| |
[19. Maijs 2026|08:27] |
Komerciālā surogasija UK ir aizliegta, tāpēc cilvēkiem, kas vēlas nopirkt bērnu (ja nepatīk šāda vārdu izvēle: pat Eiropas Savienība to atzīst par cilvēktirdzniecības veidu savā EU Anti-Trafficking Directive 2024/1712) ir jādodas uz valstīm, kurās likumdošana to atļauj.
Nesen viens pāris atgriezās ar bērnu no ASV un sāka kampaņot par to, lai UK mainītu savus likumus, kas saistīti ar vecāku statusa iegūšanu un automātiski izņemtu bērna māti no dzimšanas apliecības. Redzot kādā tempā tika parakstīta šī petīcija (lai tā tiktu izskatīta parlamentā ir nepieciešami 100 000 parakstu) man uz mirkli atkal pazuda ticība cilvēcei.
Pamanīju, ka pirms dažām dienām par šo tēmu ir parādījies raksts izdevumā The Critic.
"Pretēji tam, ko dažās mediju aprindās raksturo kā "juridisku cīņu", pieteikšanās vecāku statusa rīkojumam (parental order) patiesībā nav īpaši sarežģīts vai laikietilpīgs process. To nevar iesniegt agrāk kā sešas nedēļas pēc bērna piedzimšanas, taču tas jāiesniedz ne vēlāk kā sešu mēnešu laikā pēc bērna dzimšanas. Pēc tam tiesa nozīmē CAFCASS sociālo darbinieku, kurš apmeklē iecerētos vecākus un sagatavo ziņojumu tiesnesim. Tiesnesis pēc tam (lielākajā daļā gadījumu) iesaka apstiprināt rīkojumu, saņemot surogātmātes piekrišanu.
Šie posmi ir būtiski, lai aizsargātu gan māti, gan bērnu — lai pārliecinātos, ka surogātmāte, kura vairumā gadījumu dzīvo ārvalstīs, patiešām piekrīt un nav tikusi piespiesta piekrist šādai vienošanās formai, kā arī lai nodrošinātu, ka personas, kuras izmanto surogasiju, tiek pakļautas vismaz pamatpārbaudei. Tas ir īpaši svarīgi, ņemot vērā, ka bieži viens no iecerētajiem vecākiem var nebūt ģenētiskais bērna vecāks. Kā labi zināms, viens no statistiski augstākajiem riskiem ir bērna dzīvošana mājsaimniecībā ar vīrieti, kurš nav viņa radinieks. Surogasijas gadījumā iecerēto vecāku pārbaudes ne tuvu nav tik stingras kā adopcijas procesā veiktā izvērtēšana.
Vecāku statusa rīkojumu sistēmai arvien skaļāk iebilst iecerētie vecāki, kuri dod priekšroku tādai kārtībai, kāda sastopama starptautiskajā komerciālajā surogasijā, kur māte zaudē savas vecāku tiesības uz bērnu vai nu dzimšanas brīdī, vai vēl laikā, kad bērns vēl ir mātes miesās, kā tas ir, piemēram, Kalifornijā un Mehiko.
Protams, tas nozīmē, ka valstīs, kur šāda prakse ir izplatīta, surogātmāte valsts skatījumā netiek uzlūkota par māti, bet faktiski tiek reducēta līdz inkubatoram. Par laimi, Apvienotajā Karalistē mēs vēl nepakļaujam surogātmātes šādai dehumanizējošai attieksmei. Britu tiesību sistēmā viņas pamatoti tiek atzītas par mātēm — saglabājot tiesības pārdomāt savu lēmumu (kas ir īpaši būtiski, ņemot vērā, cik daudz surogātmāšu grūtniecībā izmanto savas olšūnas).
Un tieši to iecerētie vecāki nespēj pieņemt. Viņi nevēlas, lai mātei būtu iespēja pārdomāt savu lēmumu. Viņi nevēlas, lai viņa jebkad tiktu ierakstīta bērna dzimšanas apliecībā. Arvien biežāk viņi labprātāk izliktos, ka bērnam vispār nav mātes. Cik daudz vieglāk būtu izsvītrot viņu no bērna dzīves un pilnībā izdzēst, ja būtu iespējams nodrošināt, ka juridiski viņa nekad nemaz nav eksistējusi.
Sievietes ir vajadzīgas grūtniecībai un dzemdībām, taču — nedod Dievs — lai mēs par to arī tiktu juridiski atzītas, vismaz tādā pasaules skatījumā, kādu aizstāv iecerētie vecāki un surogasijas atbalstītāji juristu, akadēmiķu un lobētāju vidū."
Man vienk ir teju neizprotami - jau nopirkt bērnu ir pilnīgi un absolūti nepareizi, bet vēl ar to ir par maz. Kā ar bērna tiesībām zināt savus vecākus, zināt no kurienes viņš ir nācis? Kā ar realitāti - likumi, kas paredzēti, lai radītu nereālas fikcijas tikai rada postu.
https://thecritic.co.uk/britain-must-not-liberalise-surrogacy-laws/ |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}