*

mēness šovakar lēca tik milzīgs un spilgti oranžs, sārta gaismas atspīduma ieskauts. tas lēnām cēlās virs horizonta pa kreisi no šosejas un hipnotiski novērsa uzmanību no ceļa un autovadīšanas.
zirgs met vasaras spalvu, apakšā var sataustīt blīvu ziemas kažoku. svīres jau nedēļu kā prom, debesis tukšas un klusas. tikai sienāži sisina un stārķu bari ganās nokultos labības laukos. saule riet jau pirms deviņiem un pēdējās dienas es peldos tumsā. zemu virs ūdens virsmas joņo sikspārņi. ūdens ezerā smaržo pēc saulē sakarsušām priežu skujām un slapjuma un mazliet pēc sēnēm. dārzā ganās stirna. bet gaisma paliek arvien rūsganāka un krīt aizvien rudenīgākos leņķos. un zvaigznes kļūst spožākas.

* brīnījos, kas aprij pupām un zemenēm lapas. pirms pāris dienām, dienas vidū, gāju dārzā pēc zaļumiem un tur vnk ganījās stirna. aprija pupām un zemenēm lapas. liela stirna. manā mazpilsētas mazdārziņā;
* aizvadījām trīs dienu radošo "Mūžīgās izlaušanās" nometni pie mums. viss forši, tikai besīgi mazgāt traukus esošajā setapā;
* nupat sākās "vasaras nometne", saukta arī par vasaras teātra festivālu. ja pērn es stresoju par negaidītu nokļūšanu kostīmu mākslinieces lomā, tad šogad es esmu nemanot kļuvusi jau par aktrisi ar visai gariem tekstiem. no vienas puses man patīk piedzīvojumi, no otras - es sūdīgi menedžēju stresu. tad jau redzēs, ar ko tas beigsies. katrā ziņā arī mans zirgs piedalās izrādē, varēsim apvienot stresus un visu padarīt ekstra stresainu. to mēs protam;
* joprojām dzīvoju bez kompja un bez skaidrības vai varēs salabot esošo vai būs jāpērk jauns, jo labotājs ir aizbraucis uz Černobiļu. lielos vilcienos ir visai patīkami būt bez kompja, mazākos - es enīvei diezgan ilgu laiku veltu torčīšanai telefonā un bezjēdzīgai skrollēšanai;
* atsāku skriet, bet iespējams tūlīt atkal pārtraukšu. jo nav īsti skaidrs, kur araund to darīt pa ne-asfaltu, bet pa asfaltu man sāp mugura.

man ļoti, ļoti patīk mans zirdziņš. viņš ir tik skaists un labs un mīļš.

tik skaista diena. putni nāk mājās, visapkārt jau dzied strazdi. savācu zem barotavas vēl 2 lielos spaiņus ar sauleņu čaumalām (iepriekš jau biju ~5 savākusi) un nolēmu šozeson klapēt ciet putniņu restorānu. nepilnos 3 mēnešos norijuši 30+kg sēmeņu un neskaitāmas tauku bumbas.

pilni tīrumi stirnu, no zirga kājapakšas katapultējas zaķis un zirgs, kuram nākamnedēļ paliek 17, uzvedas kā trīsgadnieks.

katru pavasari fascinē, cik ļoti mani spēj iepriecināt sauss asfalts - redzēt to, braukt pa to, iet pa to.

divas dienas biju nogulējusi mājās auklējot depri. šorīt spīdēja saule, bija silts un putni dziedāja pavasari. es pēc vairāk nekā gada pārtraukuma pierakstījos pie terapeites un biju gatava doties ārā no mājas. aizbraucu uz stalli, aizjājām atkal apvidū. zirgs bija pilnīgs pavasara pulvermuca, bija arī ātra pārvietošanās, bet es biju labā garastāvoklī, attiecīgi problēmu ar bremzēm nebija nekādu - es biju nevis nasta, bet līdzvērtīgs ceļabiedrs. kā jau tam jābūt.
jau jājot mājup, sākās ļoti intensīvs horizontāls vējš, ar retām lietus lāsēm. kad biju noseglojusi un palaidusi zirgu aplokā un iekāpu mašīnā, lai brauktu mājās, sākās īstā vētra. viss pārvērtās siltā un slapjā, trakojošā pelēkumā. atklātajās vietās apkārt virpuļoja biezas un blīvas lietus vērpetes, bet braukt pa koku ieskautiem ceļa posmiem bija īpaši neomulīgi, jo gaisā lidinājās dažādas koku ķermeņa daļas. kādā no šiem posmiem pāri ceļam bija nogāzusies sausa egle. brauktuve nupat kā bija atbrīvota no stumbra, vidējais ātrums plūsmai ~20km/h, bet apkārt lido visai palieli zari un blakus zvārojas vecu egļu dzīvžogs. visai aizraujoša sajūta, nudien.

zirgs nebija satikts veselu mūžību. gribējās aizbraukt, enerģijas nebija. iztēlojos relaksētu un relaksējošu izjādi soļos. aizbraucu. gājām uz mežu ar vēl vienu zirgu un cilvēku kompānijā. mans zirdziņš vispār nav šaušalīgi bailīgs, ja ierauga kaut ko aizdomīgu, tad mazliet iesēžas ceļos un/vai palec sāņus, bet parasti nekur nesaskaņoti nenesas. gājām, gājām, līdz tālumā, mežmalā, cauri miglai gāja salīkusi sievete ar nūjošanas nūjām un balts suns. zirgi apstājās, skatījās un tad otrs zirgs izlēma, ka tas ir kaut kas ļoti bīstams, apcirtās par 180 grādiem un nesās uz mājām. mans zirgs viņam pievienojās. kopumā tas nav nekas tāds neparasts un mūsu attiecības parasti ir tādas, ka ir iespējams sarunāt gaitas palēnināšanu un apstāšanos. bet tas īsti nebija šis gadījums. es jutos in general diskonektēta pati no sevis, nogurusi un tukša, kaut kādā ziņā ārpus sava ķermeņa, ka man bija tikai tāda - nē tikai ne atkal problēmas, lieciet mani mierā, es negribu neko risināt. bail man nebija vispār, lai gan ceļā vietām bija gan kurmju rakumi, kuros paklupt, gan zemākās ieplakās sastājušās, sasalušas un slidenas puskusuša sniega lāmas. es zināju, ka ja vien viņš tiešām smagi neklups vai nepaslīdēs un nenogāzīsies pats, es noteikti netaisos nokrist. es pazīstu viņa kustību sīkākās nianses. es it kā sapratu, ka kaut kas ir jādara un kaut kā kusli mēģināju zirgam palūgt (drīzāk imitēt palūgšanu) piebremzēt vai mest voltu pļavā, bet viņš centās sekot otram zirgam, kurš turklāt ir bara hierarhijā augstāks un tiklīdz juta, ka attālums starp mums palielinās, atkal pielika soli. es pati arī neticēju tam ko daru. nevis tādā nozīmē, ka man liktos, ka tas nav iespējams un, ka viņš man neklausīs, bet tādā, ka man gluži vienkārši bija diezgan vienalga, vienkārši es negribēju tur atrasties tajā brīdī un situācijā. starp mums un mājām bija vietējas nozīmes autoceļš V187 - ar ne pārāk blīvu, taču regulāru satiksmi. tuvojoties ceļam, es redzēju arī kā tuvojas mašīna. es turpināju justies tikpat nogurusi un nespējīga kaut ko darīt, vienīgi domāju par to, ka šausmīgi negribas vēl vairāk risināmu problēmu - tb cietušos, sāpes, ciešanas, nepatikšanas, čakaru, šausmas, izdevumus utt. ceļš bija jau pavisam tuvu, kad biedrenei izdevās apturēt savu zirgu un attiecīgi es apturēju arī savējo. mēs nokāpām no zirgiem un vedot tos pie rokas devāmies atpakaļ. kopumā man nav nekādu iebildumu pret to, ko zirgs darīja - viņš nešaubīgi juta manu sajūtu, juta, ka es atbildību spēju uzņemties tikai tēloti un centās par mani parūpēties sev vislabāk zināmajā veidā - maksimāli ātri nokļūstot mājās, drošībā. tas par ko es jūtos slikti ir tas, kā es jūtos. laikam sanāk, ka es sevi džadžoju, par to, ka jūtos pilnīgi tukša un neenerģiska. no vienas puses tādai nemaz nevajadzētu neko darīt ar zirgu, bet tad sanāk, ka es nevaru vispār pie viņa braukt kādu laiku, kas arī nav pārāk laba opcija. saprotu arī, ka ar tādu iekšējo stāvokli, kaut ko lūgt un prasīt prejanimālim nav ne godīgi, ne pieklājīgi, nedz droši mums abiem.
es nezinu, es nezinu kā, lai es sevi sakārtoju un sakonektējos ar laiku un telpu šeit un tagad un, kur, lai atrodu pieslēgumu kaut kādam enerģijas avotam.
īsumā - es šodien diezgan ļoti nobijos, bet nevis no tā, ka zirgs kaut kur nekontrolējami (viņš bija tieši tik kontrolējams, cik es biju spējīga kontrolēt) nesas un pastāv iespēja, ka mūs notrieks mašīna vai, ka es vienkārši nokritīšu, bet par to, kā es jutos un, ko es domāju tajā brīdī.

cik janvāra pēdējā diena bija maģiski skaista, mirdzoša, zaigojoša un brīnumaina, tik februāra pirmā - pelēkmiklglumpļockīga un nepatīkami tumīga.
vakar divatā ar zirgu klaiņojām pa (gandrīz) neskartiem sniega laukiem, saule bija spoža, koki sarmoti, debesis zilas un svaigs sniegs putēja zem zirga kājām.
šodien caur dziļu un slidenu slapjsniega šļuru, ledotam lietum līstot, pa netīrītu valsts nozīmes autoceļu stūrēju uz galvaspilsētu, lai bradātu un slidinātos pa saltām peļķēm un cerētu, ka kaut kas auksts, slapjš un smags neuzkritīs uz galvas.

( vakardien )

pagājšnakt bija grandioza sniegputeņvētra. aukas gaudoja skurstenī un gar mājas sienām, logos triecās mazi ledus gabaliņi un miklas sniega pikas. pārslas tika mētātas, raustītas un purinātas vienlaicīgi visos iespējamos virzienos. sapluinīti mākoņi, ik pa laikam atsedza mēnesi.
no rīta spīdēja saule, lievenis bija pieputināts ar sniegu un nekas neliecināja, ka kādreiz pār pagalmu gājuši iztīrīti celiņi. pagāja gandrīz stunda, kamēr es izraku mašīnu un aizrakos līdz ielai. ap 12iem dienā reģionālais valsts autoceļš P18 vizuāli neatšķīrās no apkārtējiem tīrumiem un pļavām.
arī jāšanas laukums piesnidzis ar svaigu sniegu. jājot šķita, ka zirgs lēkšo pa mīkstiem, pūkainiem mākoņiem.
šovakar mēness lēca milzīgs un oranžs uz sirreāli violetu debesu fona. tagad -9, ēnas sniegā ir asas un aukstas, debesis gandrīz skaidras un visam pāri līst salta pilnmēnessgaisma. tāda nepielūdzamas metaziemas sajūta.

gada pēdējā dienā vienatnē jāju pa kaimiņu plašajām, līdzenajām pļavām un tīrumiem. ainava apkārt bija klusa, auksta, apstājusies un atsvešināta un es jutos kā puteklītis, kas izzūd nekurienē. tas nebija nedz patīkami, nedz nepatīkami. tā vienkārši bija.

priecīgi ziemassvētki = pacelt zirgu lēkšos pelēkbaltā, bezgalīgā nekurienē, kurā visapkārt ir tikai sniegs, sniegs, sniegs, zirga elpa un klusināta soļu dunoņa. un vēl melns suns. vairāk nekā.
pēc tam, protams, foodcoma. kā nu bez tās.

vispār jau man patīk novembris, ja viņš ir vienreiz gadā un nepārsniedz savas oficiālās robežas. bet tas neliedz viņam radīt miega traucējumus, kā arī padarīt dienas krietni par īsām, lai kaut ko jēdzīgu ārā darāmu varētu paspēt (īpaši tad, kad esi izcīnījis cīņu ar miega traucējumiem un beidzot ticis ārā no gultas).

+ vīrs nolicies ar plaušu karsoni, vīratēvam necirkulē asinis kājā (trombi) un zirgs kaut kur uzplēsis aci.

gribas biežāk satikt zirgu. viņam mani arī. viņš šobrīd ir gatavs darīt gandrīz jebkādas muļķības, kādas ierosinu. šodien, piemēram, randomā nēsājāmies pa laukumu bez inventāra. viņš ir sācis lēkšot blakus brīvībā. agrāk viņš to nedarīja. turklāt, lai gan es esmu apmēram tikpat izklaidīga kā parasti, viņš praktiski nemaz neizmanto iespēju atkonektēties un pats uztur aktīvu dialogu.

( 1. oktobris Vecajā parkā un zirgu ganībās )

vakar noslēdzām vasaras sezonu ar peldi Klievī un veganbārbekjū. no visiem sojšlikiem, kādus jelkad esmu ēdusi, K. taisa visgaršīgākos. es uztaisīju kaut kādu kūku ar valriekstu/dateļu pamatni, kokospiena-ķirbja pildījumu un šokolādes/aveņu/brūkleņu virskārtu.
šodien gandrīz paliku bez telefona, jo dauzoties ar zirgu viņš slaidā lokā katapultējās no manas kabatas, lai nokristu zemē rikšojošam zirgam priekšā un nākamajā sekundes simtdaļā, tam tieši, tieši blakus piezemētos zirga nags.
vēl mēs šodien Smilčas kinoteātrī noskatījāmies Homo Novus. patiešām smuka, izklaidējoša filma.

( pāris septembra beigas ilustrējošas ilustrācijas )

visās iepriekšējās zirga mājvietās jāšana apvidū vienmēr saistījusies ar mežu vai vismaz kaut ko līdzīgu mežam. vietā, kur zirgs mīt tagad, meža īsti nav. ir ganības, pļavas, labības un citu augu lauki. nešaubos, ka auļojot pa bezgalīgi garu, taisnu meža ceļu, ātrums ir tāds pats, kā auļojot pa tikko nokultu kviešu lauku, bet sajūta pavisam cita. joprojām jūtos visai eksotiski. ir vienlaikus bailīgāk un nedrošāk, bet arī brīvāk un pirmatnējāk un mežonīgāk. un, nezkāpēc, to darot, es jūtu, ka zemeslode ir apaļa.

No Klievja pazudušas tūkstošgalvainās bērnu ordas. pirmo reizi kopš pavasara ūdens ir norimis, noskaidrojies - dzidrs, rāms, caurspīdīgs līdz dibenam. un tajā ir parādījusies rudenīgā stinguma sajūta, kas brienot iekšā liek aktīvi apšaubīt to vai tas patiešām būtu jādara. taču pēc pirmā aplīša appeldēšanas prāts norimst un gribas peldēt vēl otru un arī trešo līkumu. pagaidām.

vakar lapsas, bet šodien, jājot pa pļavām, uz visām pusēm kā popkorns lēca stirnas.
un debesīs tāpat sāk lekt perseīdas.
atradu kraukļa spalvu.

gaismā ir parādījusies tā nepielūdzamā un nežēlīgā rūsganā nokrāsa, kas bez liekām ceremonijām nokauj ilūziju par to, ka vasara, saule, zaļums un siltums varētu būt mūžīgi. rīti un vakari aizvien naskāk grauž dienu no abiem galiem.
gaiss pilns putekļu, bet pļavas - lapsu.

tik sen nebiju jājusi, ka ķivere bija aizausta zirnekļtīkliem.

jēzuliņa vecumā iekāpu caur PMS, fulmūna, MR un 2 nakšu miega deprivācijas vorteksu + zirgu nagu kopšanas semināru.

piebildīšu, ka šodien, 1. jūlijā, ēdu vakariņās normāla izmēra jaunos kartupelīšus no dārza, turklāt nekādu tur īpašo, agro šķirni, bet vnk no random saasnojušiem karpelīšiem, ko pavasarī iebēru dobē.

hehe, pasūdzējos par tiem ciemiņiem un uzradās sieviete, kas no manis pirka jāšanas bikses. atbrauca pēc biksēm, uzprasījās uz kafiju un palika ~2 stundas, lai nepārtraukti runātu. es tagad zinu visas rajona zirdzinieku tenkas. ļoti noguru.
+ vēl viens foršs čalis pieteicās ciemos šovakar vakarā.

zibens un pērkons un lietus un krusa. pēc tā viss tik spožs, smaržīgs, rāms un dzīvs. uzkāpt zirgā un aizjāt pļavās. satikt stirnas, grāvmalē dusošu un nezināmam zvēram piederošu mugurkaulu un, uzjājot kalnā, izbiedēt zaķi. krūmi pilni lakstīgalu, tālumā kūko dzeguze, no tīrummalām spurdz ķīvītes, bet zemākajās vietās kāpj migla.
lēkšot un just, kā zirgā kūsā tāds pats prieks par mirkli, par plašumu, pļavu, vēju krēpēs, svaigo gaisu, sazēlušo zāli un kopābūšanu, kā manī.