User Profile Friends Calendar

Below are the 25 most recent journal entries.

	2025.11.28  15.56 --- No rīta izlasīju NYT, ka drīzumā iespējams AI uzņēmumu akciju burbuļa plīsiens līdzīgi kā savulaik bēdīgi slavenais dotkom krahs. Vēlāk ap pusdienlaiku "Spices" "Lidiņā" ieraudzīju, ka trauku novācēju robotu vietā stājušies trauku novācēji pakistānieši. #ĶirsonaŅuhs

	2025.11.27  13.24 --- Ejiet uz "HA" Ģertrūdes ielas teātrī. Kaut ko tādu gandrīz nekad dzīvē nebūsit redzējuši! Ļoti laba izrāde.

	2025.11.26  11.45 --- "Bastardi" ir izcili. Neatceros, vai mēs savulaik no Rijnieka "Pavasara atmodas" arī tādu bliezienu pa smadzenēm dabūjām. Kaut kas attāli atmirdz. Nu un gribas, lai visi šodienas pusaudži aiziet noskatīties. Līdzīgi kā savulaik ar Rāga "Klasi".

	2025.11.14  12.32 --- Nopeldēju kilometru šorīt 29 minūtēs 19 sekundēs. 😎

	2025.11.11  13.33 --- "Tīklā. TTT leģendas dzimšana" ir filma par to, kā viens zīdainītis paliek aptuveni trīs mēnešus vecs gadus četrus – 1957. gada Brazīlijas čempionātā viņš jau ir ieņemts, bet 1961. gadā, kad Gagarins uzlido kosmosā, viņš joprojām ir maziņš. Taču filmas beigās notiek kaut kāda svarīga spēle Parīzē par godu fašisma sagrāves 30-gadei, pēc kā es spriežu, ka unikālais zīdainītis spēja nemainīt vecumu vēl gadus 15. Starp citu, visu šo laiku arī Skaidrītei Budovskai ir sešpadsmit.

	2025.11.08  08.56 --- Vienreiz Žebers man skumji teica – katra paaudze apkalpo pati sevi. Piekrītu. Un tālāk ir jautājums, vai tas sanāk cēli vai nožēlojami. Hosielai cēli.

	2025.08.08  22.10 --- Katram kulturālam cilvēkam skaidrs, ka vārdi galerts, želeja un gēls ir cēlušies no vienas saknes, bet, dažādos veidos un laikos ienākot latviešu valodā, dažādojušies. Mani tas uztrauc. Tāpēc piedāvāju nelielas reformas, kas padarīs latviešu valodas lietojumu konsekventāku. galerts, gals, galeja. želerts, žēls, želeja. gēlerts, gēls, gēleja.

	2025.07.15  09.24 Nu, ko – jūlijs jau pusē. https://www.youtube.com/watch?v=oHh6ruEjvY4&list=RDoHh6ruEjvY4&start_radio=1

	2025.06.30  14.59 --- Visas manas mīļākās Mākena dziesmas ir par pleciem.

	2025.05.13  16.48 --- Daudz ļaunāk par e-coli "Straupei" ir tas, ka nekad neštimmē biezpiena kastītes vāciņš.

	2025.05.04  17.17 —- “The Pogues” Birmingemā. Spaiders Steisijs izstaroja tādu šķietami kautrīgu diženumu un visu laiku sirsnīgi pateicās publikai. 60-70 gadus veci cilvēki divas stundas grieza milzu mošpitu. Skaņotājs nebija uzdevumu augstumos. Bija pieaicināta čupa sliktu jaunāka gadu gājuma vokālistu (un ar pilnu atbildību saku — daudz sliktāku par Šeinu). Bet tā kā trīs oriģinālie pougi ir leģendas, viņiem ir tiesības uzaicināt dziedāt jebko. Bet skaņotājam vajadzēja retušēt briesmīgākos karaokiskos brīžus, ko diemžēl nepaveica. Asariņas izspiedās, protams, gan pie “measure of my dreams”, gan “and I ask myself the same question”.

	2025.04.24  11.05 --- "Rotting Christ" – ļoti interesanta mūzika, ļoti ļoti manā gaumē, taču pieļauju, ka objektivitātes labad tāpēc arī daudz mulsinošu klasiska smagā roka klišeju, kuri disonē ar to, ko gaidi no trū blekmetāla. "Satiricon" – nu tur nebija dvēseles. Varbūt ka ziedu laikos viņi bija "SOAD pirms SOAD", bet pašlaik es nenoticēju ne brīdi šim norvēģu Polikarpam [izskatā, ne mūzikā], kuram sieva izrakstījusi rūnām vestīti uz vietējo traktoristu zaļumballi. "Behemoth" – diži, iespaidīgi, jaudīgi, it sevišķi scenogrāfijas un tai pakārtoto mizanscēnu dēļ. Žēl, ka nevarēju palikt līdz galam, tas būtu bijis viens no pēdējā laika dziļākajiem koncertpiedzīvojumiem.

	2025.04.22  22.32 --- "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" Iedomājies, Tu esi pirms gadiem astoņiem nokļuvis komā. Tu pamosties teātrī, uz skatuves darbojas Krūzkops, Strads, Meiers, Hamatova, Dumburs, Bulis. Izrādās – tas ir Dailes teātris. Man bija tas pats, kas cibiņai Re ar tiem pāvestiem.

	2025.02.23  22.26 --- Biju uz "Salomi". Orķestris bija par skaļu iepretī balsīm. Alvis Hermanis visam, kas viņā ir slikts, ir vēl pievienojis veca nosiekalojušamies onānista izgājienus.

	2025.02.20  22.23 --- Nu un kam jūs skrējāt pāri? * Slimību aprakstiem * Sapņu aprakstiem * Sēņošanas aprakstiem * Ēdienu receptēm * Visam vai dažādām kombinācijām no šī * Kaut kam citam (ierakstīšu komentāros)

	2025.01.24  13.30 --- "Vecāku sapulcei" ir iespēja gāzt no troņa "Limuzīnu Jāņu nakts krāsā" kā smieklīgākai latviešu filmai par to, kādi esam.

	2025.01.10  21.28 --- mazo jāņtārpiņ rādi man gaismu es eju lūgties miglas pļavā vēl nedzimušas reliģijas templī

	2025.01.01  13.34 --- Nu tā – atradu pirmo vietu, kur piekasīties. A111 paskaidrojumā "Iespējams, aktieris Fabriss Lukini" vietā esmu diezgan drošs, ka būtu bijis jāraksta "Iespējams, režisors Lukīno Viskonti".

	2024.12.13  10.55 --- Daudz, daudz gadu domāju, ka teiciena "Laime ir tad, kad nav nelaimes" autors ir Kivičs. Šorīt izlasīju (Šlāpina atdzejotajā) grāmatiņā – izrādās, Prigovs. Vienmēr taču paliek iespēja, ka Kivičs savulaik lasījis Prigovu.

	2024.12.12  11.44 --- "Pelikāni un vīnogas". Dzīvesbiedre saka – veltīgi iztērēts laiks. Man tā neliekas. Jūtos gandarīts, ka redzēju (un kas vēl būtiskāk – ka izlasīju programmiņu!). Jo man vienu brīdi šķita, ka visi tie, kas saka, ka Hermanis ir savu galvas tarakānu dēļ padirsis lielisku teātri, vienkārši ir naidīgi noskaņoti un savu nepatiku pret Hermaņa idejiskajiem uzskatiem izpleš arī uz iestudējumu vērtējumu. Tagad toties saprotu, ko visi šie Hermaņa nemīlētāji domā. Tiešām ir briesmīgi. Tas gan nemaina citus manus ieskatus, ka a) JRT (tai skaitā Hermanis) joprojām taisa arī labas izrādes; b) arī "Pelikānos un vīnogās" varēja šad tad pasmieties.

	2024.12.06  13.00 --- Kad pirmo reizi dzirdēju, ka Žoržs Siksna dzied "Vilks ar aitiņu kādā krodziņā", man uzreiz bija pretenzijas pret dziesmas vārdiem. Saskaņā ar manu toreizējo izpratni par to, kā iekārtota pasaule, nevarēja eksistēt iestādījums, kurā kopā atrastos vilki un aitas.

	2024.11.27  11.47 --- Pēc 27 gadu lojalitātes LMT šodien pārgāju pie Tele2.

	2024.11.27  10.47 --- Vakar spilgti atcerējos, ka toreiz, skatoties pirmo "Arkādiju", es pirmoreiz nodomāju – īsti labas izrādes apliecinājums ir tas, ka es sēžu un domāju "kaut šis nekad nebeigtos". Varētu vēl piecas, astoņas stundas turpināt ar visu sevi būt iekšā tajā, kas notiek uz skatuves. Ar jauno "Arkādiju" bija tāpat. Biju pārlaimīgs.

	2024.11.20  16.34 --- Noklausījos "Songs of a Lost World". Man vienmēr vislabāk no "Cure" ir patikušas garas, šķietami monotonas sešu un vairāk minūšu ilgas kompozīcijas ar bagātīgu un netriviālu instrumentālo aranžiju. Un attiecīgi vislabākie ir tie albumi, kur šādu skaņdarbu īpatsvars lielākais. Un attiecīgi jaunais albums man ļoti ļoti iet pie sirds.

	2024.11.13  09.49 --- "Lai Dievs tev stāv klāt, tu nabaga cietēj!" radīja tādas pretrunīgas pārdomas. Pirmajā cēlienā es pat nepasmaidīju nevienu reizi stundas 45 minūšu garumā. Nevarjau arī teikt, ka publika daudz smējās (izņemot manu dzīvesbiedri un Artusu Kaimiņu). It kā var saprast, ar kādiem paņēmieniem režisors vēlas mums parādīt, ka cilvēki ir ļauni un stulbi, taču pietrūka, šķiet, enerģētikas – skumji skatīties, ka pat tādi grandi kā Keišs, Skutelis vai Znotiņš kaut ko pasaka vai izdara, un ir tāds "meh, te bija joks domāts, žēl, ka jums tas neizdevās smieklīgi". Otrais cēliens visu izglāba dažādu iemeslu dēļ. Gan aktierspēle kļuva spēcīgāka, gan spriedze kāpinājās lugā, gan citas – vieglāk pasniedzamas – apakštēmas izlīda priekšplānā. Un vislabākais bija, kad iesprūda durvis tur, kur tam nebija jānotiek, un visi aktieri uz skatuves apsmējās un vairākas minūtes nespēja nomierināties. Broka zviedz, publika to redzot, zviedz, Broka, dzirdot publiku, zviedz vēl trakāk, un tā uz apli.