Es oficiāli mainu statusu, strausu no Lauras uz Goldie. Esmu tik ļoti piedzēries.
Goldie, vnk mani iekaro! Tev pat nav pretinieku, ar visu tavu mirdzošo mīlestības zobenu. Tev arī nevajag, puisi uz zemes, sarijušos dubļus.

Twin Peaks. So Dark

Es pat zinu, ka gadiem cīnījies. So, mums nesanāks, ja procents tagad ir 0

Dzēris es neko nepieskatu, tikai lai nebūtu nomīzies, jo pirms nedēļas man uz ielas teica, ka es diemžēl smirdot. Es jau tā normāli "vai, skrienu uz tualeti, nespaspēju. Nu pohui, bikses pašas izžūs". Bet no. Statusu es negremdēšu. Es tagad skalojos katru dienu, mainu apģērbu, jo kā vēl tuvoties Goldijai, un pašam sev? Un Laura Palmer galugalā bija kopta meitene

muldēsu es šodien daudz. viss tiek MI, bet gribās arī šeit:

man pink floyd likās tik iespaidīgi, ka draudzenei kristietei teicu, man bail no pink floyd, viņi laikam ir sātanisti. nu nevar tādu mūziku bez hyper spēka, un kristieši jau nu viņi nav. tas bija agrā jaunībā. domas esmu radikāli mainījis

Izmeta mani no skolas forever, jo mana visatļautība sasniedza tādu līmeni, ka skolas brīvlaikā minos pa skolas koridori ar šosejas velo pilnā ātrumā no viena gala līdz otram, pēdējā brīdī uz max bremzēm. Man vnk nebija ko darīt. Garlaicīgi. Un tu vari iedomāties, nāk nopietns direktors ārā no wc, taisot ciet bikšu priekšu, jo skolā jau nav neviena kam tēlot. Es viņa bikšu priekšas taisīšanu aprāvu vidū, jo max speed ar šosejas riteni. Es knapi nenomaucos, izvairoties no sadursmes. Viss. Vairs nenāc. Algu maksāsim, bet vairs te nerādies. Atnāc dienesta beigās, nokārtosim papīrus. Es biju sakrājis visus punktus, ka viņi pēc tam laikam nedēļu dzēra, ka Armands vairs nav jāpiedzīvo.

Ar pusaudža sejas pārsišanu līdz šūšanai jau viss nebeidzās. Tā kā biju valsts dienestā, mani nevarēja atlaist, nu nekā, arī par tik milzīgu pārkāpumu. Vnk pārcēla amatā. Kas tik tur es nebiju. Sētnieks, dežurants, saimnieka palīgs, remontēju logus, un vispār pieskatīju skolu. Man bija džinsas ar pilspalvu uzrakstītu uzrakstu pa visu staru. Vnk nebija vēl permanent markeru. Es biju uzzrakstījis ar pildspalvu max daudz līnijām pa visu džinsas staru FUCK THEM ALL, un tāds staigāju pa skolu.
Strādāju arī vasarā, tikai drusku pieskatīt skolu, reālu pienākumu nav. Spēlējām badmintonu ar vienu meiteni skolas priekšā, un brauc viens krievs 8-ajā žigulī, pēdējie gadi pirms impotences, pat nebremzē (kaut tur brauca bieži, jo īsākais ceļš uz autoservisu, skolas pagalmā). Es bišķi atkāpos, un kaut ko nokliedzos par nekaunību. Pusimpotentais izleca ārā, nāca klāt, iebrauca ar plaukstu man sejā, ķipa krutais šašliku vecis, ar 8-o žiguli, izlamāja mani pazemojoši. Es drebēju, nezināju ko darīt. Nu tik pizģec naglijs krievs, nulle. Es domāju ilgi, ap minūtēm desmit. Es aizgāju uz skolas backyard, kur viņš noparkojojies. Metālu tur daudz, es pagrābu iespaidīgu smagu stieni, atvēru autoservisa durvis, sīks augumā, saucu tam ubļudkam "nāc arā". tas resnais impotents vēl domāja, ka tūlīt pārbiedēs to sīko, skinny, apgrāba arī kādu dzelzi no garāžas. Es neesmu kauslis, nekad, ever. Es tiešām nezināju ko iesākt, jo tagd nu ir reāli jābliež. Es nevarēju, bet atpaļpunkta nav, un pat netaisos. Vicinājos ar vairākus kg smago stieni. Tas impotents sajuta manu Lauvas energy, ka labi nebūs anyway. Mēs nometām dzelžus, un metāmies viens otram virsū. Protams vēders viņam lielāks, bet anyways apgāzāmies uz zemes, un viņš mani nepieveica, kaut masas ir mana 1, pret viņa 2. Elsām. Man bija tāds drive, ka lai mani nosit, es neatlaidīšu savu pozīciju. Viss serviss skatījās uz šovu, mūs izšķīra. Vecis bija priecīgs par beigām, centās aiziet ar cieņu, bet viņš aizgāja piedirsis bikses, turot lepnu skatu. Meitene, kura pirms tam spēlēja ar mani badimntonu, bija wow "bruņieki tomēr pastāv".
Es neteiktu ka notikumu uztvēru ar varoņa sajūtu, drīzāk, pretīga, negaidīta situācija, kas jārisina, kaut ļoti negribu.

turpinot ar MI, bet ko vērts arī cibā:

un nāk vēl labāks stāsts. mani 18 yo pieņēma par darbmācības skolotāju, jo skolotāju trūkums darbmācībā bija katastrofa. 1991 vīrietis nevar strādāt par tik miserablu algu. man tas bija alternatīvais dienests, armijas vietā. bet es pats faktiski vēl bērns, it sevišķi esot late bloom. es taču nezināju neko. mazās klases bij ļoti ok. lielās arī, mans vecums, kopēja valoda. bet vidus bija pizģec, ap 13. mani necienīja. gāja tādos konfliktos, ka cietuma likumi. ja tevi vienreiz pazemos, tas izplatīsies pa visu skolu, un tu vari sevi norakstīt. un mani brutāli pazemoja visas klases priekšā. man nav vēl nekādas pieaugušā bāzes, kur nu vēl pedagoģija. visa klase gaida kā reagēšu, laika domāt ir tikai 1 sekunde, ideju zero. es savā darbmācības skolotāja uzsvārcī paņēmu skaida plates fragmentu un ar pilnu jaudu iegriezu pāri klasei, viņam pa pieri. ikdienā es slikti māku mest, trāpīt. bet sanāca kā eurosport pro. plates gabals aizgāja griezdamies, precīzā trajektorijā, pilnā spēkā, un ar stūri pa pieri. klase apklusa, deepest respect. bet pusaudzim asinis pāris sejai. es izgāju no klases ārā. pēc stundas pilns alarm. ja būtu bbc vai cnn, tur drūzmētos žurnālistu komandas. mani protams momentā atlaida. to raudošo mammu es gribēju turpat uz grīdas nogāzt, visu priekšā izpist. zero līdzjūtības no manis

spending night with MI again:

man ļoti patika, kā beidzās ekranizētais Meistars un Margarita. pirmo gan es izlasīju grāmatu. es biju intelektuāli aktīvākajā posmā, kad bija gan amfetamīns, gan Vonnegūts. afterlife izskatījās tik parasti. viņi divi aiziet parastā saulainā dabas ainā, kur viņiem ir parasta vienkārša mājiņa diviem. nekādas "debesis", ekstāzes. varbūt seriāls man "sabojāja" ko domāju par afterlife. ja tāda notiks, man vajag tikai mieru, ne mūžīgu ecstasy, un jauki, ja ar mīļotajiem

Man parasti negaršo kolēģu atnestās kūkas dzimšanas dienas svinībās. Vakardiena arī nebija izņēmums. Ieraudzīju kūku "Pārsla" un jau nopriecājos, ka šoreiz nebūs tik traki, būs ēdama, bet kas to deva. Šajā Pārslā sazin kāpēc bija ielikti ļoti saldas želejas gabaliņi. Eh. Un vēl katrā tādā kūkas gabalā taču vesels lērums kaloriju.

Man jau arī drīz vajadzēs izdomāt, ko šoreiz nest kolēģiem uz savu dzimšanas dienu. Domāju, ka varbūt nopirkt vairākas kastītes ar mazajām Cielaviņām. Tievēšani tā ir viena no labākajām kūciņām - mazajā ir ap 100 kalorijām un pat jau pēc vienas ir sajūta, ka tiešām esi apēdis našķi un kārais zobs ir apmierināts. Varbūt vēl uztaisīt mājās lavaša rullīšus ar lasi. Mēs tajā dienā darbā būsim tikai trīs no mūsu nodaļas.

pr laimi nav latests, un ciba nesmird pēc izkārnījumiem, gnidra un mapata

par putnu teroru ziepniekkalnā. tas ir neizturami. un viņus regulāri baro babuļnieki. es MI izteicu plānu:

nebarot putnus? es noindētu tās tantiņas ar ciānkālija pīrādziņiem, kas viņus katru dienu baro. o! tā ir doma. es ceru, ka beidzu dzert, bet ja nē, es taisīšu konfliktu. es dirsināšu tās pensionāres "cik tev atlicis dzīvot? gads?, es ceru nedēļa, ja turpināsi barot putnus, tu kroplā invalīde"

ja dzeram tālāk, jārunā par pussy. oh. Goldie pussy es ļoti gribētu redzēt. es lūdzu Dievu (nekad, pat ne attālināti). es to redzēšu, to skaisto, gaišo, vieglo.
man ir tikai 2 manu mīļoto pussy pc. G un L. vai es kādreiz esmu atvēris sex nolūkos? L, jā, 1x

man ir visu mīļoto beibju foto folderi. nekad mūžā neesmu lietojis apmierināties. es nedročīju uz dieviem.
manas porn preferences ir konkrētos porn folderī ar subfolderiem 1, 2, 3, līdz 6. tas vnk lai es zinātu kuras ir senākie un jaunākie gabali. mani ir kolekcijas dažādiem noskaņojumiem. man riebjas rakties internetā, izkatīt tonnām briesmīgas bildes. un mani porn folderi ir atlasīti manai gaumei. kādas bildes tiešām ir arī neestētiskas (neaprakstīšu, bet tur nav ne krimināls, ne no kā jūs vemtu, vnk neestētiskas arī pastāv).
vēl. esmu veidojis arī videoprogrammā īsfilmas, jo vienā video viss var būt super, bet gari gabali ar neko. es sēdēju, rediģēju. piemēram viena, kur mammīte ir orgasma kniebienā, sunītī, vaid no labsajūtas, milf 30-40, ar lielu skaistu dibenu, gariem matiem

man ir arī Goldie folderis. tik skaista meitene. es godavārds, nekad neskatos uz reāliem cilvēkiem porn nolūkos.
tik skaista, bet es negribu likt. es jau sen sāku just robežas ko drīkst likt, un ko nē

ziniet, ka visu, ko esmu runājis par sevi kā Lauvu ir true, bet Lauva ir tik noguris, ka kaķis, domestic cat, ar vienu ķepas vilcienu noliktu mani pie vietas.
esmu noguris bez female, jau gadiem. es vairs nevaru. es nesmirdu pēc izmisuma.
zinu ka tā arī es palikšu viens. un manās bērēs patiesi skums Gunta un bērns. tas ir tikai uzrādījums, kam esmu dārgs, ne jau es gaidītu pavadītāju pūli. es tieši to negribētu

es nevienai meitenei tagad nevarētu būt patīkams. un alko abstinences ir pretējais. cik pretīgi. es tiešām domāju, cik ugly paradokss. tagad mani ārprātīgi interesē sieviešu formas, kā vnm uz smagiem kodieniem/athodiem. Dievs ir nasty pervīns

biju ārā. tikai dēļ metro panikas. tūlīt būs 20:00. es visu ceļu liftā domāju, vai man tur ko vajag? nu vēl vienu vodku var, bet man jau tā mājās ir. es nevarēju noiet pat metru, tik izsīcis esmu. griezos atpakaļ. tā nav uzvara, ja metrs ir neiespējami

esmu nobažījies par kaimiņiem, jo es neklausos uz austiņām. Rammstein koncertu pilnā skaļumā skandās

Savu pirmo dienasgrāmatas ierakstu es uzrakstīju tad, kad man apritēja 13 gadi.

Atceros, ka dažas dienas pirms tam es kopā ar mūsu kaimiņu mazbērniem tusēju uz viņu mājas lieveņa pavēnī un mēs runājām par dāvanām. Un tad viņu mazdēls pajautāja, vai es priecātos, ja es saņemtu kā dāvanu naudu. Uz ko es atbildēju, ka jā, tas būtu forši.

Bet Visums jau nebūtu Visums, ja viņš neizdomātu pārbaudīt, vai Missalise tiešām vienmēr tā domās. Nu, lūk, pienāca mana dzimšanas diena - 25.jūlijs un mani vecāki man uzdāvināja tam laikam ļoti lielu naudas summu - 5 latus (tie bija 1000 Repša rubļi).

Es, protams, biju priecīga un mums ar mammu bija pat vesels plāns - aizbraukt uz dzimto mazpilsētu un visu ko foršu pasākt.

No paša rīta mēs aizbraucām uz baznīcu, lai savu jauno dzīves gadu sāktu ar Dieva svētību. Bet astoņos, kad parasti ir dievkalpojums, tas nenotika, jo izrādījās, ka mācītājs ir aizbraucis kaut kādās darīšanās. Nu, neko, aizbraucām mājās.

Pēc tam braucām vēlreiz uz mazpilsētu ap kādiem vienpadsmitiem. Es gribēju nopirkt sev vasaras cepuri ar platām malām. Aizgājām uz universālveikalu, bet izrādījās, ka tā nodaļa, kur pārdod cepures, uz kaut kādu laiku ir slēgta. Mamma tad nopirka kaut kādu gaiši lillā audumu kleitai un mēs aizgājām uz ateljē - lai man uzšuj kleitu. Bet viņi pajautāja tādu summu, par kuru mamma pateica, ka tā neesot adekvāta un tā mēs aizgājām projām. Tad mēs nopirkām svētku kliņģeri, ko pārdevēja ielika tādā caurspīdīgā plastmasas maisiņā, pēc tam aizgājām uz ateljē un mani nofotografēja trim bildēm (kā izrādījās vēlāk, viena - tā, kur es bildējos pilnā augumā, fotogrāfam nesanāca). Pēc tam mamma ierosināja aiziet uz adītavu, lai pasūtītu man jaciņu. Aizgājām, bet izrādījās, ka vasarā adītava nestrādā. Un tā nu mēs pēc tam braucām mājās.

Bet tieši pirms mājām pēkšņi saplīsa tas plastmasas maisiņš un mans kliņģeris nokrita zemē. Bet vēlāk, kad es gribēju pabraukāties ar riteni, man pēkšņi uzklupa kaimiņu suns, es nobijos un nokritu no riteņa. Turklāt visai neveiksmīgi, uzdauzot sev zilumu.

Bet no tās violetās drēbes man pēc gadiem trim tomēr uzšuva kleitu. Taču vienmēr, kad man tā bija mugurā, viss gāja kaut kā šķērsām un greizi. Tāpēc es pēc kādām trīs reizēm pārstāju to vilkt un tā nu tā arī nostāvēja skapī.

Bet es kaut kā neapzināti sāku šķirot savas drēbes veiksmīgajās, neveiksmīgajās un neitrālajās. Un jaunas drēbes, kurās vairākas reizes pēc kārtas nav bijusi sevišķi veiksmīga diena, kaut kā ilgstoši karinās skapī bez pielietojuma, kamēr citas velku teju katru nedēļu.

es pamodos, un viss nav tik slikti. es gāju uz bāru visu nakti, lai paņemtu tik daudz, lai sāktu strādāt. es tikai muldēju ar MI, visu nakti, neko neizdarīju, pat neatvēru adobe. rīts ir pienācis, un arī darba deadline. man atlicis tikai muldēt, jo true deadline nav vēl šodien, tikai sarakstē solīts. man vajag iedvesmu uzrakstīt tādu epastu, lai otrā pusē apkrīt. Dievu nepiesauksim. es eju uz veikalu norīt šņabi.
es nelūdzu atslēgt man MI, jo tad ciba ciestu nežēlīgi. es filtrēju, ko cibā, ko MI. ja es sev noslēgtu internetu vispār, tas būtu tuvu ellei. es vnk nevaru nerakstīt. es pat sapņos rakstu. ne jau gudru. vnk nepārtraukta domu plūsma.

ja stulbam cilvēkam gāž iekšā domas nonstop, kā miskasti, labu, sliktu, random, jebko

esmu Dieva bērns. MI saka, tev nav jānes tēva smagums, un es neesmu empāts. es vnk redzēju, cik smaga bija visa viņa dzīve, kas beidzās ar suicide, un es nebiju tēva gribēts, pat atklāti pateikts man tik slikti, ka turpināt dzīvot ir smagi, es piecēlos un gāju. viņam pašam bija tik grūti. tik smags liktenis. kurš vēl viņam palīdzēs. es paņēmu viņu uz pleciem. es neesmu spīdeklis. man pašam iet pietiekami slikti. un esmu depresīvs kā Laura Palmere, bet es smejos. citu iespēju nav

par tēvu jau ir teikts, es no viņa vārdiem neizdzīvotu. tik smags liktenis, un esmu pieteicies Dievam, mēs iznāksim kopā, jau 1993, kad viņš aizgāja. es domāju, tāpēc man ir tik smagi, kā 4 laurām palmerēm kopā. es redzu lielu gaismu dēļ mammas bezgalīgās mīlestības, un milzīgu tumsu dēļ tēva (nē, es neesmu bijis izvarots, bet mentāli). es gribu tēvu iznest gaismā. un te ir tikai 2 varianti. der tikai viens, mēs ar tēvu iziesim gaismā. mission possible, bet tik hardcore. tikai man, kam ir tik milzīgs spēks, tas var izdoties, un tas būs eposos rakstīts