21.gs tējkannām
Pārpublicēju šo rakstu no paziņas paziņas bloga, jo trāpīgi pateikts par apzinātību

"Mūsdienu pasaulē viss šķietami ir vienas aplikācijas vai sociālo tīklu ieraksta attālumā. Ar ideālo mēs saskaramies ik dienas – ideālu bērnu audzināšanu, ideālu veselību, ideālām darba dienām. Rodas sajūta – ja informācija par to, kā darīt labāk ir tik viegli pieejama – kāds ir mans attaisnojums nedarīt?

Informācijas aprites temps nekad nav bijis ātrāks, mēs nekad neesam strādājuši vairāk, un nekad uz katru indivīdu nav bijis arī lielāka spiediena pēc sasniegumiem un perfekcijas. Viena no daudzajām problēmām, ko tas rada – mūsu smadzenes vienkārši kļūst pārstimulētas. Tas rada nemieru un trauksmi. Budisti to sauca par pērtiķa jeb nemierīgo prātu, tagad mē zinām, ka pie “vainas” ir amigdala – smadzeņu daļa, kuru ir ārkārtīgi viegli stimulēt. Mūsdienu stimulu pilnajā pasaulē nav viegli dzīvot ar savannas nedrošajai videi radītajām smadzenēm, kuras cenšas reģistrēt katru vides impulsu, lai mūs aizsargātu. Es neesmu neiroloģe, taču uzskatu, ka pamata zināšanas par šo sarežģīto un reizē primitīvo orgānu – mūsu smadzenēm – ietilpst tajā, ko es saucu par 21. gadsimta pamatzināšanu grozu. Bez šīm zināšanām mēs nespējam būt apzināti.

Pieņemu, vārds “apzinātība” jau labu laiku ir zaudējis savu pirmreizējo šarmu; pēdējā laikā tas aizvien vairāk tiek lietots vietā un nevietā. Taču jomās, kas nodarbojas ar mentālās labbūtības veicināšanu, viss agri vai vēlu pie tā atkal un atkal atgriežas.

Ko mēs zinām par savām smadzenēm? Piemēram, to, ka tad, kad mūsu smadzenes ir pārstimulētas, tās “iestrēgst”. Liekas, visa ir par daudz. Neko nevaru, neko nesaprotu. Iepriekš nospraustie mērķi pēkšņi šķiet neaizsniedzami – vai tā būtu maģistra darba pabeigšana, vai jauna darba atrašana.

Gribas vienkārši nolīst kaut kur maliņā, no visa atslēgties. Redziet, smadzeņu prioritāte ir drošība, šī orgāna mērķis ir mūs pasargāt. Smadzenes nevēlas nemitīgi saskarties ar jauno, nezināmo, nesaprotamo un tādējādi – nedrošo. Taču problēma, protams, tāda, ka, mērķu sasniegšana bieži vien paredz tieši to un neko citu; jaunas, nezināmas un nesaprotamas pieredzes.

Kā tikt ar to galā? Tas, ko dara mani klienti un ilgstoši esmu darījusi arī es – mēs vienkārši sevi piespiežam. Darām, kaut bail, riebjas, negribas. Un tas strādā! Āķis tikai tāds, ka šādi ir neiespējami noturēt motivāciju ilgtermiņā.

Smadzeņu centrs, kas ražo dopamīnu, kas mūs dzen uz priekšu, ir cieši saistīts ar smadzeņu baudas centru. Tas nozīmē to, ka smadzenes nav ieinteresētas darīt kaut ko, kas tām liek justies slikti. Īstermiņā sevi pamocīt ir iespējams; darīt, nejūtot gandarījumu, darīt par spīti. Taču ilgtermiņā smadzenes ir gatavas darīt tikai to, ko tās saista ar baudu. Piedevām mūsdienu pasaulē ir pieejamas tik daudz vienkārši iegūstamas baudas! Sociālie tīkli, cukurs, ekrāni. Kā pierunāt smadzenes uzrakstīt maģistra darbu, nevis noskatīties kārtējo seriālu?

Pirmais solis ir novērošana un līdzjūtība. Lamājot sevi, ir iespējams saņemties tikai uz brīdi, nevis gūt motivāciju. Pavēro sevi. Neanalizē un nesodi. Sazemējies, saslēdzies ar to, kā jūties. Vai tev ir bail? Vai gribas aizbēgt? Vai ir dusmas? Emocijas nav šeit, lai mums traucētu, tās ir šeit, lai mums pastāstītu kaut ko par mums pašiem. Paliec uz brīdi ar savām emocijām, kaut arī tās ir nepatīkamas. Mēģini saprast, ko ķermenis ar šo emociju tev mēģina pateikt. Konstatējot nogurumu, varbūt ir vērts apstāties un atpūsties. Konstatējot bailes, varbūt ir vērts dot sev vairāk laika, sadalīt lielo pienākumu mazākos solīšos, sastādīt detalizētu laika vai darbu plānu. Līdzjūtīgi iedziļinies situācijā. Pajautā – kā es sev varu šobrīd palīdzēt?

Otrais solis, kas strādās īstermiņā, ir smadzeņu “pārstartēšana”. Ir dažādi vingrinājumi, kas palīdz to izdarīt brīdī, kad tu jūties paralizēts, iestrēdzis, vai kādas sajūtas pārņemtas. Pētījumi rāda, ka, lai “restartētu” smadzenes, ir vajadzīgas ne mazāk kā divas minūtes. Izdari pāris dziļas ieelpas un izelpas, lai apturētu traucējošās domas, uzliec taimeri uz divām vai vairāk minūtēm, un kārtīgi izpurinies. Iztēlojies, ka tev uz brīdi ir pieslēgta elektrība. Purini rokas, kājas, vēderu. Svarīgi ir kratīties un purināties, jo mērķis šai darbībai ir sevis atslābināšana, nevis nogurdināšana. Skan smieklīgi? Tomēr pamēģini.

Trešais solis, un tas jau ir mēģinājums sev palīdzēt ilgtermiņā, ir sevis fokusēšana. Šajā stimulu pārpilnajā vidē mūsdienu cilvēks bieži jūtas pazaudējies. Tas ir saprotami, un tomēr rada ne mazums ciešanu. Apzinātība paredz laiku, ko veltām sev, un tikai sev, lai apstātos un izvērtētu – kas es esmu, kas ir manas vērtības, ko es vēlos no dzīves un kā to dabūt. Ja instagram algoritms vai kaimiņiene mums pateiks priekšā, kā justies un, ko no dzīves gribēt, diez vai mēs beigās jutīsimies laimīgi.

Nezinot savas vērtības vai galvenos dzīves mērķus, ir grūti, piemēram, atrast darbu, kas patiktu, vai saprast, kā izvēlēties tēmu maģistra darbam. Neapzinoties, kur visu laiku pazūd laiks un nauda, ir grūti, piemēram, atrast brīžus kvalitatīvai atpūtai vai beidzot nopirkt sen kāroto sporta zāles abonementu. Lai fokusētos, ir nepieciešama skaidrība, un, lai gūtu skaidrību, ir nepieciešams apzināties, kur un kādos brīžos, mēs tērējam savu laiku vai enerģiju. Skaidrība rada miera, drošības un pašpārliecinātības sajūtu. Tā ļauj ne tikai sasniegt mērķus, bet arī rūpīgi izvērtēt – kādiem mērķiem es vispār vēlos tērēt savu laiku, enerģiju un naudu.

Skaidru prātu un saulainu pavasari vēlot,

Krista Anna Belševica (Zalāne)
rakstniece, pētniece, radošuma un akadēmiskais koučs"