Literārās Akadēmijas dzejas performance “Intensīvā teksta terapija”. Runāšu pirmā, nebūs laika trauksmei.



Pirmo reizi ar vilcienu (un vsp viena pati) dodos uz Siguldu.

-mām, es J pastāstīju par Tevi, viņam liekas, ka Tu esi forša. Nu,tā ir, Tu esi!

Dzirdēt to no sava, piecpadsmit gadus vecā, bērna ir fantastiš. Jāliek atmiņu kladē.

Murskulis.
Domas apstājas pie atlūguma.

-Jūs uz lekciju?
-Nē, uz darbu analīzi.

Un tante manā virzienā ar muti taisa "C" un griež acis.

Nav spīdoši, mēdz būt aizas, bet vairs ne tik dziļas.
Kopumā es jūtos labāk.

Atpazīstu savus paternus un automātiskās domas, tas nozīmē, ka citreiz to tā vairs nevar dēvēt- tālāk ir vien izvēles.

Septembrī atsāksies piesātinātās nedēļas ar darbu, kori, lekcijām un lit ak. Es to vēlos.

Un es aizgāju no darba.

Man kārtējo reizi neizmaksāja nopelnīto.

Ēdināšanas joma sevi pierādījusi kā ļoti netīru vietu,lai neteiktu vairāk.

Jūtu atvieglojumu.

Piesakies 3 nedēļas iepriekš uz konkrētu laiku,bet ierodoties vairs nerēķinies ar savu laiku,vnk gaidi. Kaut ko gaidi. Ar visu savu pierakstu -gaidi.

Viņš vakar aizbrauca uz laukiem, iekārtot visu. Atstāja zem spilvena savu džemperi. Mani ļoti nomierina viņa smarža.


KC uzaicināja uz Rope and Draw, paņēmu līdzi KG, pirms tam aizejot ciemos. Viņa pastāstīja, kas ar viņu notiek, iepazīstināja mani ar mazo tigr. Kad nokļuvām līdz studijai,man jau vairs nebija jaudas. Arī skicēt nebija spēka. Pavadījām tur stundu,tad viņa mani pavadīja uz pieturu un mūsu vakars beidzās. Bet bija jauki. Pāris mēnešus nebijām tikušās.








Šorīt pamostoties nesavilku kopā sajūtas. Es tik ļoti nerūpējos par sevi un pieņemu sāpošu ķermeni kā normu...

Darbā ierados 5.00.,mājās devos 8.00
Atnākot mājās izmērīju temperatūru. 38.6 no paša rīta jau! Un pirmā doma -nu labi,es rīt aiziešu uz darbu, un fiksi pa 3h visu izdarīšu un iešu mājās. Nu,vatafak!? Kāds sakars!?


Ēdīšu ibumetīnu un ūdeni un miegu. Piektdien, sestdien pēdējie eksāmeni. Līdz tam jāmēģina saudzēt sevi un atpūsties.

Sestdien uzrakstu eksāmenu anatomijā, un pa taisno- uz kāzām. Savām!

Divaini, bet kaut kā...nesaprotu, kāpēc nav saviļņojums. Tas ir kā nopirkt sērkociņus. Vnk aizej un nopērc. Vēl neticās,ka tas notiek. Nākamnedēļ.






Pēc garas,grūtas darba dienas, sev atļāvu iziet no mājas. Uzliku seju,iekāpu kurpēs, aizgāju uz koncertu,arī mēģinājumu. (Es biju pārliecināta, ka gulēšu pēc darba līdz nākamajam rītam, apraudāšu savu sāpošo, nogurušo ķermeni,taču..es nezinu,kas nostrādāja. Es atnācu mājās un sāku kaut kam gatavoties)
Bija daudz cilvēku. Nejutos droši vai neakvard, bet ļoti centos izbaudīt vakaru. Feik it til jū meik it. Nedaudz pat izdevās atslēgties no darba,eksāmeniem, nodokļiem, bailēm un citiem sū.




Man ļoti patīk pirmā dziesma, kuru viņi dziedāja. Dungoju.
Pirms koncerta K teica,ka ilgojoties. M esot sacījis, ka es neiešot vairs un mēģinājumiem. Tas mani izbrīnīja.
Bet vispār es augustā atgriezīšos korī.


Pēc dažām h jāceļas uz darbu. Tad uz 9.00 jāpaspēj uz lekcijām. Es gribu arī rītdien sevi savākt.




Vakar sāku lasīt grāmatu par piesaistes veidiem. Lielāka skaidrība par to,no kurienes "nāku", un kādus cilvēkus es veidoju, esot vecāka lomā.

Ir atgriezusies greizsirdība. Neilgojos pēc šīs emocijas. Iekšā galīgi satrūdējis.






Vietām reibina liepziedi.






Es pielabošu prezentāciju, mēģināšu neko nedomāt (yeah,about that), un centīšos iemigt(hāaaahh).

Šādas sajūtas ir ļoti pazīstamas. Mēģinu saprast,kad vēl tā esmu jutusies.

Rādītājs,ka ir visai neveselīga pieķeršanās un zems pašvērtējums. Un es atkal sevi esmu norobežojusi. Tā es daru.




Braucu pāri Daugavai. Mirguļo. Ir skaisti.


Un es esmu sandelēs, dzeltenā žaketē ar lielo, zilo ikea tašu. Smuks.




Modīšos četros, modināšu apsargu, cepšos ,iešu mājās ieraudāt izlietnē, un repeat.