*

hehe, pasūdzējos par tiem ciemiņiem un uzradās sieviete, kas no manis pirka jāšanas bikses. atbrauca pēc biksēm, uzprasījās uz kafiju un palika ~2 stundas, lai nepārtraukti runātu. es tagad zinu visas rajona zirdzinieku tenkas. ļoti noguru.
+ vēl viens foršs čalis pieteicās ciemos šovakar vakarā.

zibens un pērkons un lietus un krusa. pēc tā viss tik spožs, smaržīgs, rāms un dzīvs. uzkāpt zirgā un aizjāt pļavās. satikt stirnas, grāvmalē dusošu un nezināmam zvēram piederošu mugurkaulu un, uzjājot kalnā, izbiedēt zaķi. krūmi pilni lakstīgalu, tālumā kūko dzeguze, no tīrummalām spurdz ķīvītes, bet zemākajās vietās kāpj migla.
lēkšot un just, kā zirgā kūsā tāds pats prieks par mirkli, par plašumu, pļavu, vēju krēpēs, svaigo gaisu, sazēlušo zāli un kopābūšanu, kā manī.

12123. Ja Ģurģu dienā ēda pentaku, tad naidīgi dzīvoja visu gadu.
/H. Skujiņš, Smiltene./

Vakar visu dienu klaigādamas gāja zosis pāri. Šodien (cerams) beidzot izvācas mūsu namiņa ilggadīgā īrniece. Mums ir septiņas dienas, lai izvāktos no Āgenskalna. Zirgs sāk mazliet atslābt un iejusties jaunajā barā/vietā.

Hapī Jurģu diena!

pēdējās +/- nedēļas bilance:

*) nodibināju biedrību "Onufrijs un Rozaleja"
*) noorganizēju zirga pārcelšanos uz jaunajām mājām
*) izkasīju kūlu un lapas no puspagalma
*) K. nokrāsoja griestus un sienas vienā istabā
*) atklāju peldsezonu
*) pabeidzu putnu kursus
*) vakar nenormāli forši piemāvos un apstounojos Aptiekā
*) tagad gan man jāsaņem sevi visās savās rokās un jāizdarina tas, ko neizdarināju vakar (un aizvakar un aizaizvakar) - jāizdzemdina projekts iesniegšanai KKF

( aprīļa vidus )

no rīta atstāju 63 eur savai zobārstei, pēcpusdienā 57 eur zirga zobārstam. tā tā naudiņa plūst un aizplūst.

es tā arī nesapratu, kas man īsti kaitēja. vakardienu pārsvarā pavadīju nespēkā guļot vai pusmiegā. līdz ap astoņiem vakarā mani pamodināja mammas zvans - pēc tā pamodos un - sajutos visai normāli. temperatūra vēl bija mazliet paaugstināta, bet kopumā - nekāda vaina. miegs vairs nenāca, līdz pieciem no rīta lasīju Tīta Aleksejeva "Svētceļojumu" (igauņu literatūra ir tik kruta). šorīt piecēlos - itinkā nekas nebūtu bijis. iesnu nav, deguns vaļā, temp. nav. jāatzīst, ka vienīgais medikaments ar ko ārstējos, neskaitot čagas un ingverus, bija kopumā 4 antihistamīna tabletes, jeb precīzāk - zyrtec. svētdien, kad deguns bija tā aizmakrofleksējies, ka likās, ka vai nu nosmakšu vai pārsprāgs galva, tas bija vienīgais mājās esošais medikaments, uz kura palīdzību varēja kaut mazliet cerēt. un reāli nostrādāja. varbūt man vienkārši bija alerģija pret kaut ko X?
tā vispār es ne visai labi māku slimot, gripas man nav bijis 10+ gadus un reizēm gadās gadi, kad tā arī nenoķeru nevienu puņķi un klepi. tāda ritīga augsta temperatūra pēdējo 10 gadu laikā ir bijusi 2x.

pavasaris gan tāds ar baltiem diegiem šūts. aizbraucu apsveikt zirdziņu 16. dzimšanas dienā un ļoti ātri gribējās kāpt mašīnā un braukt atpakaļ mājās. sabaroju zirdziņu ar svētku banāniem, pakasīju spalvmetošo kažociņu un tā arī darīju. virs Mūkusalas apļa redzēju vairākus varenus putnu kāšus laižamies. rīt jābrauc pabeigt Līgu pH3 ieraksts!

zirgs laikam apzinīgi gaidīja ekvinokciju, lai sāktu mest spalvu. pagājšnedēļ jau mēģināju kasīt ar aso skrāpi - ij matiņš nekustējās. šodien nāca jau pa čupiņām ārā. drīz visa mana pasaule (un ne tikai) būs zirga spalvās.

tā kā cibā ir diezgan modē runāt par bodyshamingu, tad šis totāli ir bodyšeimings, kuru es atbalstu
http://www.horseandhound.co.uk/news/excess-rider-weight-can-cause-lameness-645906
https://www.telegraph.co.uk/science/2017/10/22/riders-may-asked-dismount-hefty-horse-new-guidelines/

vakar nosvinēju satikšanās un kopābūšanas septīto gada dienu ar zirgu. tas ir diezgan ilgs laiks, bet es joprojām turpinu brīnīties, ka vismaz viens mans bērnības sapnis ir tā ņēmis un piepildījies un, ka man ir pašai savs zirgs. joprojām šķiet samērā nereāli. būtu forši, ja piepildītos arī nākamais sapnis - dzīvot kopā ar to zirgu (un vēl vismaz vienu zirgu un suni un cūciņu un Vilnīti) savā privātajā īpašumā.

( ziiirdziņš )

šodien bija otrā vai trešā reize, kad man kopā ar zirgu dodoties mežā, galvā ļoti spēcīgi rādās kāda savvaļas dzīvnieka tēls un mēs to dzīvnieku arī pastaigas laikā satiekam.
vienreiz, vēl Saļika stallī, man visu laiku galvā skanēja: "zaķis, zaķis, zaķis, zaķis" un, kad lēkšojām pa smilšu ceļu, tā galā, tieši mums blakus no krūmiem izlidoja milzu zaķis un aiznesās ieslīpi garām. šodien, jājot iekšā mežā, visu laiku domās uznira "stirna, stirna, stirna", tāpēc, kad bijām paveca, krūmaina izcirtuma vidū un zirgs sastinga un sāka ļoti ausīties, es jau uzreiz meklēju, kur tad nu viņa ir. un bija.



šīs divas reizes laikam tādas spilgtākās, ko atceros, bet man liekas, ka ar stirnām bija vēl vismaz viena tāda. turklāt visi šie gadījumi ir bijuši tikai ejot kopā ar zirgu. es, protams, esmu redzējusi visādus savvaļas dzīvniekus arī bez zirga, bet tad parasti ir pēkšņi, negaidīti un bez iepriekšējas malšanās pa galvu.
diez kā tas darbojas? un, ko man darīt, ja kādreiz ejot dabā galvā sāk skanēt: "krokodils, krokodils, krokodils"?

nu ko, jau otrais gads iesācies ar nāvēm. viens cilvēks, viens dzīvnieks. pērn Maija Apine un Radža. šogad - tēta draugs un mana zirga staļļabiedrs - jauns, skaists, labs zirgs. bija.

jau aizvakar sāku justies tā pussūdīgi (37.2) un ļoti iesnaini. zsv vakaru vēl pārcietu, bet vakardien atteicos braukt uz Saldu pie vīrvecākiem (vīramāte atkal uzdāvināja dāvanu kartes uz operu!!!) un pavadīju brīnišķīgu dienu. pa ilgiem laikiem pilnīgi viena pati sēdēju mājās un nedarīju pilnīgi neko (t.i. gulēju, dirnēju internetā, ēdu un mazliet spēlēju KOTOR). toties šodien jau deviņos biju stallī, lai cauri lietum, dubļiem, ledum, vējam, purviem dotos 20km, 4h garā pārgājienā, kopā ar vēl astoņiem zirgu/cilvēku pāriem. bija ļoti kruti, izņemot to, ka divi zirgi (to skaitā mans) pļavā iepinās drātīs un viens zirgs līdz vēderam iegrima purvā. bet viss beidzās laimīgi.
man ļoti, ļoti patīk mans zirgs. man ļoti patīk, kā šo gadu laikā ir izaugušas un izveidojušās mūsu attiecības. draudzība ar zirgu ir kaut kas baigi medžik.
vēl mums ar K. sāk gribēties suni. pāris reizes esmu sākusi skatīt patversmju lapas, bet parasti tas beidzas ar to, ka es apraudos par to, ka Radžas vairs nav. nujā un ņemot vērā to, ka mēs abi šobrīd esam bezdarbnieki ar neskaidru nākotni un dzīvojam dzīvoklī Rīgā, suns droši vien nav ļoti prātīga doma. vismaz pagaidām.

( augusta diendusas barā )

iepriekšējā dienā uz afišu staba biju noskatījusi, ka kaut kur tur apkārtnē notiek rikšotāju sacensības. rikšotāji Latvijā ir margināla parādība un rikšotāju audzēšanas un sacīkšu tradīcija raksturīga galvenokārt Latgalei. pēc padomijas sabrukuma praktiski izzuda, bet pēdējā laikā ir atkal sākusi atdzimt. man kā hardcore zirgu labturības un apiešanās pārstāvei rikšošana kā sporta disciplīna ne visai - izmanto ļoti jaunus zirgus (sākot ar divgadniekiem, bet zirga ķermenis fiziski un arī emocionāli nobriest no kādiem 6 gadiem, divgadnieks ir vēl gandrīz bēbis), distancē tiek uzsietas galvas un lietoti visādi asi mutes dzelži utt. bet tā kā tie mači mums bija pa ceļam un mani mocīja ziņkāre, nolēmu nelaist garām izdevību uzmest aci.
noskatījāmies apmēram pusi, savstarpēji likām uz zirgiem - Kārlis vinnēja 2 eklērus, es vienu. kad apnika, devāmies prom - cauri Kārsavai uz Balviem un no Balviem uz Viļaku, ciemos pie vēl vienas no manām latgaliešu kursabiedrenēm.

( ilustrācijas )

pēdējos mēnešus tāda kā renesanse pēc ziemas (un patiesībā visa pērnā gada) stagnācijas attiecībās ar zirgu. lai gan braucu pārsvarā ne biežāk kā 2x nedēļā, jo vairāk nesanāk laiks, ņemu nodarbības, mācāmies jaunas lietas, viskauko ņemamies no zemes, pēc treniņiem ejam uz mežu, gan jāšus, gan pie rokas - karoč pavadām kopā quality time. pašai prieks un laba sajūta un zirgs ar liekas ieinteresēts darboties, komunicēt, fiškot jaunās lietas.

ārā ar tagad zirgošanai labākais laiks gadā - saule spīd, pumpuri sprāgst vaļā, pamats nožuvis, bet neput, nav par karstu (no zirga viedokļa, no mana viedokļa nekad nav par karstu) un vēl nav sākušies kukaiņi. mežs, šodien pēc nodarbības, bija perfekts - saule vizuļoja elektrozaļajās mazlapiņās, pār ceļu lēkāja stirnas, krustām šķērsām plivinājās pļāpīgi, bet darbīgi putni. mēs toties lecām pār grāvi un pa ilgiem laikiem drusku paauļojām. tā sajūta, kad zirgs pāriet no lēkšiem auļos ir tīrs pirmatnējs dzīvesprieks, metadzīvesprieks. tas nav līdzīgi kā gāze grīdā mašīnai, jo tas nav vienmērīgs kāpinājums. vienā brīdī notiek kaut kas līdzīgs Tūkstošgades Piekūna pārejai hipertelpā. zirgs uz sekundes simtdaļu it kā sastingst gaisā un tad ir paātrinājums. tur ir līksmība, pārgalvība un nebēdnība, bezgalīga sajūsma par kustību un arī ļoti, ļoti dziļa nopietnība. protams, tajā metadzīvespriekā var iegrimt tikai tad, ja ir iespējams pilnībā uzticēties tam, kurš tevi nes un just, ka milzu sirds, kura pukst zem tevis, arī dara to priekā par notiekošo.

video
(minētais paātrinājums video gan nav redzams)


vakarā visi kopā iestādījām uz Radžas kapa ozoliņu. pēc 1000 gadiem tas būs tūristu cienīts apskates objekts - Salaspils Radžas dižozols.

ko es šoziem nepaspēju/neizdarīju:
* nevienu reizi neaizbraucu uz kalnu;
* tā arī neaizgāju līdz Uzvaras parkam pamēģināt distancenes;
* neatradu nevienu leduskritumu (jo nemaz nebiju aizbraukusi meklēt);
* kārtīgi neizvārtījos sniegā.

laikam vienīgā īsti ziemīgā lieta, ko es izdarīju - vienreiz pavizinājos zirgvilktās ragavās.

es kaukad esmu jau te jūsmojusi par zirgu vārdiem, bet šim krāslavietim tāds pavisam jauks vārdiņš ticis - http://lwhorse.lv/Horses/Card.aspx?id=53286

izskatās, ka cīņā par hegemoniju tomēr uzvarējis ir novembris

( vēss miklums )

pēdējās divas nedēļas bija diezgan intensīvas. esmu bijusi slimnīcā uz aknu punkciju, uz darba interviju reklāmas kantorī, sēdējusi Krūzes izrādes mēģos, kopā ar kursabiedrenēm bijusi specekskursijā uz Brīvdabas muzeju, aizvietojusi kolēģi uz divām Aspazijām (tas ir stresaini), asistējusi sava zirdziņa piedalīšanos Baltu cilšu filmēšanā, noskatījusies "Ehinokaktusu Gruzonī" DDT, apmeklējusi vienu Zemlikas dienu, vēlreiz izstaigājusi Viesatas dabas taku un šķīrusies no kaķa, kurš bija ar mums ~12,5 gadus.

ilustrācijas, pārsvarā no dabas takas ( oktobra aiziešana )

sestdien zirdziņš ievācās jaunajā barā. līdz šim viņš, ierobežoto ganību dēļ, dzīvoja blakus pļavā kopā ar diviem kaimiņa zirgiem. sākumā viss likās neticami mierīgi, bet tiklīdz es aizbraucu mājās, sākās razborkas - viņa vecie draugi nosprieda, ka ķēves tomēr svarīgākas par vecu draudzību un sāka manu zirdziņu dzīt prom no bara. šodien atvedu Vilnīti uz Rīgu. redzēs, kas no tā sanāks, jo viņš tomēr ir baigais āra kaķis. pa ceļam būrī brēca, bet kā ienesu iekšā un izlaidu no būra, tā bez liekām ceremonijām un iedziļināšanās apstaigāja dzīvokli, nīgri apošņāja glauno konservu bļodiņā un aizgāja uz guļamistabu mazgāties un gulēt.