus doma: es jau arī nevaru zināt, kā vispār kaut kas nolasās. kad es uzrakstu un iepublicēju un izlasu man liekas, ka to rakstījusi kaut kāda trīspadsmitgadīga beibe kurai grūti tikt galā ar savām emocijām

papildus doma: man ir jāspiež sevi vairāk rakstīt, citādi es aizmirsīšu, kā nosūtīt domu pirkstos (bet man ļoti labi izdevies apgūt prasmi nosūtīt domu uz muti un runāt. vai tiešām iespējams tikai viens no abiem?

Vēl es domāju – rakstu šeit vnk tāpēc ka man laikam ir trauma no google docs un worda, es nevaru vispār neko parakstīt tur un man sākas stress. vai tas ir kkāds postakadēmiskais PTSD?