*

bija diezgan intense un nogurdinoša nedēļa.
1d atvadu pasākums Saimniekam ar Šipša konci muižā.
3d Volvo nomainīja pakaļējos amīšus. no staļļa pienāca ziņa, ka zirgs galīgi saplēsis segu un jābrauc glābt. labi, ka nupat dabūju no Ivetas rezerves segu, citādi būtu dirsā. otrā saplēstā siltā sega mēneša laikā. sākās Shrinking jaunā sezona.
4d biju Rīgā tikties ar jauno priekšnieku. pagaidām darbiņš ir. Saļiks - mātei dzd.
5d parakstīju līgumu ar jauno darba devēju.
6d bija ļoti laba un priecīga diena - bf uzcepa pankūkas, tad aizbraucām uz jūriņu. nogājām 10 kilīšus pa saulīti - Vasas - Ķurmraga bāka - Veczemju klintis un atpakaļ. visādi smuki ledus zobiņi un oliņas un krāvumi, pie bākas vairāki leduskritumi. pēc tam Limbažos Kļavā noēdām pēdējo atlikumu bonuskartē, kura tiek kancelēta un vairāk nebūs. ēst gribējās ļoti, tāpēc nesapīkām, bet vispār visādā ziņā neiesaku - viss bija slikti, sākot no tējas līdz tam, ka viesmīle pagrāba bf šķīvi, no kura viņš vēl ēda. pēc tam laidām uz pirtīm un burbuļvannām Valmierā, kamēr vēl nav kancelēta sadarbība un muižas darbiniekiem pa lēto. vakaru gan mazliet sabojāja ziņa no Martas, ka tiek pacelta staļļa maksa - uzreiz par 70 eur, kas šobrīdējā situācijā ir nelāgi. + zirgs paspējis noplēst vienu kāju siksnu pēdējai siltajai segai, kas man ir.
7d man laikam bija dopamīna pohas. tādas var būt? pēc līksmās un enerģiskās sestdienas es jutos tieši pretēji. es VISPĀR neko negribēju, visu laiku nāca miegs (līdz gulētejamajam laikam - tad vairs nenāca) un visu dienu pavadīju pūstot dīvānā ar Heroes un skrollējot IG. neizdarīju pilnīgi vispār, vispār neko, ko biju gribējusi.

smuka ziemiņa. auksts. nebiju ticējusi, ka tāda tiešām būs - puravi palika dārzā un rozes nesasegtas. dažus rītus istabu logos leduspuķes un iekšā +10 grādi.

mazliet priecīgākās ziņās. vakardien atzīmējām 13. kāzu jubileju ar gājienu gar un pa Rauni. man gan no rīta bija kaut kāda panikas lēkme par visu manu dzīvi un es pusi ceļa līdz sākumpunktam mašīnā raudāju. tas nav man raksturīgi. es ļoti reti raudu. bet Raunis bija foršs. gājām no Vaives dzirnavām pa kreiso krastu līdz Dzelzupītes ieteikai un atpakaļ - kādu kilometru pa upi un pēc tam pa labo krastu. sanāca kādi 12 km. ļoti labi, ka K bija iedomājies paķert līdzi neoprēna čībiņas, kuras izmantojam ziemas peldēm. varējām iet pa upi - nesala kājas tik ļoti un vieglāk pārvietoties pa glumajiem akmeņiem, kuri klāj Rauņa gultni. basām kājām tā nevarētu paiet, bet skatpunkts no upes ir ļoti, ļoti foršs. nākamreiz varētu iet no otras puses, atkal līdz Dzelzupītei. pati Dzelzupīte arī ļoti skaista, pagājāmies drusku uz augšu pa to. tāda strauja, ar lielu kritumu, daudzām mazām krācītēm un mikroūdenskritumiņiem. ļoti dzīva un dzīvi apliecinoša.
pēc tam padzērām kafiju Cēsīs un vēl izbraucām līkumu. uzmetām aci Veselavas muižai. tad braucām uz Dzērbeni, bet man spontāni sagribējās trešo reizi apmeklēt Apšu baznīcu. tā ir viena no skaistākajām Latvijas baznīcām. un šis izrādījās īstais brīdis - tur bija vietējais Nikolajs, kurš ielaida paskatīties baznīcas iekšpusē un pastāstīja pagasta aktualitātes. ļoti, ļoti jauks vīrs. tur būtu materiāls garākai intervijai.
tad iebraucām Dzērbenē, kur K nezkāpēc nebija bijis. es biju bijusi. paskatījāmies baznīcu un muižu. parkā salasīju sauju gaiļbikšu. tad iekāpām mašīnā un nezkāpēc tieši skanēja Monopols, kura viese bija cimdu Jettiņas grāmatas veidotāja Elīna. ļoti skaista grāmata starp citu. iesaku. Jettiņa bija no Dzērbenes. tālāk vēl izbraucām caur Drustiem, lai salīdzinātu Dzērbenes un Drustu baznīcas. diezgan ļoti līdzīgas.

šodien auksts un nemīlīgs un bēdīgs. bez mirušā Tora vēl brālis naktī sadzēries bija sarakstījis nepatīkamas ziņas. bet par spīti tam visam atklājām arī sojšlika sezonu - K sojšliks + ugunskurā grilēti sparģeļi + ful medames + salāti no redīsu lapām, gurķenes, sarkanā kāposta, valriekstu eļļas, grauzdēta sezama un mango etiķa + redīsi no dārza + tomāts, marinēti karija gurķīši, avokado + viegli apgrauzdētas tortijas. ļoti ļoti patīkama tā maija ēdienkarte. visādi citādi šī bija ļoti, ļoti neproduktīva diena un es jau jūtu sevī perināmies panikas lēkmi par to.

šon pa ilgiem laikiem (tik ilgiem, ka es pat neatceros, kāds tags jāliek eckursiju postiem) beidzot kaut kur izbraucām. gribējās kaut kur, kur ir liela iespēja, ka neviena nebūs. tāpēc izvēlējāmies Cirgaļu iekšzemes kāpas. tur tiešām neviena nebija. nogājām ~10 km, lielākoties pa nelieliem meža celiņiem, daļu pa slapju zampu un mazu, mazu gabaliņu pa mežtaku (posmā Spicu tilts - Zaķi). maršrutu izdomājām uz vietas, sākot iet (un tāpēc dabūjām arī labi pabrist pa zampu, bet man patika). ejot dabā man gadās visādas reizes. mēdzu, piemēram, atrast visādus kaulus vai praktiski pilnas komplektācijas brieža skeletu vai retas sēnes, piemēram, koraļļu dižadateni. šoreiz bija kaku diena. manliekas, nekad neesmu vienā gājienā redzējusi tik daudz kaku. spriežot pēc kaku daudzuma, tur mīt milzīga staltbriežu un stirnu populācija. bet interesantākais laikam bija vilka kakas divās vietās - diezgan patālu viena no otras. vienā bija arī pēdas. LV vadošā vilku pētniece teica, ka visai drošticami, ka vilki. vēl bija medņu kakas, mežacūku kakas un tad vēl dažas kakas, kuras neatpazinu. brīvākā brīdī papētīšu. man bija aizdomas arī par lāča pēdām, bet ļoti neskaidras, gan jau wishful thinking.
par zvēru kakām
pēdu un kaku noteicējs
par vilku kakām
par medņiem un viņu kakām

pēc tam izmetām vēl līkumu līdz Kalamecu gravai. bijām tur jau bijuši vismaz vienu reizi (manliekas, ka divas), bet citā gadalaikā, kad tur ir maz ūdens. šobrīd bija daudz ūdens un daudz vizbulīšu un bija ļoti skaisti. līdz Markuzu gravai šoreiz bija slinkums iet, jo bijām jau piekusuši Cirgaļos.
pēc tam ilgi, pa diagonāli no Gaujienas uz Variņiem, caur Vidagu, braucām pa bezgalīgu un sūdīgu meža ceļu, lai paskatītos uz Vulfa medību pili/Lazdiņu pili, kuru Smiltenes pašvaldība aizlaidus pilnīgā postā. 10 gadus vecs raksts