*

trešdienas vakarā sapaunājos un devos uz zirgu nometni Baldonē, pārrados svētdienas vakarā, pārpaunājos un pirmdien devos uz darba nometni Padurē, kur nodzīvojām četras dienas Padures muižā. šovakar pārrados, pārpaunājos un rīt došos uz mēģi Baltās nakts gājienam, kurā ieberzāmies. tad uz Tesiņas prezentāciju, tad Balto nakti un svētdien uz dzīvnieku komunikācijas semināru Baldonē un tad pārradīšos mājās. bet pirmdien ar zirgu brauksim uz noslēdzošo nodarbību treniņsemināru sērijā ar kruto treneri Siguldā. it kā jau viss forši, bet drausmīgi nogurdinoši arī.

pēc tam jāpaspēj uztaisīt jaunā izrāde, kam pirmizrāde ir oktobra sākumā, bet to vai viņai vispār ir nauda, uzzināsim septembra pēdējās dienās. un paralēli arī jāpārvācas no cirka uz zeļļu ielu.
gribētos arī kādu brīdi dārza novākšanai. kaut kā stulbi būtu, ja viss saaudzētais tur tā vienkārši paliktu un sapūtu.

septembri, tu drusku esi elle.

kopš mans zirgs dzīvo Birzlejās, kur apkārt ir daudz lauksaimniecības zemju, manā cikliskā laika kartē ir jauns punkts. bez pirmā sniega, pirmās pastaigas pa sausu asfaltu kedās pavasarī, pirmās uzziedējušās pojenes, svīru ierašanās un aizlidošanas, pirmā lielā cūku pupu katla, brīža, kad zirgs sāk mest ziemas spalvu, pirmās lakstīgalas dziesmas un miljons citiem, tur ir arī punkts ar pirmajiem auļiem pa nokulta labības lauka rugājiem vasaras izskaņā. tas notika šodien.

man ļoti patīk tas attiecību plauktiņš, kurā ar zirgu esam nonākuši. gribas cerēt, ka no šī plauktiņa vairs nekad nenokritīsim. mums ir gājis visādi, arī grūti un sarežģīti un ir bijuši brīži, kad domāju, ka varbūt jāšķiras, jo man kaut kā nesanāk būt par tādu cilvēku, kāds šim zirgam vajadzīgs, bet izrādījās, ka tomēr sanāk. mēs vienkārši esam pārāk līdzīgi. reizēm tas ir labi, jo mēs saprotam viens otru. reizēm, ne visai, jo abi lecam vienā bezdibenī. tagad gan esam iemācījušies vairs to kopā nedarīt. vismaz man tā šķiet. es jūtos ļoti pagodināta, ka viņš ir gatavs pirms reaģēšanas domāt un būt visai racionāls - tas ir pretrunā ar prejanimāļa instinktiem, kuri saka, ka, ja daudz domāsi nevis kustināsi kājas, tevi apēdīs. un prejanimāļu bailes vienmēr ir īstas, pat, ja cilvēkam var izskatīties smieklīgas un muļķīgas. nujā, tāpēc es esmu priecīga un pateicīga, ka viņš manis dēļ ir gatavs tik ļoti riskēt (no sava prejanimāļa skatpunkta) un paļauties uz manām izvēlēm. un reizēm pat būt tam, kurš izstaro mieru un iedrošinājumu. protams, mums mēdz būt domstarpības un atšķirties viedokļi, bet mēs jūtamies droši viens ar otru un visu risinām ar dialogu, ne monologu palīdzību. manliekas, viņš jūtas labi šajā dzīvesvietā un šajā zirgu barā. viņa enerģijas burbulis ir mierīgs un gaišs un man ļoti patīk tā sajūta, kā viņš mani tajā ievelk, kad aizbraucu pie viņa. tur ir silti, maigi un saulaini. es ceru, ka viņš ar mani jūtas līdzīgi. pavisam, pavisam retas ir kļuvušas tās reizes, kad esam pavadījuši laiku kopā, bet ir sajūta, ka neesam satikušies. man bieži ir sajūta, ka lasām viens otra domas un abi zinām, kā otrs reaģēs un rīkosies. un es ļoti priecājos, ka viņš turpina būt dzirkstošs, rotaļīgs, dedzīgs un virmojošs, jo zinu zirgus, kas viņa vecumā ir jau izbalējuši un noguruši no dzīves un tas redzams, gan viņu sejās, gan jūtams enerģijā un attieksmē pret dzīvi.
vēl viņam pēdējā pusgada laikā ir izaugušas tik garas krēpes, kā nekad iepriekš. tādas garas, piesātināti melnas, zīdainas un spīdīgas. tajās ir kaut kas pirmatnējs. man nekad nav bijis nekāds īpašs krēpju fetišs un nav gribējies frīzieti, bet tagad kaut kā ļoti patīk tās viņa krēpes ķemmēt. varu darīt to ļoti ilgi un justies kā piecgadīga meitene, kas tikusi pie ponija.

tāda, lūk, man šobrīd zirgu dzīve. nākamnedēļ braucam kopā uz nometni uz četrām dienām. ceru, ka būs labs laiks, zirgam nebūs daudz stresa un ies forši.

aizvakar bijām uz koncertu hernhūtiešu saieta namā Riņģi, Blomē. Iļģi un Juuk. ļoti eksotiska sajūta - būt koncertā. es diemžēl nespēju atcerēties, kas bija iepriekšējais koncerts, uz kuru biju un tas ir bēdīgi. Iļģi gan man nekad nav patikuši, bet šādā formātā un situācijā bija jauki. Juuk forši. Riņģi arī tāda diezgan medžik vieta ar to vienu no pavisam dažiem izdzīvojušajiem brāļu draudžu saieta namiem, milzu ozoliem un liepām un apkārtni. vienīgi koncerts bija negaidīti garš un ārā un es diezgan drausmīgi nosalu - jūlij, es ticu, ka tu vari labāk!

vakarrīt toties bija cits medžik notikums. mans zirdziņš kopā ar savu biedru atbrauca līdz Niedrājam (viena no manām visivismīļākajām vietām šajā universā) un mēs jājām pa superīgajiem Niedrāja mežiem, kuros ir garas, garas un taisnas ugunsdzēsības stigas ar šobrīd ideālu pamatu jāšanai visās gaitās. turklāt ļoti reljefainas, ar kalniem un lejām. ja būtu iespēja tur jāt regulāri, zirgi būtu izcilā fiziskajā formā. pēc tam paplunčājāmies ar zirgiem arī ezerā. un, no rīta, kamēr gaidīju, kad atbrauks zirgi, peldējos un man apkārt riņķoja milzu zivtiņu bars. vienkārši sekoja man un peldēja ap mani. viens no visskaistākajiem rītiem šogad.

suņuburkšķu pļava pārvērtusies par vīgriežu pļavu un joprojām nav nopļauta.
mūsu iestaigātās takas nogrimušas zālē. lēkšojot likās it kā mēs peldētu.
zirgs dedzīgs un ātrs un spēkpilns. jūlija vakaru gaisma tik skaista.

kā gadījās, kā ne, pierakstīju arī jūniju. jo, pasaulē nav nekā skaistāka par maiju, ja nu vienīgi jūnijs. un jūnijs ir mans dzimšanas dienas mēnesis. ja pierakstot maiju es vairāk centos koncentrēties uz lietām, kas foršas un tas bija tādā gratitude stilā, tad jūnijā vienkārši pierakstīju ikdienu, kāda nu viņa bija. kopumā interesants vingrinājums, bet diezgan arī apnika. bet jūnijs bija foršs. es labi pavadīju laiku.

( jūnijs )

sliktajās ziņās: zirgs sāka mistiski klibot un izrādījās, ka mans parastais ārstējošais vets tikai par izsaukumu/braukšanu uz Valmieru prasa 120 eur + atsevišķi par katru lietu, kas klibuma diagnostikai kopā mierīgi var iet pāri trejiem simtiem, ja vajag sonogrāfiju vai rentgenus (man par zemāku cenu ir braukuši visādi kruti ārzemju speci...). sarunāju uz nākamo nedēļu citu vetu, ar kuru nav iepriekšējas pieredzes, bet kuram ir visa aparatūra un, kā runā, krietni demokrātiskākas cenas, bet tāpat jau nebūs lēti. kopumā ļoti bēdīgi, gan par zirga kāju, gan naudu, gan to, ka zirgu dzīve šobrīd bija tāds safe place, kurā viss ir kārtībā, viss notiek un viss ir tā, it kā ārkārtas stāvokļa nemaz nebūtu. tagad man ir par ko uztraukties pilnīgi visās dzīves sfērās. mašīna ar servisā un hvz cik maksās.

nedabūjām arī dīkstāves pabalstu. mums ir visai sarežģīta, bet pilnībā legāla, ienākumu gūšanas sistēma, kas neatbilda pabalsta gūšanas nosacījumiem. darbiņš tad nu izmaksās mazo cieto aldziņu un tā arī būs jādzīvo. biedē arī ziņas, ka sezonu, iespējams, nevarēs atsākt līdz pat septembra vidum.

ļoti pietrūkst kopādziedāšanas. var jau kaut ko dungot savā nodabā (Deadman saundtraku, piemēram), bet kaukt daudzbalsīgi un tašķīties no visām tām disonansēm un vairāku balsu kopāvīšanās, piemēram, rotāšanas dziesmās ir kaut kas pavisam cits. tas ir tā terapeitiski, atbrīvojoši un dziedinoši. kaut ko jau mēģinām ņemties - iedziedāt katra atsevišķi un tad likt kopā vienā failā un rezultātu apspriest videomītingā, bet tas ir garlaicīgi un lielā mērā bezjēdzīgi. skaidrs jau ka šāda tipa mūziku ir krietni foršāk (kop)dziedāt pašam, nekā klausīties. pirms gada Spānijā.

sāku ilgoties pēc mammas. es arī pirms ārkārtas stāvokļa kādu laiku viņu nesatiku pārāk bieži, jo kamēr pārējie kolēģi strādāja pie Naciķa izrādes, man Rīgā nebija baigi ko darīt. un vakar es pārkāpu kaut kādam savam pieaugšanas punktam. mana mīļākā zupa ir mammas vārīta pupu zupa. tajā drīkst būt tikai 5 sastāvdaļas - ūdens, lielās, tumši raibās kāršu pupas, kartupeļi, grūbas un sāls. līdz šim es kategoriski atteicos pati to zupu vārīt, jo nemāku un nesanāks. nu īstenībā jau skaidrs, ka nav tur nekas grūts, bet man gribētos, lai mamma man to zupu vāra līdz pasaules galam. vakar pirmo reizi mūžā uzvārīju pati. protams jau ka sanāca. bet kaut kā tā bēdīgi. kaut kāda tāda jauna robežšķirtne manā dzīvē. pupu zupas pārvēliena punkts. pieaugšana, vecums un nāve.

šodien savukārt bija pēdējās mazās dzīrītes mēra laikā. šai datumā jau sen bija ieplānots ar zirgu draudzenēm svinēt mana zirdziņa 18. jubileju. nu zirdziņam pašam jau par jubilejām visai vienalga, bet cilvēkiem iemesls satikties. bija domāts, ka atbrauks tuvākās zirgdraudzenes, ar kurām kādu laiku esam bijušas vienā stallī, bet vairs neesam un dzīvajā neesam tikušās miljons gadus, bet protams, ka šajos apstākļos tas atcēlās. bijām tikai četras - es, staļļa saimniece un vēl divas meitenes, kuru zirgi arī dzīvo Birzlejās. vienu no viņām ar nebiju satikusi kādu pusgadu, jo viņa brauc reti un citos laikos nekā es. izgājām pastaigā ar zirgiem un pēc tam uzēdām saimnieces vīra saceptās picas. bija plānots sēdēt ārā ar vēlamo distanci bet bija tik šausmīgi auksts, ka tomēr gājām virtuvē. paspējām vēl legāli sapulcēties, pirms šodienas jaunajiem ierobežojumiem. tā drusku sirreāli un jauki un skumīgi vienlaicīgi.
ļoti negribas tādus pārvietošanās ierobežojumus, ka netieku pie zirga, bet rēķinos, ka gan jau ka būs.
vēl man ļoti negribas, lai apsalst pojenes. man dažas jau visai garas izlīdušas no zemes, bet ārā ir šausmīgi auksts. pēc vakardienas +15 un staigāšanas ar basām kājām un jogošanas ārā, šī rīta sniegs un asais vējš un temperatūra likās īpaši riebīgi.

kaut kā kopš vakardienas tāda paskāba sajūta.

pavasarī ir tik daudz par ko priecāties. par sausu asfaltu, par to, ka var nevilkt legingus zem bridžām un vilkt vieglos, plānos jāšanas apavus, nevis biezos termozābakus. par to, ka pasaule ir tik gaiša. marta gaisma ir ļoti spoža un pat drusku griezīga, jo apkārt vēl nav zaļās krāsas, kas spožumu matē un atmaidzina. debesis un zeme pilna putnu. visur viss virmo. virmo dzīvība, dzimšana un radīšana.
vakar atklājām velo sezonu ar neprātīgiem 20 kilometriem, no kuriem pirmie 5-6 bija visgrūtākie, pārsvarā pret kalnu un visādiem dubļainiem bezceļiem. es biju gatava mirt jau pie kāda trešā. satikām lapsu, stirnas un dzērves un pirmos tauriņus - raibu, tumši oranžu un dzeltenu.
toties šodien bija tā laime jāt nevis pa pārmirkušām pļavām, bezgalīgiem dubļiem un kurmju rakumiem, bet visai sausu un līdzenu jāšanas laukumu, kurš ir paspējis apžūt tik tālu, ka bija kļuvis ecējams. esam gan arī pasākušas iekraut zirgus treilerī un braukt jāt Valmiermuižas staļļa smilšu laukumā. rīt arī brauksim. un rīt zirdziņam paliek 18 gadi. un pavisam milzīgs prieks, ka zirgam galvā kaut kas noklikšķējis un viņš pilnīgi mierīgi un labprātīgi kāpj treilerī. ja agrāk tās bija trīs stundas, tad tagad tās ir trīs minūtes un bez nekāda stresa.
vēl vajadzētu atklāt peldsezonu, bet kaut kā neesmu vēl saņēmusies. varbūt rīt.
karoč, dzīve un pavasaris ir skaisti un privātā kārtā man nav vispār par ko sūdzēties.

sveicu visus ar pavasara ekvinokciju.
man bija ļoti skaista un priecīga diena ar zirdziņu.

p.s. ārā snieg. pamatīga kārta jau.

( pelēkais un dubļainais un miklais janvāris )

zirdziņš tagad būs ne tikai "Baltu ciltīs", bet arī "Kur vedīs ceļš". vakar bijām aizbraukuši uz Skaņokalnu pafilmēties un patusēt 12h ārā, naktī. bet es biju tik ļoti satuntulējusies, ka pat nenosalu. vispār attiecībās ar zirdziņu ir jauns mailstouns - esam tikuši pāri treilerī nekāpšanai. vakarnakt mājās braucot, ielādēju šamo divās minūtēs, bez palīdzības no zāles. ļoti priecājos. vēl biju visai pārsteigta, ka zirdziņu vispār neuztrauca būt tuvumā palieliem ugunskuriem un lāpām. it kā neatceros, ka viņam būtu bijusi iepriekšēja pieredze ar kaut ko tādu. mīļš un labs man zirdziņš.

( pirms pāris dienām bija daudz smukāk )

novembra krēsla ar novembra miglu pļavās dejo lēnas un morrīgas dejas. debesis ir zemas, pelēkas un klusas. tās retumis šķērso vien kraukļi un vārnas, īsi un griezīgi sasaukdamies. tālu, dūmakaini violetā mežmalā ganās stirnu bariņš. zirga spalva pārvērtusies no zīdainas un glāsmaini mirdzošas uz biezu, blīvu, matētu un pufīgu kažoku. apkārt nekā nav, viss ir apstājies, mēs esam vieni paši un dodamies pāri laukam.
mūs izseko tumsa.

( ar zirgu siltajos laikos )

man patīk sēdēt zirgu barā, kad tie guļ diendusu un, ja bars tevi pieņem. ja tiec uzņemts neredzamajā, bet pūkainajā bara kopīgās snaudas burbulī.
tajā ir koncentrēta un blīva miera sajūta un grūti aprakstāms klusums. tas ir vienlaikus spēcīgs un biezs un trausls un īss un neticami ātri gaistošs.
kā tāda svētība un dieva plauksta uz pieres.

mēness šovakar lēca tik milzīgs un spilgti oranžs, sārta gaismas atspīduma ieskauts. tas lēnām cēlās virs horizonta pa kreisi no šosejas un hipnotiski novērsa uzmanību no ceļa un autovadīšanas.
zirgs met vasaras spalvu, apakšā var sataustīt blīvu ziemas kažoku. svīres jau nedēļu kā prom, debesis tukšas un klusas. tikai sienāži sisina un stārķu bari ganās nokultos labības laukos. saule riet jau pirms deviņiem un pēdējās dienas es peldos tumsā. zemu virs ūdens virsmas joņo sikspārņi. ūdens ezerā smaržo pēc saulē sakarsušām priežu skujām un slapjuma un mazliet pēc sēnēm. dārzā ganās stirna. bet gaisma paliek arvien rūsganāka un krīt aizvien rudenīgākos leņķos. un zvaigznes kļūst spožākas.

* brīnījos, kas aprij pupām un zemenēm lapas. pirms pāris dienām, dienas vidū, gāju dārzā pēc zaļumiem un tur vnk ganījās stirna. aprija pupām un zemenēm lapas. liela stirna. manā mazpilsētas mazdārziņā;
* aizvadījām trīs dienu radošo "Mūžīgās izlaušanās" nometni pie mums. viss forši, tikai besīgi mazgāt traukus esošajā setapā;
* nupat sākās "vasaras nometne", saukta arī par vasaras teātra festivālu. ja pērn es stresoju par negaidītu nokļūšanu kostīmu mākslinieces lomā, tad šogad es esmu nemanot kļuvusi jau par aktrisi ar visai gariem tekstiem. no vienas puses man patīk piedzīvojumi, no otras - es sūdīgi menedžēju stresu. tad jau redzēs, ar ko tas beigsies. katrā ziņā arī mans zirgs piedalās izrādē, varēsim apvienot stresus un visu padarīt ekstra stresainu. to mēs protam;
* joprojām dzīvoju bez kompja un bez skaidrības vai varēs salabot esošo vai būs jāpērk jauns, jo labotājs ir aizbraucis uz Černobiļu. lielos vilcienos ir visai patīkami būt bez kompja, mazākos - es enīvei diezgan ilgu laiku veltu torčīšanai telefonā un bezjēdzīgai skrollēšanai;
* atsāku skriet, bet iespējams tūlīt atkal pārtraukšu. jo nav īsti skaidrs, kur araund to darīt pa ne-asfaltu, bet pa asfaltu man sāp mugura.

man ļoti, ļoti patīk mans zirdziņš. viņš ir tik skaists un labs un mīļš.

tik skaista diena. putni nāk mājās, visapkārt jau dzied strazdi. savācu zem barotavas vēl 2 lielos spaiņus ar sauleņu čaumalām (iepriekš jau biju ~5 savākusi) un nolēmu šozeson klapēt ciet putniņu restorānu. nepilnos 3 mēnešos norijuši 30+kg sēmeņu un neskaitāmas tauku bumbas.

pilni tīrumi stirnu, no zirga kājapakšas katapultējas zaķis un zirgs, kuram nākamnedēļ paliek 17, uzvedas kā trīsgadnieks.

katru pavasari fascinē, cik ļoti mani spēj iepriecināt sauss asfalts - redzēt to, braukt pa to, iet pa to.

divas dienas biju nogulējusi mājās auklējot depri. šorīt spīdēja saule, bija silts un putni dziedāja pavasari. es pēc vairāk nekā gada pārtraukuma pierakstījos pie terapeites un biju gatava doties ārā no mājas. aizbraucu uz stalli, aizjājām atkal apvidū. zirgs bija pilnīgs pavasara pulvermuca, bija arī ātra pārvietošanās, bet es biju labā garastāvoklī, attiecīgi problēmu ar bremzēm nebija nekādu - es biju nevis nasta, bet līdzvērtīgs ceļabiedrs. kā jau tam jābūt.
jau jājot mājup, sākās ļoti intensīvs horizontāls vējš, ar retām lietus lāsēm. kad biju noseglojusi un palaidusi zirgu aplokā un iekāpu mašīnā, lai brauktu mājās, sākās īstā vētra. viss pārvērtās siltā un slapjā, trakojošā pelēkumā. atklātajās vietās apkārt virpuļoja biezas un blīvas lietus vērpetes, bet braukt pa koku ieskautiem ceļa posmiem bija īpaši neomulīgi, jo gaisā lidinājās dažādas koku ķermeņa daļas. kādā no šiem posmiem pāri ceļam bija nogāzusies sausa egle. brauktuve nupat kā bija atbrīvota no stumbra, vidējais ātrums plūsmai ~20km/h, bet apkārt lido visai palieli zari un blakus zvārojas vecu egļu dzīvžogs. visai aizraujoša sajūta, nudien.