putni galvā
putni galvā
- 11.5.24 00:00
-
Es nezinu, kā man izkārpīties no šīs apātijas. :( Un vai tas vispār ir iespējams. Pie psihoterapeitiem atkal iet jēgu neredzu. Kādreiz taču gāju pat vairākus gadus. Un vai kāds tika pieminējis to upuris - varmāka - glābējs trīsstūri? Vispār pat īsti neatminos, ka būtu bijis kāds labums no tā visa.
-
0 rakstair doma
- maijs
- 10.5.24 23:50
-
Tur ārā, aukstumā, ir pavisam īsta, ar aci redzama ziemeļblāzma. Pat pilsētas gaismās var redzēt. Tekat ļaudis skatīties.
-
2 rakstair doma
- 10.5.24 23:44
divas_zosis
Paskatieties debesīs!!
-
0 rakstair doma
- 10.5.24 22:37
-
Līst skaidrām lāsēm lietus un vairāk it nekā
Uzdāvināju sev tuvojošamies dzimšanas dienā dāvanu. Ulvim tā sapistā mugura, kas visu padarīja vēl vairāk patiesu. Klāva vokāla ilgi vairs nebūs.
Pirmo reizi mūžā aizgāju uz konci un lēnām atskurbu nevis noreibu. A. šodien pēdējā darbadiena pēc 17 nostrādātiem gadiem. Aiz cieņas pret notikumu lēju sevī dzirkstošu šķidrumu. Personīgas dāvanas izrādās joprojām uzrunā cilvēkus. Tad varbūt viss vēl nav zaudēts. Bija jēga vakar naktī griezt un līmēt un domāt atvadtekstu, lai pasaulē mazāk vientuļi un atsvešināti.
Tagad vēl pa virsu kafiju bezmiega drebuļiem un turpinam rakstīt.
http://klab.lv/community/pajautaa/4221349.html
-
0 rakstair doma
- 10.5.24 21:55
-
Viena no manām mīļākajām lietām par Kapteini Ameriku, ir viņa neviltotā rootošana par katru sīkumu, kam saņemies vai ko izdari. Viņam nav ne jausmas, vai tas ir objektīvi big deal or not, viņš vienkārši ir priecīgs, jo es esmu priecīgs un lepns :) un man tas liekas ļoti mīļi.
-
1 rakstair doma
- 10.5.24 20:48
-
Latviešu popmūziķiem patīk ostīt savus pirdienus.
-
0 rakstair doma
- der Mensch ist künftig indem er das Da zu sein übernimmt
- 10.5.24 19:33
-
TAs ir psc cik Heidegera idejas ir tuvas somatiskajam feminismam. Apsveru iespēju izveidot esamības stāvokļu oracle kārtis. Daseinserinnerung meets experiential anatomy
-
0 rakstair doma
- ---
- 10.5.24 18:54
-
Baigā dilemma. Sieva aicina kopā skatīties Eirovīziju, bet man tik ļoti gribas lasīt tālāk grāmatu par armēņu genocīdu.
-
0 rakstair doma
- 10.5.24 18:45
-
runājot par iepriekšējo, acis sāp mazāk, ja esmu no rīta un vakarā iesmērējusi viņās rīcineļļu. neticu dabas līdzekļu vispārējam pārākumam pār laboratoriju ražojumiem, bet kaut kas tur ir.
-
3 rakstair doma
- Vēl drusku
- 10.5.24 18:39
Jasvam
6:50
Klēras mīļākie rakstnieki visi bija miruši. Režisori arī, pārsvarā.
Viņai nebija laika iedziļināties mūsdienu mākslā. Tā bija pārāk trauksmaina un dinamiska. Klērai pilnīgi pietika ar visu to, kas bija sarakstīts, un pa lielākajai tiesai arī uzfilmēts, pirms 1990 un agrāk. Izstādes viņa reizēm apmeklēja vienatnē (tikai ne atklāšanas). Tad viņa vilka putekļu mēteli neatkarīgi no laika apstākļiem.
Viņa nepaturēja prātā mākslinieku vārdus, bet gremdējās gleznieciskās abstrakcijās atkāpusies cik tālu vien ļāva telpa. viņa vienmēr izlasīja visus aprakstus un koncepciju izklāstus. Reizēm devās viena uz jūru. Garās pastaigās. Viņai patika grāmatu smarža un visa tā muguriņu glaudīšana grāmatu plauktos.
Klērai bija pāris draugi. Tādi, kas nepamet un kuriem var zvanīt nakts vidū. Viena no tiem bija Eiženija. Viņai bija ļoti biezi melni lokaini mati un tiem pa vidu diezgan dusmīga galva. Eižēnija arī bija skaista savā veidā, taču viņa nebija skumja. Viņu vislabāk raksturoja ķeltu tetovējumi visās vietās, ko atsedza no pleca nošļukušie īsie džmeperi un minisvārki, kas atsedza vairāk, kā aizsedza. Eiženija bija slavena ar to, ka pazaudējusi vienu no savu augstpapēžu kurpju papēžiem, mēģinot izsist durvis aiz kurām bija paslēpies viņas toreizējais BF. Maukurs tāds. Citkārt, viņa publiskajā pirtī bija pagrūdusi kādu vīrieti, kurš bija pārāk cieši pētījis viņas tetovējumus. Vīrietim bija lauzta roka divās vietās. Tādus draugus vajag turēt cieši sev klāt un nekad neatlaist.
Otrs Klēras labākais draugs bija Matīss - trausls puisis ar dzejnieka dvēseli. Kaut kad sen - pavisam pusaudzībā - Klēra bija salauzusi Matīsa sirdi. Divas nedēļas viņa bija ļāvusi Matīsam ticēt, ka viņiem kaut kas varētu sanākt. Bija pagājuši gandrīz desmit gadu, bet Matīss vēlarvien cerēja, ka tā nav bijusi tikai likteņa nejaušība. Reizēm Matīss Klērai zvanīja pilnmēness stundās un ilgi stāstīja par savām ciešanām. Ja tad, kad Klēra nožāvājās, vai izklausījās samiegojusies, Matīss viņu sūtīja dirst, tad bija skaidrs, ka jāsauc taksis un jābrauc pie viņa. Ja nē - tad varēja droši turpināt gulēt. Matīss zināja visu par kraft aliem un džezu. Džezs bija viena lieta, kuras dēļ viņš nevarēja atlaist Klēru. Vienmēr, kad viņš runāja par džezu, Klēra klausījās ar spožām acīm un viņu nepārtrauca. Katru reizi, kad viņš sūtīja viņai saiti uz kādu divstundīgu thailonious Monk koncertu, viņa to vienmēr to noklausījās no sākuma līdz beigām. Nu kā lai nemīl, Klēru!?
7:30
-
1 rakstair doma
- stunda
- 10.5.24 14:38
Jasvam
1:21
Nu tad sākšu. Liet tāda, ka nevaru saprast, kam šo rakstu, tāpēc ir grūt rakstīt. Sarunājām ar Zeldas pārstāvi, ka stundu dienā rakstīšu. Šodien paņēmu šo uzdevumu formāli. Tikko uzliku pulksteni un tagad stundu rakstīšu visu, kas ienāks prātā. Vienkārši, ir tik grūti rakstīt bez konkrēta mērķa. Man ir padmā uzrakstīt rakstu par filmā, kuras ieteiktu noskatīties skolotājiem un audzinātājiem, taču tas, izrādās, nav nemaz tik vienkārši. Tagad pamazām saprotu, ka, var būt, īstenībā, gribu rakstīt par vienu konkrētu filmu. Bet vai viņu maz kaut kur tagad var redzēt? Nezinu. Bet man ir autores e-pasta adrese. Gan jau to visu var noskaidrot. Ir pagājušas tieši sešas minūtes. Tātad desmitā daļa no mana rakstāmlaika. Labi. Var būt, ka nav namaz jājūtas tik nožēlojami par to, ka nezinu, kam rakstu. Pēdējo reizi, kad rakstīju nezinot kam, uzrakstīju rakstu satori.
Man nav ne jausmas, kā dzīvot tālāk. Gribu tiešām daudz rakstīt, bet nejau neredzamajaiem draugiem, bet īstiem cilvēkiem, kas lasa, domā un runā par uzrakstīto. Ir iesākta grāmata bērniem, bet pagaidām tā ir iestrēgusi pirmā uzmetuma fāzē. Iesniedzu arī KKF, bet draudzene, kas ir no tiem lēmējiem, brīdināja, ka ja nu tur pavisam kāda sīka lietiņa nav pareizi formāli izdarīta, tad neizskata vispār. Es, saprotams, bīstos. Bet tas tā. Tagad man gribētos uzrakstīt kaut ko satriecošu - tādu, kas paceļ un iedvesmo gan mani, gan lasītāju un palīdz gribēt dzīvot. Kā jau esmu teikusi, ar pēdējo man neiet nemaz tik viegli. Gribētos teikt kaut ko skaistu un aizraujošu, bet sanāk tikai visāda ķomka, jo par ko gan citu lai raksta, kā par savu pieredzi. Nezinu, cik labi man izdotos rakstīt izdomātus stāstus. Tādus esmu dzīvē tikai pāris uzrakstījusi. Un mana bērnu grāmata ir pilna ar īstenību, lai cik daudz tur būtu fikcijas. Varu jau pamēģnāt, kaut ko izdomāt.
Var būt kādu skaistas tievas sievietes monologu uzrakstīt? Hahā. Jā. Tas man patiktu. Viņa būtu tieva un skaista un tieši tik skumja, lai tas nebūtu ne par daudz, bet arī ne par maz. Tāpēc sievietes viņai gribētu līdzināties (viņa, sprotams, arī būtu ļoti gudra, jo aiz vientulības būtu izlasījusi kilogramiem grāmatu) un vīrieši raudātu silvenos par to, ka viņa būtu izdomāta. Nu lūk. Šai sievietei, tātad būtu skaists vārds, tāds kā Virdžīnija, Elizabete, Klēra, vai kas tamlīdzīgs. Labi, Virdžīnija ir par traku un daudz izmantotu. Šī sieviete, tievā un daiļā, tātad. Laiku pavadītu raudot asaras, kas pašas ritētu pār vaigiem (bez visādiem tur neglītiem šņukstiem). Reizēm viņa skatītos pa sava, no vecmāmiņas mantotā vintedž dzīvokļa (ar augstiem griestiem un koka grīdām) loga uz birstošām ķiršu ziedu lapiņām, ko notriektu lietus lāses un viņai vienkārši sažņaugtos dvēsele aiz skumjām par visa pārejošo dabu. Citkārt viņa parkā stāvētu ietinusies sarkanas vilnas šallē un lūkotos cauri sārto kļavu lapu zeltaino tīmekli rudens saules gaismā ar samiegtām acīm un viņa justu visu dabas majestātiskumu caurstrāvojot viņas nelielo, bet slaiko un labi veidoto augumu (no visiem tiem pārdzīvojumiem viņa arī ļoti maz ēstu un mēs arī nemaz nezinātu, ko, jo ēdiens, tā gatavošana un tamlīdzīgi nožēlojami zemiski prieki netiktu atainoti šajā patiešām dziļdomīgi saldsērīgajā monologā)
Šai sievietei, sauksim viņu par Klēru, būtu ļoti paveicies ar galvas apmatojumu, jo tas vijīgās cirtās kristu pāri viņas pleciem, lai gan viņa tam savā dziļdomībā nepievērstu necik uzmanības.Skropstas un uzacu loki būtu izteiksmīgi tumši un skatiena stirnīgais trauksmainums un noslēpumainība, tumšie loki zem acīm bālā āda uz kuras fona iezīmētos sārta nedaudz spītīga mutīte - tas viss liktu satraukti pukstēt, lūk, piemēram tā jaunieša sirdij, kurš tikko pagāja gar esplanādi graudzams kruasānu un pamanīja dzīves saldsērīguma sagrābto Klēru vērojam gaismas rotaļas kļavas zaros, Jā, patiešām. Jauneklis, sauksim viņu par Ernestu, gandrīz aizrijās, kad gar viņa acīm negaidīti izvijās kamieļu rinda un apvārsni aizklāja tuksnesis. Jā. Šīs acis viņam atgādināja Stinga dziesmu par tuksneša rozi. Tomēr atstāsim Ernestu un ļausim viņam turpināt ceļu. Jā, iespējams, ka viņam nāksies apstāties un neglīti izklepoties pie soliņu rindas. Bet kam negadās, dievs ar viņu.Viņš klausās Stingu un ar to mūsu interese par viņu beidzās.
Tas, kas patiešām ir svarīgi, ir Klēras jūtīgums. Un prāts. Jūs nobrīnīsieties, cik daudz viņai ir prāta. Klēra sāk rītu atverot acis, kā jau daudzi no mums. Bet Klēra, atšķirībā no vairākuma, acis atkal aizver, tad no tām izrit dažas ļoti glītas asaras un tikai tad Kļēra atver acis uz ilgāku laiku, lai varētu saskatīt, teiksim ceļu uz dušas telpu, kurā viņa drīz ierodas satinusi savu bāli cēlo, persiku maiguma ķermeni, vecrozā zīda halātā. Klēra nopūšas ar maigu vaidu, kas atgādina mazas pūces pirmo “uhū”, viņa pavisam bez apdomas iesprauž matos fantastisku sarankoka ķemmi ar perlamuta inkrustāciju un pavirši sekstīgi uzsprauž uz augšu savus kuplos matus. Tagad viņa ilgi skalo seju ar vēsu ūdeni. Viņa domā par kalnu avotu un vēsas piles nedaudz samitrina viņas halāta piedurknes. Īss nicīgs skatiens dziļā sudraba spogulī. Skaistums ir pavisam strauji gaistoša ilūzija. Klēra to zina. Tāpēc pavisam nedaudz lepojas ar saviem tumšajiem lokiem. Tiem, kas zem acīm.
Viņa apsēžas pītā krēslā un paceļ kājas uz augšu un blakus esošā kāju krēsliņa ar polsterējumu. Viena zīdainā halāta mala nedaudz noslīd un atsedz cisku, kuras turpinājumā ir apakšciska un pēda. Ciska ir bāla un slaida, apakšciska skaisti veidota, bet pēdas izliekums atgādina nelielu sēdošu vēja suni.
No rītiem viņai patīk palasīt Sartru. Sartru viņa lasa katru rītu. Vnk randomā pāris rindkopas.
Sartrs pat vairs neskaitās klāt pie tiem daudzajiem kilogramiem, ko viņa izlasa citos diennakts laikos. Ir vēl daudz, ko varētu stāstīt par Klēru. Vienīgi man nav ne jausmas, kur viņa varētu strādāt. Laikam jau viņai ir diezgan labs mantojums no vecmāmiņas. Tā viņa var atļauties nicināt pasaules lietas. Nu, lūk. Tātad, Klēra ir dzimusi. Tagad tikai jāuzraksta viņas monologs.
2:21
-
5 rakstair doma
- 10.5.24 12:25
kra
viedi vārdi: "arī tad, kad viss nenotiek, kā gribētos, viss tāpat notiek "kaut kā"."
-
0 rakstair doma
- 10.5.24 09:26
-
bērniem visvairāk patīk kliegt un skriet jeb vakar hostējām dārza ballīti 12 bērnudārzniekiem. mums bija sagatavotas dažas spēles, dažas stafetes, bet trīs stundas var pavadīt arī, haha, vienkārši dauzoties pa dārzu.
bērni ir forši. dārzi arī.
un pat pujenēs neviens nebija iebridis!
// mēs visi gājām kopā no bērnudārza un neviens bērns pa ceļam nepazuda! un puse bija uz riteņiem (ieskaitot mani).
-
2 rakstair doma
- COVID Piezīmes
- 10.5.24 15:29
-
Nezinu, kuro reizi esmu atkal ar COVID nolikusies.
Tā ir maksa par publisku darba dzīvi, kur daudz jārunā pasākumos, jātiekas, jātīklojas.
Bija visai smagi, vienu nakti domāju, ka varbūt būs ātrie jāsauc (esot jāsauc, ja temperatūra virs 39.6).
Sāku atlabt, bet nu kā mēs tālāk dzīvosim? Katru gadu nāksies tā slimot?
-
6 rakstair doma
- 10.5.24 03:53
-
Ko jūs vispāŗ gribat? Es sitīšos, lai attālinātu tiesu no galējā. Parādiņus maksāšu, ok.
-
0 rakstair doma
- 10.5.24 03:43
-
Esmu vieglāks. Es mīlu, un vēlos būt mīlēts
The Cure
-
0 rakstair doma
- 10.5.24 03:27
-
Dzīvildzes update.
Es zinu,ka miršu 76 gados. Man parādīja jaunu skaitli. 61.
Man ir viena alga. Dievs. Un tad, neviens nezina kā būs.
-
0 rakstair doma
- 10.5.24 03:10
-
Atbildot uz tavu Spotify, jā.
Pagaidām pink floyd. kā es gribētu vēlreiz iziet cauri visiem Lieldienu vārtiem Siguldā, ar tevi, tikai ne caur bērnu – tu teici, to mums nevajadzēs. Cauri visiem pārējiem.
ĒsSt kebabu, Siguldas nomalē, kad visi skatījās uz mums kā uz tikko iemīlējušamies. Mēs smējāmies, ka paliksim kopā līdz 90 gadiem. Es jautāju, nu nah, un ko tad, ja pienāks 90, šķirsimies?
-
0 rakstair doma
- 10.5.24 02:33
-
Mapatu jārauj uz āķa. Tas nav vienkārši acetona kompresēs zaudēts prāts, bet jau reāli kaitīgs.
Piemēram, man ir balanss ar pedofīliju. Saprotu, ka redzu skaistumu arī pusaudzēs. Nu un? Nedrīkstu? Kāpēc man neticēt savām acīm? Ko es daru? Mīlu kā bērnus. Priecājos, ka uzaugs glīta meitene. Varbūt kāda manam bērnam.
So, mapatu ir jānosit, jo ar savu true pedofīliju, iesēj ļaunas domas, kuras tikko izvilku cauri laboratorijai, un tur ir tikai tārpi. Man tāda veida, nav.
-
0 rakstair doma
- 10.5.24 02:20
-
Iznākam no skapja. Gejs būtu easy, bet nav.
Slims female begger. Gāja garām pusaudzes, uz ielas, un default-auto noskenēju max informāciju. Viena pagriezās, arī noskenēja, un tādā pusriebumā "ko tu iedomājies?". Es neko neiedomājos. Iet garām meitenes, to es iedomājos. Ja kādam te pietrūkst, tie ir vnk mīļi bērni, par kuriem smaidu.
Smadzenes ir slimas.
Jāizlīmē Sandras, Paul Abdulas, Sabrinas A1 plakāti gar sienām, kā nevainīgam toreiz esot.
-
0 rakstair doma
- 10.5.24 00:27
-
4dienu rītos var vērot kā pa ielām brauc nelabi dvakojoša lielizmēra mašīna no kuras laukā lec cilvēki un vāc atkritumus. Manā pieredzē tie vienmēr ir vīrieši. Un nez vai tāpēc, ka sievietes to ļoti vēlas darīt, bet viņām to neļauj valdība, brutāli ignorējot kvotas (jo īsta vienlīdzība būs tikai tad, kad katra sfēra būs pārstāvēta 50/50). Meinstrīma feminismā bieži tiek runāts par stikla griestiem, taču netiek pieminēta stikla grīda. Saprotami, jo kāda gan feminismam daļa gar stikla grīdu.
-
151 rakstair doma
- 10.5.24 02:02
-
[nekas laikam nederēs vairs šovakar]
(drebu, un tas ir labi. tātad CPU griež)
-
0 rakstair doma
- 9.5.24 23:47
-
Esmu detalizēti iedomājies, kā būtu no balkona kliegt kaut ko pretkrievisku. Man pēctam būtu bail iet uz ielas.
Neko. Pamodos no miega, pačurāju, un ielēju sev 25g, izgāju uz balkona, un auroju, tikko pamodies "iedzeram! (ilgs klusums) par putina nāvi! (viss rajons aizgāja akustikā). Iedzeram par putina nāvi! (rīkle, it kā nedēļu dzērusi. bet nē, tikai dažas stundas)
-
0 rakstair doma
- “Dzīve bez traumām, pēc traumu sadziedēšanas”
- 9.5.24 23:40
-
“Ar katru soli mēs mazāk pazīstam sevi” bija Senajā Grieķijā uzraksts.
Viedi cilvēki pārstāja staigāt tik ātri un pievērsās refleksijai par izdarīto, izdomāto, nodomāto un pateikto.
Daži cilvēki pārstāja staigāt vispār, aizgāja kalnos, kamēr attina kamolu atpakaļ.
Viņi piedzima, viņi izvēlējās savus vecākus, pirms piedzimšanas pateicās tiem par sadarbību, ka viņi piekrīt atbalstīt līdz pilngadībai.
Izvēloties šos vecākus viņi zināja, ka vecākiem ir labās un sliktās rakstura īpašības. Taču svarīga ir pieredze. Viņi ar vecākiem kopā mācījās kļūt par pieredzējušākām dvēselēm.
Sākumā bērns ir pateicīgs par visu, jo zina tikai, kas ir pārpilnība. Šie kamola attinēji sēdēja alā kalnos un centās nonākt šajā stāvoklī.
“Spīd saule” - tas ir skaisti.
“Pūš vējš” – ir cita sajūta, tas ir interesanti.
“Līst lietus” - zāle aug. Cilvēks jūt, ka asociē sevi ar zāli, kokiem, sēnēm, viņam debesis lej nektāru mutē, cilvēks dejo lietū un smejas.
“Snieg sniegs” - cilvēku pārņem suniska jautrība. Izskriet ārā, izvārtīties pa sniegu.
Cilvēks tina savu kamolu atpakaļ, lai atcerētos, kāpēc piedzimis. Ko paredzējis darīt šajā dzīvē, kas ir tas lielais, ko darot, no viņa sanāks “lielas lietas”.
Kamolā viss ir iekšā, cilvēks rūpīgi centās AIZMIRST visu lieko, ko kopš dzimšanas bija uztvēris, lai atcerētos būtisko.
Aizmirsa ielu, kur dzīvoja trīs gadu vecumā, aizmirsa Brežņeva vārdu, aizmirsa ledusskapja marku, kurā cerēja atrast saldējumu bērnībā, aizmirsa sava pirmā drauga vārdu bērnudārzā, lai tikai atcerētos to, kāpēc vispār te ieradies.
Pēc tādas lielas aizmiršanas un atcerēšanās cilvēks sāka strādāt ar sevi.
Sāka sevi slīpēt. Sāka saprast, kādas iemaņas šajā dzīvē viņam jāattīsta, lai izdarītu “lielo lietu”. Viņš/viņa kļuva sabiedriskāka, atvērtāka, sirsnīgāka, laipnāka, vitālāka, mazāk domāja un vairāk darīja. Jo viss ļoti pamazām tapa skaidrāks.
Cilvēks katrā pretimnācējā un paziņā ieraudzīja sevi un vēlēja sev to pašu labāko. Tāpēc citiem bija iespaids, ka šis cilvēks ir ļoti empātisks, kaut vienkārši bija attinis sevi līdz tai stadijai, kurā visu ābolu pusītes vēl ir tikai sēkliņas dzīvības kokā.
Tajā pat laikā cilvēks ļoti cienīja sevi, savu laiku, jo zināja, ka ir jāgatavo sevi “lielās lietas” realizēšanai. Visam ir savs laiks. Mācīties, strādāt un atpūsties. Cilvēka pilnbrieds, vieduma un darba spēju krustpunkta gadi bija tas, kam viņš gatavojās. Uz to brīdi ir jāzina vairāk.
Ar katru dienu viņš zināja vairāk un vairāk un kļuva aizvien līdzīgāks pats sev. Jo vairāk kārtu no sevis notina – sabiedrības stereotipus, cilvēces bezapziņu, gēnos pārmantotos pussarautos dzīparus, jo vairāk viņš iepazina sevi.
Jo vairāk viņš zināja, jo mazāk ilūziju viņam bija, ka zina daudz. Arī to Senajā Grieķijā daudzi bija jau sapratuši. Ka jātin nost vēl vairāk kārtu.
Taču cilvēks saprata, ka sēdēt visu dzīvi malā ir lieki, tam ir paredzēts laiks starp dzīvēm. Tāpēc cilvēks, sasniedzot darba spējīgu vecumu, gāja darīt savu “lielo lietu”.
Lai cik cilvēku viņu slavētu, lai cik peltu, viņš darīja, jo juta, ka tāpēc ir atnācis. Ar iekšēju smaidu pieņēma jebkādu vērtējumu. Visu, ko viņš darīja, viņš darīja sev.
Citi teica: “Sevi atradis cilvēks”, viņš pats par sevi klusēja. Darbi gāja pa priekšu, citus iedvesmoja, viņš aizgāja pilnīgi vesels, kad savu “lielo lietu” bija paveicis.
-
2 rakstair doma
- 9.5.24 19:51
esiiba
tikko pie manis viesojās jehovas liecinieki. nabaga puiši... es ceru, ka neietekmēju viņu psihi līdz eksistenciāliem jautājumiem.
-
0 rakstair doma
- 9.5.24 18:34
-
Šodien PMS sper pa vietām.
Gymā taisot bulgarian split squat actually apraudājos
Liekos sev tik tizla, resna, nevaroša. Blakus čalis katrā rokā 34kg bicīšus kačā, es abās nevaru 16kg noturēt, pietupienus taisot.
Kkāda beibe grūž no gurniem 120kg, es ar 40mokos. Un tādā garā.
Iznācu no zāles un kājas kā vate, knapi līdz mašīnai aizklumburēju. Raudamais neatstājas.
Stulbais cikls.
-
19 rakstair doma
- 9.5.24 17:15
-
Goti. Laulāties baznīcā, augstākais apliecinājums Dieva priekšā. Reģistrācija ir nožēlojami. Man vajag tikai Dieva svētību, un tur tad gan, es ceru netrīcētu, jo tas būtu, tas, ko gribēju. Esmu kinda female, man arī apprecēties ar savu īpašo cilvēku pārspētu visas drogas, dzīvē kopā saskaitītas.
Līdz pipelei ir noiets, jo interesē, kas ir Y.
Un altāris lai paliek kompim, irl te nekā nebūs, mierīgi miniet ceļu mājās. Par sēdēšanu uz diviem krēsliem tev piešķirs tikai parastākā pimpja badge, ne vairāk. Es zinu, ka 2 krēsli = 0. Es nekad negribu 2. Es gribu vienu, un atdevu visu sevi vienās rokās. Nenožēloju, jo atdot sevi hypercilvēkam.
Laura, come by Massive Attack. Ja es būšu pie altāra, tie visi LSD, amfetamīni, speed, ecstasy, pff kaņepe, koks, PCP, jei bogu kādi nosaukumi, nav vērti at all. Šņabis ir problēma, pakāpē ar attiecībām. Un tas vnk piemēram, lai neliktos, ka neko nerubīju. Man nepatīk vīrs/sieva tituli. Tikai noklusēts apsolījums. Es savu pildīšu.
-
0 rakstair doma
- 9.5.24 17:22
divas_zosis
Cibā ujutna i po domašņemu.
-
2 rakstair doma