*

pavasarī ir tik daudz par ko priecāties. par sausu asfaltu, par to, ka var nevilkt legingus zem bridžām un vilkt vieglos, plānos jāšanas apavus, nevis biezos termozābakus. par to, ka pasaule ir tik gaiša. marta gaisma ir ļoti spoža un pat drusku griezīga, jo apkārt vēl nav zaļās krāsas, kas spožumu matē un atmaidzina. debesis un zeme pilna putnu. visur viss virmo. virmo dzīvība, dzimšana un radīšana.
vakar atklājām velo sezonu ar neprātīgiem 20 kilometriem, no kuriem pirmie 5-6 bija visgrūtākie, pārsvarā pret kalnu un visādiem dubļainiem bezceļiem. es biju gatava mirt jau pie kāda trešā. satikām lapsu, stirnas un dzērves un pirmos tauriņus - raibu, tumši oranžu un dzeltenu.
toties šodien bija tā laime jāt nevis pa pārmirkušām pļavām, bezgalīgiem dubļiem un kurmju rakumiem, bet visai sausu un līdzenu jāšanas laukumu, kurš ir paspējis apžūt tik tālu, ka bija kļuvis ecējams. esam gan arī pasākušas iekraut zirgus treilerī un braukt jāt Valmiermuižas staļļa smilšu laukumā. rīt arī brauksim. un rīt zirdziņam paliek 18 gadi. un pavisam milzīgs prieks, ka zirgam galvā kaut kas noklikšķējis un viņš pilnīgi mierīgi un labprātīgi kāpj treilerī. ja agrāk tās bija trīs stundas, tad tagad tās ir trīs minūtes un bez nekāda stresa.
vēl vajadzētu atklāt peldsezonu, bet kaut kā neesmu vēl saņēmusies. varbūt rīt.
karoč, dzīve un pavasaris ir skaisti un privātā kārtā man nav vispār par ko sūdzēties.

sveicu visus ar pavasara ekvinokciju.
man bija ļoti skaista un priecīga diena ar zirdziņu.

p.s. ārā snieg. pamatīga kārta jau.

( pelēkais un dubļainais un miklais janvāris )

zirdziņš tagad būs ne tikai "Baltu ciltīs", bet arī "Kur vedīs ceļš". vakar bijām aizbraukuši uz Skaņokalnu pafilmēties un patusēt 12h ārā, naktī. bet es biju tik ļoti satuntulējusies, ka pat nenosalu. vispār attiecībās ar zirdziņu ir jauns mailstouns - esam tikuši pāri treilerī nekāpšanai. vakarnakt mājās braucot, ielādēju šamo divās minūtēs, bez palīdzības no zāles. ļoti priecājos. vēl biju visai pārsteigta, ka zirdziņu vispār neuztrauca būt tuvumā palieliem ugunskuriem un lāpām. it kā neatceros, ka viņam būtu bijusi iepriekšēja pieredze ar kaut ko tādu. mīļš un labs man zirdziņš.

( pirms pāris dienām bija daudz smukāk )

novembra krēsla ar novembra miglu pļavās dejo lēnas un morrīgas dejas. debesis ir zemas, pelēkas un klusas. tās retumis šķērso vien kraukļi un vārnas, īsi un griezīgi sasaukdamies. tālu, dūmakaini violetā mežmalā ganās stirnu bariņš. zirga spalva pārvērtusies no zīdainas un glāsmaini mirdzošas uz biezu, blīvu, matētu un pufīgu kažoku. apkārt nekā nav, viss ir apstājies, mēs esam vieni paši un dodamies pāri laukam.
mūs izseko tumsa.

( ar zirgu siltajos laikos )

man patīk sēdēt zirgu barā, kad tie guļ diendusu un, ja bars tevi pieņem. ja tiec uzņemts neredzamajā, bet pūkainajā bara kopīgās snaudas burbulī.
tajā ir koncentrēta un blīva miera sajūta un grūti aprakstāms klusums. tas ir vienlaikus spēcīgs un biezs un trausls un īss un neticami ātri gaistošs.
kā tāda svētība un dieva plauksta uz pieres.

mēness šovakar lēca tik milzīgs un spilgti oranžs, sārta gaismas atspīduma ieskauts. tas lēnām cēlās virs horizonta pa kreisi no šosejas un hipnotiski novērsa uzmanību no ceļa un autovadīšanas.
zirgs met vasaras spalvu, apakšā var sataustīt blīvu ziemas kažoku. svīres jau nedēļu kā prom, debesis tukšas un klusas. tikai sienāži sisina un stārķu bari ganās nokultos labības laukos. saule riet jau pirms deviņiem un pēdējās dienas es peldos tumsā. zemu virs ūdens virsmas joņo sikspārņi. ūdens ezerā smaržo pēc saulē sakarsušām priežu skujām un slapjuma un mazliet pēc sēnēm. dārzā ganās stirna. bet gaisma paliek arvien rūsganāka un krīt aizvien rudenīgākos leņķos. un zvaigznes kļūst spožākas.

* brīnījos, kas aprij pupām un zemenēm lapas. pirms pāris dienām, dienas vidū, gāju dārzā pēc zaļumiem un tur vnk ganījās stirna. aprija pupām un zemenēm lapas. liela stirna. manā mazpilsētas mazdārziņā;
* aizvadījām trīs dienu radošo "Mūžīgās izlaušanās" nometni pie mums. viss forši, tikai besīgi mazgāt traukus esošajā setapā;
* nupat sākās "vasaras nometne", saukta arī par vasaras teātra festivālu. ja pērn es stresoju par negaidītu nokļūšanu kostīmu mākslinieces lomā, tad šogad es esmu nemanot kļuvusi jau par aktrisi ar visai gariem tekstiem. no vienas puses man patīk piedzīvojumi, no otras - es sūdīgi menedžēju stresu. tad jau redzēs, ar ko tas beigsies. katrā ziņā arī mans zirgs piedalās izrādē, varēsim apvienot stresus un visu padarīt ekstra stresainu. to mēs protam;
* joprojām dzīvoju bez kompja un bez skaidrības vai varēs salabot esošo vai būs jāpērk jauns, jo labotājs ir aizbraucis uz Černobiļu. lielos vilcienos ir visai patīkami būt bez kompja, mazākos - es enīvei diezgan ilgu laiku veltu torčīšanai telefonā un bezjēdzīgai skrollēšanai;
* atsāku skriet, bet iespējams tūlīt atkal pārtraukšu. jo nav īsti skaidrs, kur araund to darīt pa ne-asfaltu, bet pa asfaltu man sāp mugura.

man ļoti, ļoti patīk mans zirdziņš. viņš ir tik skaists un labs un mīļš.

tik skaista diena. putni nāk mājās, visapkārt jau dzied strazdi. savācu zem barotavas vēl 2 lielos spaiņus ar sauleņu čaumalām (iepriekš jau biju ~5 savākusi) un nolēmu šozeson klapēt ciet putniņu restorānu. nepilnos 3 mēnešos norijuši 30+kg sēmeņu un neskaitāmas tauku bumbas.

pilni tīrumi stirnu, no zirga kājapakšas katapultējas zaķis un zirgs, kuram nākamnedēļ paliek 17, uzvedas kā trīsgadnieks.

katru pavasari fascinē, cik ļoti mani spēj iepriecināt sauss asfalts - redzēt to, braukt pa to, iet pa to.

divas dienas biju nogulējusi mājās auklējot depri. šorīt spīdēja saule, bija silts un putni dziedāja pavasari. es pēc vairāk nekā gada pārtraukuma pierakstījos pie terapeites un biju gatava doties ārā no mājas. aizbraucu uz stalli, aizjājām atkal apvidū. zirgs bija pilnīgs pavasara pulvermuca, bija arī ātra pārvietošanās, bet es biju labā garastāvoklī, attiecīgi problēmu ar bremzēm nebija nekādu - es biju nevis nasta, bet līdzvērtīgs ceļabiedrs. kā jau tam jābūt.
jau jājot mājup, sākās ļoti intensīvs horizontāls vējš, ar retām lietus lāsēm. kad biju noseglojusi un palaidusi zirgu aplokā un iekāpu mašīnā, lai brauktu mājās, sākās īstā vētra. viss pārvērtās siltā un slapjā, trakojošā pelēkumā. atklātajās vietās apkārt virpuļoja biezas un blīvas lietus vērpetes, bet braukt pa koku ieskautiem ceļa posmiem bija īpaši neomulīgi, jo gaisā lidinājās dažādas koku ķermeņa daļas. kādā no šiem posmiem pāri ceļam bija nogāzusies sausa egle. brauktuve nupat kā bija atbrīvota no stumbra, vidējais ātrums plūsmai ~20km/h, bet apkārt lido visai palieli zari un blakus zvārojas vecu egļu dzīvžogs. visai aizraujoša sajūta, nudien.

zirgs nebija satikts veselu mūžību. gribējās aizbraukt, enerģijas nebija. iztēlojos relaksētu un relaksējošu izjādi soļos. aizbraucu. gājām uz mežu ar vēl vienu zirgu un cilvēku kompānijā. mans zirdziņš vispār nav šaušalīgi bailīgs, ja ierauga kaut ko aizdomīgu, tad mazliet iesēžas ceļos un/vai palec sāņus, bet parasti nekur nesaskaņoti nenesas. gājām, gājām, līdz tālumā, mežmalā, cauri miglai gāja salīkusi sievete ar nūjošanas nūjām un balts suns. zirgi apstājās, skatījās un tad otrs zirgs izlēma, ka tas ir kaut kas ļoti bīstams, apcirtās par 180 grādiem un nesās uz mājām. mans zirgs viņam pievienojās. kopumā tas nav nekas tāds neparasts un mūsu attiecības parasti ir tādas, ka ir iespējams sarunāt gaitas palēnināšanu un apstāšanos. bet tas īsti nebija šis gadījums. es jutos in general diskonektēta pati no sevis, nogurusi un tukša, kaut kādā ziņā ārpus sava ķermeņa, ka man bija tikai tāda - nē tikai ne atkal problēmas, lieciet mani mierā, es negribu neko risināt. bail man nebija vispār, lai gan ceļā vietām bija gan kurmju rakumi, kuros paklupt, gan zemākās ieplakās sastājušās, sasalušas un slidenas puskusuša sniega lāmas. es zināju, ka ja vien viņš tiešām smagi neklups vai nepaslīdēs un nenogāzīsies pats, es noteikti netaisos nokrist. es pazīstu viņa kustību sīkākās nianses. es it kā sapratu, ka kaut kas ir jādara un kaut kā kusli mēģināju zirgam palūgt (drīzāk imitēt palūgšanu) piebremzēt vai mest voltu pļavā, bet viņš centās sekot otram zirgam, kurš turklāt ir bara hierarhijā augstāks un tiklīdz juta, ka attālums starp mums palielinās, atkal pielika soli. es pati arī neticēju tam ko daru. nevis tādā nozīmē, ka man liktos, ka tas nav iespējams un, ka viņš man neklausīs, bet tādā, ka man gluži vienkārši bija diezgan vienalga, vienkārši es negribēju tur atrasties tajā brīdī un situācijā. starp mums un mājām bija vietējas nozīmes autoceļš V187 - ar ne pārāk blīvu, taču regulāru satiksmi. tuvojoties ceļam, es redzēju arī kā tuvojas mašīna. es turpināju justies tikpat nogurusi un nespējīga kaut ko darīt, vienīgi domāju par to, ka šausmīgi negribas vēl vairāk risināmu problēmu - tb cietušos, sāpes, ciešanas, nepatikšanas, čakaru, šausmas, izdevumus utt. ceļš bija jau pavisam tuvu, kad biedrenei izdevās apturēt savu zirgu un attiecīgi es apturēju arī savējo. mēs nokāpām no zirgiem un vedot tos pie rokas devāmies atpakaļ. kopumā man nav nekādu iebildumu pret to, ko zirgs darīja - viņš nešaubīgi juta manu sajūtu, juta, ka es atbildību spēju uzņemties tikai tēloti un centās par mani parūpēties sev vislabāk zināmajā veidā - maksimāli ātri nokļūstot mājās, drošībā. tas par ko es jūtos slikti ir tas, kā es jūtos. laikam sanāk, ka es sevi džadžoju, par to, ka jūtos pilnīgi tukša un neenerģiska. no vienas puses tādai nemaz nevajadzētu neko darīt ar zirgu, bet tad sanāk, ka es nevaru vispār pie viņa braukt kādu laiku, kas arī nav pārāk laba opcija. saprotu arī, ka ar tādu iekšējo stāvokli, kaut ko lūgt un prasīt prejanimālim nav ne godīgi, ne pieklājīgi, nedz droši mums abiem.
es nezinu, es nezinu kā, lai es sevi sakārtoju un sakonektējos ar laiku un telpu šeit un tagad un, kur, lai atrodu pieslēgumu kaut kādam enerģijas avotam.
īsumā - es šodien diezgan ļoti nobijos, bet nevis no tā, ka zirgs kaut kur nekontrolējami (viņš bija tieši tik kontrolējams, cik es biju spējīga kontrolēt) nesas un pastāv iespēja, ka mūs notrieks mašīna vai, ka es vienkārši nokritīšu, bet par to, kā es jutos un, ko es domāju tajā brīdī.

cik janvāra pēdējā diena bija maģiski skaista, mirdzoša, zaigojoša un brīnumaina, tik februāra pirmā - pelēkmiklglumpļockīga un nepatīkami tumīga.
vakar divatā ar zirgu klaiņojām pa (gandrīz) neskartiem sniega laukiem, saule bija spoža, koki sarmoti, debesis zilas un svaigs sniegs putēja zem zirga kājām.
šodien caur dziļu un slidenu slapjsniega šļuru, ledotam lietum līstot, pa netīrītu valsts nozīmes autoceļu stūrēju uz galvaspilsētu, lai bradātu un slidinātos pa saltām peļķēm un cerētu, ka kaut kas auksts, slapjš un smags neuzkritīs uz galvas.

( vakardien )

pagājšnakt bija grandioza sniegputeņvētra. aukas gaudoja skurstenī un gar mājas sienām, logos triecās mazi ledus gabaliņi un miklas sniega pikas. pārslas tika mētātas, raustītas un purinātas vienlaicīgi visos iespējamos virzienos. sapluinīti mākoņi, ik pa laikam atsedza mēnesi.
no rīta spīdēja saule, lievenis bija pieputināts ar sniegu un nekas neliecināja, ka kādreiz pār pagalmu gājuši iztīrīti celiņi. pagāja gandrīz stunda, kamēr es izraku mašīnu un aizrakos līdz ielai. ap 12iem dienā reģionālais valsts autoceļš P18 vizuāli neatšķīrās no apkārtējiem tīrumiem un pļavām.
arī jāšanas laukums piesnidzis ar svaigu sniegu. jājot šķita, ka zirgs lēkšo pa mīkstiem, pūkainiem mākoņiem.
šovakar mēness lēca milzīgs un oranžs uz sirreāli violetu debesu fona. tagad -9, ēnas sniegā ir asas un aukstas, debesis gandrīz skaidras un visam pāri līst salta pilnmēnessgaisma. tāda nepielūdzamas metaziemas sajūta.

gada pēdējā dienā vienatnē jāju pa kaimiņu plašajām, līdzenajām pļavām un tīrumiem. ainava apkārt bija klusa, auksta, apstājusies un atsvešināta un es jutos kā puteklītis, kas izzūd nekurienē. tas nebija nedz patīkami, nedz nepatīkami. tā vienkārši bija.

priecīgi ziemassvētki = pacelt zirgu lēkšos pelēkbaltā, bezgalīgā nekurienē, kurā visapkārt ir tikai sniegs, sniegs, sniegs, zirga elpa un klusināta soļu dunoņa. un vēl melns suns. vairāk nekā.
pēc tam, protams, foodcoma. kā nu bez tās.

vispār jau man patīk novembris, ja viņš ir vienreiz gadā un nepārsniedz savas oficiālās robežas. bet tas neliedz viņam radīt miega traucējumus, kā arī padarīt dienas krietni par īsām, lai kaut ko jēdzīgu ārā darāmu varētu paspēt (īpaši tad, kad esi izcīnījis cīņu ar miega traucējumiem un beidzot ticis ārā no gultas).

+ vīrs nolicies ar plaušu karsoni, vīratēvam necirkulē asinis kājā (trombi) un zirgs kaut kur uzplēsis aci.

gribas biežāk satikt zirgu. viņam mani arī. viņš šobrīd ir gatavs darīt gandrīz jebkādas muļķības, kādas ierosinu. šodien, piemēram, randomā nēsājāmies pa laukumu bez inventāra. viņš ir sācis lēkšot blakus brīvībā. agrāk viņš to nedarīja. turklāt, lai gan es esmu apmēram tikpat izklaidīga kā parasti, viņš praktiski nemaz neizmanto iespēju atkonektēties un pats uztur aktīvu dialogu.