*

kopš mans zirgs dzīvo Birzlejās, kur apkārt ir daudz lauksaimniecības zemju, manā cikliskā laika kartē ir jauns punkts. bez pirmā sniega, pirmās pastaigas pa sausu asfaltu kedās pavasarī, pirmās uzziedējušās pojenes, svīru ierašanās un aizlidošanas, pirmā lielā cūku pupu katla, brīža, kad zirgs sāk mest ziemas spalvu, pirmās lakstīgalas dziesmas un miljons citiem, tur ir arī punkts ar pirmajiem auļiem pa nokulta labības lauka rugājiem vasaras izskaņā. tas notika šodien.

man ļoti patīk tas attiecību plauktiņš, kurā ar zirgu esam nonākuši. gribas cerēt, ka no šī plauktiņa vairs nekad nenokritīsim. mums ir gājis visādi, arī grūti un sarežģīti un ir bijuši brīži, kad domāju, ka varbūt jāšķiras, jo man kaut kā nesanāk būt par tādu cilvēku, kāds šim zirgam vajadzīgs, bet izrādījās, ka tomēr sanāk. mēs vienkārši esam pārāk līdzīgi. reizēm tas ir labi, jo mēs saprotam viens otru. reizēm, ne visai, jo abi lecam vienā bezdibenī. tagad gan esam iemācījušies vairs to kopā nedarīt. vismaz man tā šķiet. es jūtos ļoti pagodināta, ka viņš ir gatavs pirms reaģēšanas domāt un būt visai racionāls - tas ir pretrunā ar prejanimāļa instinktiem, kuri saka, ka, ja daudz domāsi nevis kustināsi kājas, tevi apēdīs. un prejanimāļu bailes vienmēr ir īstas, pat, ja cilvēkam var izskatīties smieklīgas un muļķīgas. nujā, tāpēc es esmu priecīga un pateicīga, ka viņš manis dēļ ir gatavs tik ļoti riskēt (no sava prejanimāļa skatpunkta) un paļauties uz manām izvēlēm. un reizēm pat būt tam, kurš izstaro mieru un iedrošinājumu. protams, mums mēdz būt domstarpības un atšķirties viedokļi, bet mēs jūtamies droši viens ar otru un visu risinām ar dialogu, ne monologu palīdzību. manliekas, viņš jūtas labi šajā dzīvesvietā un šajā zirgu barā. viņa enerģijas burbulis ir mierīgs un gaišs un man ļoti patīk tā sajūta, kā viņš mani tajā ievelk, kad aizbraucu pie viņa. tur ir silti, maigi un saulaini. es ceru, ka viņš ar mani jūtas līdzīgi. pavisam, pavisam retas ir kļuvušas tās reizes, kad esam pavadījuši laiku kopā, bet ir sajūta, ka neesam satikušies. man bieži ir sajūta, ka lasām viens otra domas un abi zinām, kā otrs reaģēs un rīkosies. un es ļoti priecājos, ka viņš turpina būt dzirkstošs, rotaļīgs, dedzīgs un virmojošs, jo zinu zirgus, kas viņa vecumā ir jau izbalējuši un noguruši no dzīves un tas redzams, gan viņu sejās, gan jūtams enerģijā un attieksmē pret dzīvi.
vēl viņam pēdējā pusgada laikā ir izaugušas tik garas krēpes, kā nekad iepriekš. tādas garas, piesātināti melnas, zīdainas un spīdīgas. tajās ir kaut kas pirmatnējs. man nekad nav bijis nekāds īpašs krēpju fetišs un nav gribējies frīzieti, bet tagad kaut kā ļoti patīk tās viņa krēpes ķemmēt. varu darīt to ļoti ilgi un justies kā piecgadīga meitene, kas tikusi pie ponija.

tāda, lūk, man šobrīd zirgu dzīve. nākamnedēļ braucam kopā uz nometni uz četrām dienām. ceru, ka būs labs laiks, zirgam nebūs daudz stresa un ies forši.