*

februāra pēdējā dienā dzirdēju pirmās dzērves un pirmos cīruļus. samierinājos, ka šī gada skaistā ziemā ir galā un pārslēdzos uz pavasara režīmu. pat sāku kaut ko drusku rosīties dārzā un ievasarot biezās drēbes. bet. vakar atkal bijām pastaigā pa Līču Laņģu gravu. sākām pavasarī, beidzām ziemā. šodien ir padsmit centimetru svaiga sniega un mīnusā. kaķis priecīgs - viņš ir izrādījies par īstu ziemas zvēru, kurš pat lielajā spelgonī lielāko dienas daļu pavadīja laukā, peldoties sniegā.
visu nakti putināja, vējam gaudojot skurstenī un klabinot šīberus. no rīta reģionālais autoceļš P18 neeksistēja. bija vien balts dziļa sniega tuksnesis ar dažām knapi apjaušamām, iebrauktām risēm. izgājām ~8 km kolektīvā pastaigā ar zirgiem. Beverīnas novada klajumos pūta mežonīgs vējš, brīžiem likās, ka nopūtīs mani no zirga. līdz es neizturēju un nokāpu pati. acīs griezīgi spīdēja saule un balto plašumu atspīdums un zirgs bija līksms un šķelmīgs.
rīt brauksim uz kalnu. tētis arī būšot.

neticēju, ka es kaut ko tādu varētu teikt, bet man šobrīd tiešām negribas, lai ziema jau beidzas. es vēl negaidu pavasari. visu martu vēl varētu būt maiga, sniegota ziema. gan tāpēc, ka viņa ir vienkārši skaista un sen nebijusi, gan tāpēc, ka es šogad visai aktīvi piekopju dažādus ziemas priekus, gan tāpēc, ka šiem iekapsulētajiem dīkstāves laikiem ziema piestāv daudz dabiskāk. pavasaris biedē, jo kovids turpina sirot, ko baigi darīt īsti nav un tik drīz nebūs un domas par tādu bezdarbības pavasari rada zināmu trauksmes sajūtu. skaidrs, ka man arī pavasarī atradīsies kā labi pavadīt laiku - zirdziņš, pastaigas, peldsezonas atsākšana, dārzs utt., bet kaut kā paliek par ilgu tā profesionālās dzīves dīkdienība. drīz gan sāksim mēģināt manu producējamo izrādi, bet man tur tāpat baigi klāt nav jāsēž un aktīvi jāiesaistās.

tikmēr ziemas ziņās
sestdien stallī bija sunday funday diena - Lēdija tika iejūgta ragaviņās, Legro snovbordingoja staļļa saimnieces vīru, mēs sastādījām kompāniju, bet tā kā Legro nav nekāds liels lēkšotājs, bet staļļa saimnieces vīram gribējās drusku asākas izjūtas, tad pamēģinājām arī manu zirdziņu. es biju tādā patīkamā šokā par to, ka viņš no pirmā brīža vispār nebrīnījās un neiebilda. viņš iepriekš nav ne jūgts, ne grožots, ne vilcis šļūces. likās, ka vismaz drusku pabrīnīsies par to, ka gar sāniem kaut kādi striķi karājas, ar krūtīm kaut kāds smagums un aizmgurē kaut kas kuļājas. bet nekā, nulle iebildumu vai brīnīšanās. ceru vēl pirms atkušņiem pamēģināt pati ar slēpēm viņam nopakaļ pavilkties.
svētdien pirmo reizi bijām Ozolkalnā. bija episki skaista un saulaina diena un Ozolkalns tagad ir mans favorīts, no visiem apmeklētajiem LV kalniem. tāda drusku pat ārzemīga sajūta un garš nobrauciens un plašas iespējas variēt trajektorijas. un brīnišķīgi skati. un kafenē dod vegan burgeri.
otrdienas vakarā mežonīgi skaisti sniga. bijām ar mammu pastaigāties pa Parku. atkal pilnīga Nārnijas sajūta.
trešdien pirmo reizi uzkāpu uz distancenēm. diezkas jau nebija. sākumā man bija nomas slēpes, kas vispār neslīdēja. salīdzināju ar K slēpēm un konstatējām, ka vaina tiešām ir slēpēs, nevis manī. braucām mainīt un tad dabūju slēpes, no kurām viena slīdēja daudzmaz ok, bet otra neslīdēja. beigās mamma jau bija piekususi, samainījāmies ar viņu un mazo aplīti pa trasi izkūlos, bet kopumā ļoti garlaicīgi. + nebiju sajūsmā skujiņrakstot augšā pa visiem tiem manas mazpilsētai tipiskajiem kalniem. no sportiņa viedokļa gan likās ļoti laba slodzītes. bet nu, jā - garlaicīgi.
šodien atkal bijām Ozolkalnā. ļoti auksts, ļoti zilas debesis, ļoti liela saule, ļoti skaisti.

man tā bieži ir gribējies ar vasarām, pavasariem un reizēm arī agriem rudeņiem, bet šogad man laikam pirmo reizi mūžā gribas arī šo ziemu kaut kā ielikt burciņā un paglabāt nebaltākām dienām. ļoti negribas to nākamnedēļ solīto atkusli.
malka gan diezgan strauji šogad tērējas.

11. februārī būs 10 gadi kopš esmu kopā ar savu zirgu. es aizvien mēdzu par šo faktu brīnīties - par to, ka man patiešām ir zirgs, ka bērnības sapnis ir materializējies reālā, dzīvā, elpojošā būtnē, kas tas ir pa īstam. kaut kādā mērā ietērpt savas attiecības ar zirgu vārdos man izdevās šajā pērnajā ierakstā, bet protams, patiesībā tas ir kaut kas daudz vairāk un daudz lielāks.

tā dauzīšanās, kas redzama bildēs, man nozīmē mežonīgi daudz. man tās nav tikai ekspresīvas bildītes arhīvam, man tas ir milzīgs pagodinājums. kad iepazināmies, mans zirgs bija tradicionālā veidā sākts gatavot konkūra karjerai. viņš bija labi audzināts, adekvāts, pieklājīgs, viegli aprūpējams, ar ieaudzinātu normu, ka viņam pašam viedokļa nedrīkst būt. komplektā ar to nāca nevēlēšanās baiļu vai stresa situācijās uzticēties cilvēkam un padomāt pirms reaģēt - viņš ļoti ātri pazuda bailēs, kas komplektā ar viņa smalkajām asinīm (hot sporta zirgs), mēdza radīt dažādas problēmsituācijas. viņš bija iemācījies, ka neviens negrib viņu pa īstam redzēt un, ka nevajag arī sevi mēģināt parādīt. ka tas, ko no viņa gaida ir būšana par diezgan mehānisku un viegli menedžējamu good boy. kad iepazināmies, viņš ilgi pat ar citiem zirgiem īsti nespēlējās, par šādu emociju izrādīšanu un atvērtību ar cilvēku vispār nerunājot. sākumā mēs pa īstam satikāmies ļoti reti. visbiežāk es satiku emocionāli nepieejamu zirga čaulu ar labām manierēm, turklāt manī pašā bija ļoti daudz šaubu un neticības sev. tas, ka viņš tagad ir tik ļoti atvēries ir ļoti skaisti un brīnumaini. manliekas tas notika tāpēc, ka kaut kādā brīdī mēs abi atmetām bailes un šaubas par to vai esam gana labi viens otram - atmetām satikšanās pastarpināšanu caur ego. es nepamanīju tieši kā tas notika, bet es redzu un jūtu, ka tas ir noticis un tas ir brīnišķīgi.
protams, kaut ko tamlīdzīgu var arī iemācīt - visvisādus trikus, bet es neesmu to darījusi. es tikai esmu diezgan smagi strādājusi, lai vismaz šajās attiecībās spētu nomest visas savas mizas un būt vienkārši es. paralēli tam - zirgs ir nācis man pretī pakāpeniski metot nost savā jaunības apmācībā iegūtās čaulas un emocionālos aizsargmūrus. tāpēc es nevaru viņam pavēlēt vai pieprasīt šādi ar mani dauzīties. es varu tikai piedāvāt un aicināt. un tas ir tik skaisti, ka viņš tam atsaucas. patiesību sakot, viņš pat bija pirmais, kas to piedāvāja - pirms nu jau vairāk nekā gada. protams, esmu ieguldījusi gan laiku, gan darbu dažādos vingrinājumos un uzdevumos, kas veicina un nostiprina savstarpējo sapratni un uzticēšanos, bet jāatzīst, ka gaužām slinki un maz.

pēdējie pāris gadi ir bijuši vieni no labākajiem manā zirgu dzīvē, jo īpaši jau pērnais. reizēm manī iezogas kripatiņa nožēlas par to, ka šādā abpusējā stāvoklī nenonācām agrāk. kamēr zirgs vēl bija jaunāks. martā viņam paliks 19. dažiem zirgiem tas ir daudz, daži tādā vecumā turpina karjeru lielajā sportā. bet es esmu ļoti pateicīga un priecīga, ka mēs vispār esam nonākuši tur, kur esam. un es cenšos, cik varu, nodrošināt savam zirgam pēc iespējas lēnāku un komfortablāku novecošanu. mikroelementu un vitamīnu piedevas, piedevas locītavu uzturēšanai, spēkbarība, hiroprakse, masāžas, akupunktūra utt. man prieks, ka vismaz pagaidām vēl varu to atļauties. tāpēc ļoti ceru uz vēl vienu, pēc iespējas aktīvāku, kopīgu desmitgadi. jo šīs ir vienas no visnozīmīgākajām attiecībām manā dzīvē.

( desmitgades fotosesija ļoti aukstā februāra svētdienā )

šī bija brīnišķīgi skaista nedēļa. ziema un zirgs un gaisma un vēl viskautkas man ir devuši ļoti daudz dzīvesprieka un laimīguma sajūtas.

jūtos ļoti pateicīga dzīvei, ka šogad ir īsta ziema. protams, viņai ne vienmēr iet kā pa diedziņu, bet viņa ir un cenšas un vismaz pēdējās dienas ir pilnīgi ideāla - daudz sniega, mazi mīnusiņi, brīžiem saule, brīžiem snieg. ja šajos dīkstāves un mājsēdes laikos būtu tāda "ziema" kā pērn, tāds pelēks, bezgalīgi garš, drēgns, dubļains un mikls bezgaismas puņķis, es visdrīzāk gulētu depresijā un vispār nespētu izlīst no gultas. pēdējās dienās ziema man ir devusi ļoti daudz laimes un prieka sajūtas.

sestdienas vakarā, pēdējā stundā pirms komandantstundas, raitā solī izskrēju pastaigā caur parku. laiski putināja un laternu gaismās sniegpārslas dejoja savu mūžseno laikmetīgo deju. Parks bija kluss, piesnidzis un pūkains un man likās, ka esmu Nārnijā.
svētdien beidzot arī Mūrmuižā bija sasnidzis daudz sniega un mēs ar zirgu gājām laupīt nevainību bezgalīgiem, neskartiem sniega laukiem. sūdīgā pamata dēļ zirgs sen nebija dabūjis kārtīgi izskrieties. kā piedāvāju lēkšus tā katapultējās neprātīgā ātrumā. sniegs šķīda un krēpes plīvoja.
pirmdienas rītā zirgi tika iekrauti treilerī, lai dotos baudīt Niedrāja mežus. bija sasnidzis vēl vairāk sniega, caur kokiem vizēja ziemas rīta saule un zilu debesu pleķīši. es jutu, cik zirgs ir priecīgs un zirgs juta, cik es esmu priecīga un mēs visi bijām ļoti priecīgi.
otrdien bijām slēpot uz Žagarkalnu. pavisam cita lieta salīdzinot ar iepriekšējo reizi, kad bija tikai tas mākslīgais putuplasta sniegs un ārpus trases pelēki dubļi. šoreiz tās divas stundas likās krietni par maz. gribas vēl.
šodien pastaigājāmis tepat ar kājām no mājām sasniedzamajos mežos. mazliet saules un bezgalīgi daudz skaistuma. tagad atkal lēni snieg. kaķis caurām dienām ņemas pa āru. nirst un peld sniegā un rok alas un skrien pa kokiem un pārkārto šķūņaugšu.

paldies, paldies, tev, ziema, ka tu šogad esi!

( come along for the ride )

jājot pa ziemāju lauka tehnisko sliedi, likās, ka mēs slīdam caur plīvurainu piena zupu. bezgalīgs, balts, biezs un mikls miglājs visapkārt.
ejot pa grantinieku gar govju fermu, no miglas gar aploka malu viena pēc otras sirreāli materializējās teles. vienā no posmiem, tas notika abpus ceļam un tas izskatījās vēl sirreālāk. teles bija ļoti līksmas, skrēja barā dibenus mētādamas un badīdamās, ik pa laikam aprimstot un cieši skatoties uz zirgiem. zirgiem tas ne visai patika. viņi kļuva aizdomīgi un tramīgi.
ja nu teles patiesībā ir krokodili, kas iznirst no dūmakas, lai nokostu zirgiem kājas?

viens no staļļa suņiem un viens no zirgu bara jau sākuši izteikti mest ziemas spalvu. vēl pat janvāris nav beidzies.

rudens ekvinokciju atzīmēju ar mežonīgiem auļiem pa bezgalīgu, nokultu rapšu lauku. bija glāsmaini silts un spoži spīdēja saule. zirgs trinās kā uzvilkta atspere jau labu brīdi pirms tam un gaidīja mazāko zīmi no manis, ka var skriet. man likās, ka viņam pa acīm, ausīm un nāsīm nāk dūmi. tiklīdz zīme bija (es pat teiktu, ka sekundes simtdaļu pirms tās), viņš no vietas katapultējās auļos. man likās, ka moš būs gonkas ar ceļabiedriem, bet otrs zirgs vispār netika mums līdzi, lai gan centās, ko spēja. mēs jau sen bijām apstājušies, kad viņi vēl bija visai tālu aizmugurē. sajūta tādos, savstarpējā uzticībā balstītos, auļos ir pilnīga maģija un brīnums un kaut kas, kā dēļ ir vērts dzīvot. manliekas ļoti svētīgi sākt tumsas uzdzīves laiku ar kaut ko tik virmojošu, līksmu un dzīvespriecīgu.

staļļa saimniece teica, ka novērojusi, ka manam zirgam izteikti mainās seja/vaibs, kad es atbraucu. citiem zirgiem, kas pie viņas pansijā, tā neesot. viņš ikdienā esot neitrāls - ne īpaši priecīgs, ne bēdīgs - nu vienkārši ir. bet, kad es atbraucu, tad viņš izstarojot prieku un esot tāds šķelmīgs. man pašai grūti novērtēt, jo nezinu kāds viņš ir, kad neesmu klāt, bet, ja nu ir kā viņa saka, tad jūtos ļoti pagodināta un pateicīga. es vispār jūtos pagodināta un pateicīga par mūsu attiecībām.

(runājot par zirgu sejas izteiksmēm - https://www.sciencemag.org/news/2015/08/horses-capable-humanlike-facial-expressions)

visādi citādi - K. atsākušās migrēnas lēkmes + vakar kompja pašai maliņai uzšļakstījās mikrošļuciņa baltvīna. uzreiz visu noslaucīju un izslēdzu līdz šim vakaram, bet čakarējas, bļe. vairāki taustiņi nespiežas utt. kompja problēmas mani allaž piemeklē tam īpaši nepiemērotos brīžos.

trešdienas vakarā sapaunājos un devos uz zirgu nometni Baldonē, pārrados svētdienas vakarā, pārpaunājos un pirmdien devos uz darba nometni Padurē, kur nodzīvojām četras dienas Padures muižā. šovakar pārrados, pārpaunājos un rīt došos uz mēģi Baltās nakts gājienam, kurā ieberzāmies. tad uz Tesiņas prezentāciju, tad Balto nakti un svētdien uz dzīvnieku komunikācijas semināru Baldonē un tad pārradīšos mājās. bet pirmdien ar zirgu brauksim uz noslēdzošo nodarbību treniņsemināru sērijā ar kruto treneri Siguldā. it kā jau viss forši, bet drausmīgi nogurdinoši arī.

pēc tam jāpaspēj uztaisīt jaunā izrāde, kam pirmizrāde ir oktobra sākumā, bet to vai viņai vispār ir nauda, uzzināsim septembra pēdējās dienās. un paralēli arī jāpārvācas no cirka uz zeļļu ielu.
gribētos arī kādu brīdi dārza novākšanai. kaut kā stulbi būtu, ja viss saaudzētais tur tā vienkārši paliktu un sapūtu.

septembri, tu drusku esi elle.

kopš mans zirgs dzīvo Birzlejās, kur apkārt ir daudz lauksaimniecības zemju, manā cikliskā laika kartē ir jauns punkts. bez pirmā sniega, pirmās pastaigas pa sausu asfaltu kedās pavasarī, pirmās uzziedējušās pojenes, svīru ierašanās un aizlidošanas, pirmā lielā cūku pupu katla, brīža, kad zirgs sāk mest ziemas spalvu, pirmās lakstīgalas dziesmas un miljons citiem, tur ir arī punkts ar pirmajiem auļiem pa nokulta labības lauka rugājiem vasaras izskaņā. tas notika šodien.

man ļoti patīk tas attiecību plauktiņš, kurā ar zirgu esam nonākuši. gribas cerēt, ka no šī plauktiņa vairs nekad nenokritīsim. mums ir gājis visādi, arī grūti un sarežģīti un ir bijuši brīži, kad domāju, ka varbūt jāšķiras, jo man kaut kā nesanāk būt par tādu cilvēku, kāds šim zirgam vajadzīgs, bet izrādījās, ka tomēr sanāk. mēs vienkārši esam pārāk līdzīgi. reizēm tas ir labi, jo mēs saprotam viens otru. reizēm, ne visai, jo abi lecam vienā bezdibenī. tagad gan esam iemācījušies vairs to kopā nedarīt. vismaz man tā šķiet. es jūtos ļoti pagodināta, ka viņš ir gatavs pirms reaģēšanas domāt un būt visai racionāls - tas ir pretrunā ar prejanimāļa instinktiem, kuri saka, ka, ja daudz domāsi nevis kustināsi kājas, tevi apēdīs. un prejanimāļu bailes vienmēr ir īstas, pat, ja cilvēkam var izskatīties smieklīgas un muļķīgas. nujā, tāpēc es esmu priecīga un pateicīga, ka viņš manis dēļ ir gatavs tik ļoti riskēt (no sava prejanimāļa skatpunkta) un paļauties uz manām izvēlēm. un reizēm pat būt tam, kurš izstaro mieru un iedrošinājumu. protams, mums mēdz būt domstarpības un atšķirties viedokļi, bet mēs jūtamies droši viens ar otru un visu risinām ar dialogu, ne monologu palīdzību. manliekas, viņš jūtas labi šajā dzīvesvietā un šajā zirgu barā. viņa enerģijas burbulis ir mierīgs un gaišs un man ļoti patīk tā sajūta, kā viņš mani tajā ievelk, kad aizbraucu pie viņa. tur ir silti, maigi un saulaini. es ceru, ka viņš ar mani jūtas līdzīgi. pavisam, pavisam retas ir kļuvušas tās reizes, kad esam pavadījuši laiku kopā, bet ir sajūta, ka neesam satikušies. man bieži ir sajūta, ka lasām viens otra domas un abi zinām, kā otrs reaģēs un rīkosies. un es ļoti priecājos, ka viņš turpina būt dzirkstošs, rotaļīgs, dedzīgs un virmojošs, jo zinu zirgus, kas viņa vecumā ir jau izbalējuši un noguruši no dzīves un tas redzams, gan viņu sejās, gan jūtams enerģijā un attieksmē pret dzīvi.
vēl viņam pēdējā pusgada laikā ir izaugušas tik garas krēpes, kā nekad iepriekš. tādas garas, piesātināti melnas, zīdainas un spīdīgas. tajās ir kaut kas pirmatnējs. man nekad nav bijis nekāds īpašs krēpju fetišs un nav gribējies frīzieti, bet tagad kaut kā ļoti patīk tās viņa krēpes ķemmēt. varu darīt to ļoti ilgi un justies kā piecgadīga meitene, kas tikusi pie ponija.

tāda, lūk, man šobrīd zirgu dzīve. nākamnedēļ braucam kopā uz nometni uz četrām dienām. ceru, ka būs labs laiks, zirgam nebūs daudz stresa un ies forši.

aizvakar bijām uz koncertu hernhūtiešu saieta namā Riņģi, Blomē. Iļģi un Juuk. ļoti eksotiska sajūta - būt koncertā. es diemžēl nespēju atcerēties, kas bija iepriekšējais koncerts, uz kuru biju un tas ir bēdīgi. Iļģi gan man nekad nav patikuši, bet šādā formātā un situācijā bija jauki. Juuk forši. Riņģi arī tāda diezgan medžik vieta ar to vienu no pavisam dažiem izdzīvojušajiem brāļu draudžu saieta namiem, milzu ozoliem un liepām un apkārtni. vienīgi koncerts bija negaidīti garš un ārā un es diezgan drausmīgi nosalu - jūlij, es ticu, ka tu vari labāk!

vakarrīt toties bija cits medžik notikums. mans zirdziņš kopā ar savu biedru atbrauca līdz Niedrājam (viena no manām visivismīļākajām vietām šajā universā) un mēs jājām pa superīgajiem Niedrāja mežiem, kuros ir garas, garas un taisnas ugunsdzēsības stigas ar šobrīd ideālu pamatu jāšanai visās gaitās. turklāt ļoti reljefainas, ar kalniem un lejām. ja būtu iespēja tur jāt regulāri, zirgi būtu izcilā fiziskajā formā. pēc tam paplunčājāmies ar zirgiem arī ezerā. un, no rīta, kamēr gaidīju, kad atbrauks zirgi, peldējos un man apkārt riņķoja milzu zivtiņu bars. vienkārši sekoja man un peldēja ap mani. viens no visskaistākajiem rītiem šogad.

suņuburkšķu pļava pārvērtusies par vīgriežu pļavu un joprojām nav nopļauta.
mūsu iestaigātās takas nogrimušas zālē. lēkšojot likās it kā mēs peldētu.
zirgs dedzīgs un ātrs un spēkpilns. jūlija vakaru gaisma tik skaista.

kā gadījās, kā ne, pierakstīju arī jūniju. jo, pasaulē nav nekā skaistāka par maiju, ja nu vienīgi jūnijs. un jūnijs ir mans dzimšanas dienas mēnesis. ja pierakstot maiju es vairāk centos koncentrēties uz lietām, kas foršas un tas bija tādā gratitude stilā, tad jūnijā vienkārši pierakstīju ikdienu, kāda nu viņa bija. kopumā interesants vingrinājums, bet diezgan arī apnika. bet jūnijs bija foršs. es labi pavadīju laiku.

( jūnijs )

sliktajās ziņās: zirgs sāka mistiski klibot un izrādījās, ka mans parastais ārstējošais vets tikai par izsaukumu/braukšanu uz Valmieru prasa 120 eur + atsevišķi par katru lietu, kas klibuma diagnostikai kopā mierīgi var iet pāri trejiem simtiem, ja vajag sonogrāfiju vai rentgenus (man par zemāku cenu ir braukuši visādi kruti ārzemju speci...). sarunāju uz nākamo nedēļu citu vetu, ar kuru nav iepriekšējas pieredzes, bet kuram ir visa aparatūra un, kā runā, krietni demokrātiskākas cenas, bet tāpat jau nebūs lēti. kopumā ļoti bēdīgi, gan par zirga kāju, gan naudu, gan to, ka zirgu dzīve šobrīd bija tāds safe place, kurā viss ir kārtībā, viss notiek un viss ir tā, it kā ārkārtas stāvokļa nemaz nebūtu. tagad man ir par ko uztraukties pilnīgi visās dzīves sfērās. mašīna ar servisā un hvz cik maksās.

nedabūjām arī dīkstāves pabalstu. mums ir visai sarežģīta, bet pilnībā legāla, ienākumu gūšanas sistēma, kas neatbilda pabalsta gūšanas nosacījumiem. darbiņš tad nu izmaksās mazo cieto aldziņu un tā arī būs jādzīvo. biedē arī ziņas, ka sezonu, iespējams, nevarēs atsākt līdz pat septembra vidum.

ļoti pietrūkst kopādziedāšanas. var jau kaut ko dungot savā nodabā (Deadman saundtraku, piemēram), bet kaukt daudzbalsīgi un tašķīties no visām tām disonansēm un vairāku balsu kopāvīšanās, piemēram, rotāšanas dziesmās ir kaut kas pavisam cits. tas ir tā terapeitiski, atbrīvojoši un dziedinoši. kaut ko jau mēģinām ņemties - iedziedāt katra atsevišķi un tad likt kopā vienā failā un rezultātu apspriest videomītingā, bet tas ir garlaicīgi un lielā mērā bezjēdzīgi. skaidrs jau ka šāda tipa mūziku ir krietni foršāk (kop)dziedāt pašam, nekā klausīties. pirms gada Spānijā.

sāku ilgoties pēc mammas. es arī pirms ārkārtas stāvokļa kādu laiku viņu nesatiku pārāk bieži, jo kamēr pārējie kolēģi strādāja pie Naciķa izrādes, man Rīgā nebija baigi ko darīt. un vakar es pārkāpu kaut kādam savam pieaugšanas punktam. mana mīļākā zupa ir mammas vārīta pupu zupa. tajā drīkst būt tikai 5 sastāvdaļas - ūdens, lielās, tumši raibās kāršu pupas, kartupeļi, grūbas un sāls. līdz šim es kategoriski atteicos pati to zupu vārīt, jo nemāku un nesanāks. nu īstenībā jau skaidrs, ka nav tur nekas grūts, bet man gribētos, lai mamma man to zupu vāra līdz pasaules galam. vakar pirmo reizi mūžā uzvārīju pati. protams jau ka sanāca. bet kaut kā tā bēdīgi. kaut kāda tāda jauna robežšķirtne manā dzīvē. pupu zupas pārvēliena punkts. pieaugšana, vecums un nāve.

šodien savukārt bija pēdējās mazās dzīrītes mēra laikā. šai datumā jau sen bija ieplānots ar zirgu draudzenēm svinēt mana zirdziņa 18. jubileju. nu zirdziņam pašam jau par jubilejām visai vienalga, bet cilvēkiem iemesls satikties. bija domāts, ka atbrauks tuvākās zirgdraudzenes, ar kurām kādu laiku esam bijušas vienā stallī, bet vairs neesam un dzīvajā neesam tikušās miljons gadus, bet protams, ka šajos apstākļos tas atcēlās. bijām tikai četras - es, staļļa saimniece un vēl divas meitenes, kuru zirgi arī dzīvo Birzlejās. vienu no viņām ar nebiju satikusi kādu pusgadu, jo viņa brauc reti un citos laikos nekā es. izgājām pastaigā ar zirgiem un pēc tam uzēdām saimnieces vīra saceptās picas. bija plānots sēdēt ārā ar vēlamo distanci bet bija tik šausmīgi auksts, ka tomēr gājām virtuvē. paspējām vēl legāli sapulcēties, pirms šodienas jaunajiem ierobežojumiem. tā drusku sirreāli un jauki un skumīgi vienlaicīgi.
ļoti negribas tādus pārvietošanās ierobežojumus, ka netieku pie zirga, bet rēķinos, ka gan jau ka būs.
vēl man ļoti negribas, lai apsalst pojenes. man dažas jau visai garas izlīdušas no zemes, bet ārā ir šausmīgi auksts. pēc vakardienas +15 un staigāšanas ar basām kājām un jogošanas ārā, šī rīta sniegs un asais vējš un temperatūra likās īpaši riebīgi.

kaut kā kopš vakardienas tāda paskāba sajūta.

pavasarī ir tik daudz par ko priecāties. par sausu asfaltu, par to, ka var nevilkt legingus zem bridžām un vilkt vieglos, plānos jāšanas apavus, nevis biezos termozābakus. par to, ka pasaule ir tik gaiša. marta gaisma ir ļoti spoža un pat drusku griezīga, jo apkārt vēl nav zaļās krāsas, kas spožumu matē un atmaidzina. debesis un zeme pilna putnu. visur viss virmo. virmo dzīvība, dzimšana un radīšana.
vakar atklājām velo sezonu ar neprātīgiem 20 kilometriem, no kuriem pirmie 5-6 bija visgrūtākie, pārsvarā pret kalnu un visādiem dubļainiem bezceļiem. es biju gatava mirt jau pie kāda trešā. satikām lapsu, stirnas un dzērves un pirmos tauriņus - raibu, tumši oranžu un dzeltenu.
toties šodien bija tā laime jāt nevis pa pārmirkušām pļavām, bezgalīgiem dubļiem un kurmju rakumiem, bet visai sausu un līdzenu jāšanas laukumu, kurš ir paspējis apžūt tik tālu, ka bija kļuvis ecējams. esam gan arī pasākušas iekraut zirgus treilerī un braukt jāt Valmiermuižas staļļa smilšu laukumā. rīt arī brauksim. un rīt zirdziņam paliek 18 gadi. un pavisam milzīgs prieks, ka zirgam galvā kaut kas noklikšķējis un viņš pilnīgi mierīgi un labprātīgi kāpj treilerī. ja agrāk tās bija trīs stundas, tad tagad tās ir trīs minūtes un bez nekāda stresa.
vēl vajadzētu atklāt peldsezonu, bet kaut kā neesmu vēl saņēmusies. varbūt rīt.
karoč, dzīve un pavasaris ir skaisti un privātā kārtā man nav vispār par ko sūdzēties.

sveicu visus ar pavasara ekvinokciju.
man bija ļoti skaista un priecīga diena ar zirdziņu.

p.s. ārā snieg. pamatīga kārta jau.

( pelēkais un dubļainais un miklais janvāris )

zirdziņš tagad būs ne tikai "Baltu ciltīs", bet arī "Kur vedīs ceļš". vakar bijām aizbraukuši uz Skaņokalnu pafilmēties un patusēt 12h ārā, naktī. bet es biju tik ļoti satuntulējusies, ka pat nenosalu. vispār attiecībās ar zirdziņu ir jauns mailstouns - esam tikuši pāri treilerī nekāpšanai. vakarnakt mājās braucot, ielādēju šamo divās minūtēs, bez palīdzības no zāles. ļoti priecājos. vēl biju visai pārsteigta, ka zirdziņu vispār neuztrauca būt tuvumā palieliem ugunskuriem un lāpām. it kā neatceros, ka viņam būtu bijusi iepriekšēja pieredze ar kaut ko tādu. mīļš un labs man zirdziņš.

( pirms pāris dienām bija daudz smukāk )

novembra krēsla ar novembra miglu pļavās dejo lēnas un morrīgas dejas. debesis ir zemas, pelēkas un klusas. tās retumis šķērso vien kraukļi un vārnas, īsi un griezīgi sasaukdamies. tālu, dūmakaini violetā mežmalā ganās stirnu bariņš. zirga spalva pārvērtusies no zīdainas un glāsmaini mirdzošas uz biezu, blīvu, matētu un pufīgu kažoku. apkārt nekā nav, viss ir apstājies, mēs esam vieni paši un dodamies pāri laukam.
mūs izseko tumsa.