aizgāju pie friziera, nomainīju facebook bildi, kas tur karājās no 2017. gada, Īvs atkal uzpeldējis ar "hei, gribi sadarboties viena projekta ietvaros?" tipa ziņu, it kā varētu, ideja forša, tur pat kaut kāda normāla nauda no tā visa varētu iznākt, bet tas ir Īvs un es kaut kad nospriedu, ka labāk ieturēt tīri profesionāli distancētas attiecības. pagaidām izdodas ļoti labi.

e-pasti mazliet norimuši, darbā var cerēt uz +/- normālu, nevis "mēli pāri plecam" režīmu, vismaz tuvākajām 1-2 nedēļām

sēžu un domāju, ko darīt ar vasaru. izmisīgi kaut ko meklēt, kādu projektu, kādu haltūru, kaut ko, vai arī ļauties lietu plūdumam, nedaudz atslābt un dzīvot diegan pieticīgā (mazāk naudas) laimē?

Nupat konstatēju, ka Billie Eilish "happier than ever" beigas man totāli asociējas ar Radiohead "karma police" beigām un attiecīgi es intuitīvi gaidu, ka pēc tam skanēs "fitter happier" & that makes me happier than ever

ir tādi cilvēki, kas apmēram reizi nedēļā nomaina facebook profila bildi (man viena kolēģe tāda), un man tas liekas drusku kā sauciens pēc uzmanības, hei, paskatieties uz mani (atkal)!

(man bilde no 2017. gada, no istādes atklāšanas)

pieteicos "vārdu servisam" - darbnīcai, kurā man palīdzēs atrast vārdus

izgājām lietū, paskatījamies Šantalas Akermanas filmu par Gazu, tuksnesi, mātēm, kas izdara pašnāvības un vārdiem, kad vārdu nav. uzzināju ka franču "ēzelis" cēlies no ebreju "mākonis"

Šorīt pie paša darbiņa auto uzbrauca elektriskajam skrejritenim. Luksoforā nupat bija iededzies sarkanais (abiem), ātrums arī noteikti pārsniedza atļautos km (arī abiem). Skrejritenis zem riteņiem, pusaudzis, kas bija pie tā stūres - vismaz man likās tāds pavisam jauns un maziņš - vispirms uz kapota, tad uz ielas. Un var teikt, ko grib par skrejriteņiem un to braucējiem, bet man viņa šausmīgi žēl. Un es ļoti, ļoti ceru, ka viņam viss būs kārtībā.

"Laime ir tiekšanās, stāvoklis, ko ne vienmēr var aprakstīt vārdos. Tomēr daudzi piekritīs, ka iekšējais apmierinājums un dzīvesprieks bieži vien atspoguļojas cilvēka izskatā. Interesanti, ka modes un stila pasaulē ir tādi apģērba gabali, kas, šķiet, spēj runāt par cilvēka garīgo stāvokli. Par vienu no šādiem nelaimes simboliem var saukt “jaciņu”.

Nelaimīgas sievietes vienmēr valkā šo garderobes priekšmetu, uzskata ezoteriķi, un stilisti viņiem piebalso.

Laimīgas un pašpārliecinātas sievietes savā garderobē izvēlas dažādus apģērba elementus: puloverus, blūzes, kleitas."

Rubrikā "drukas kļūdas, ko pat negribas labot": "novērtēt īkstu māslu"

let me get back to you asap - as slow as possible, I hate rush

filma, kas man lika gribēt taisīt filmas, nebija nekas labs. Vanilla Sky. un es nezināju, ka tā filma ir rimeiks, toreiz, kad redzēju.

dziesma, kas man lika gribēt dzirdēt mūziku, bija American Pie. Madonnas kasetē. Arī par to es toreiz nezināju, ka tā ir kovers.

Jau kādu laiku nedzeru kafiju un, kas par brīnumu, jūtos labāk. Guļu labāk, rokas netrīc, vispār tāda iekšējā tricekļa sajūta ir ļoti samazinājusies. Un šoreiz iztiku bez kaut kādām lomkainām galvassāpēm.

Kāpēc izvēlējos tagad kādu laiku nedzert kafiju (bezkofeīna es dzeru, tā no illy ir pat ļoti okay)? Liekas, ka tā kaut kā būs (un ir!) labāk manai trauksmei.

Es vispār ļoti godīgs palicis, katru dienu eju pastaigās, nedzeru, nepīpēju, kafiju arī tagad esmu samazinājis, čipšus arī cenšos negrābstīt. Varbūt to sauc par agru pusmūža krīzi (ap 35 tādas taču var sākties, ne?).

https://satori.lv/article/kapec-mes-esam-parsteigti

kāpēc cilvēki visu taisa pelēku?