Princese Zeltīte

sākumā jau ir citādāk, vēlāk - man piem pēc gadiem 2 - tad jau ir jautrāk:)DDD

(Reply to this) (Thread)

tad bērns pēc īsa ciešanu perioda kalpo kā izklaidētājs, piemēram :)?

(Reply to this) (Parent)

jo man tagad ir divas dzīves, viena sievietes un viena - mātes.

(Reply to this) (Thread)

šis interesants aspekts. bet ja nebūtu divas?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu tad esmu dzirdējusi, ka, piemēram, vienai šķiet, ka kaut kas ir atņemts un citai atkal - piepildīts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es tomēr esmu ziņķārīga - kas, piemēram, atņemts un kas piepildīts?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu tās dzīves garšas egoismam. citai nāk klāt, citai nost.

(Reply to this) (Parent)

"labāka" ir pārāk izplūdis jēdziens. dzīve ir kļuvusi grūtāka - jā, bet laimīgāka arī. tas ir līdzīgi kā dabūt foršu darbu, bet kurā ir ļoti liela slodze, stress un tev nav pareizo iemaņu. bet darbs nav īsti labs piemērs, jo darbs jau nekur nepazūd - arī tas ir jādara tikai jau daudz ekstrēmākos apstākļos. varbūt drīzāk kā jauna sporta karjera, kas dod gandarījumu, atklājot, cik lieli ir tevī snaudošie spēka resursi. šausmīgi daudz jaunas pieredzes - manuprāt, noteikti interesantāk nekā stopot pāri Eiropai vai vienā jaukā dienā pamosties Japānā. tāpat būtu jautāt visiem, kas ir iemīlējušies - vai tagad jūsu dzīve ir labāka, ja jūsu cibās ir tikai vienas vienīgas ciešanas.

(Reply to this) (Thread)

o, šis man ļoti daudz ko paskaidroja, paldies.
bet ir tā,ka bērns sniedz laimes(?) sajūtu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ir, bet tā nāk kopā ar visu, nu, tu jau zini - visu, kas te cibā tiek rakstīts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet tā ir lielāka/spēcīgāka par visām negācijām?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

cilvēki ir dažādi, un varbūt ir, kas ieciklējas tikai uz neērtībām un pārmetumiem, bet pat viņi, manuprāt, dziļi iekšēji jūtas laimīgi.
bet man šķiet, ka it īpaši tie, kas sadzīvo bērnu vēlāk, nevis apcērt sev bezrūpības spārnus pašā jaunībā, ir tādi: wow, šī nu gan ir jauka sajūta.
man noteikti laimīgums ir lielāks par rūpēm.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vēl man gribās zināt - kā tev liekas - no kā prasti rodas tas laimīgums? no tā, kā bērns aug? kā viņš kaut ko iemācās?
varbūt dumji jautājumi, bet man nekad nav bijusi saskarsme, interesanti uzzināt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tu vnk uz viņu skaties un kūsti, protams, ka tad, kad viņš iemācās kaut ko jaunu, viņš it kā piesaista uzmanību, un tur ieslēdzas tāds nostalģiskais moments - redz, kāds viņš vēl tikko bija smurgulis, bet tagad jau tāds brašulis. it kā tev mājās pie stenderes būtu laika nevis auguma skala. tu mīli katru viņa mazo pirkstiņu, matiņu, balsi, tuvumu. manuprāt, līdzīgi kā mīl partneri - ar pāri plūstošu maigumu, tikai bez iekāres.

atceros sarunu ar māti, kurai meitiņa nomira 11 g.v., no kuriem 6 gadus cīnījās ar galvas vēzi. viņa teica, ka tik un tā tas viss bija laimīgs laiks, jo viņām bija iespēja būt kopā.

(Reply to this) (Parent)

no mīlestības tak!

(Reply to this) (Parent)

tas ir instinktu līmenī, gribas un viss. ja parādās tādi argumenti kā, piemēram - bērnu slimnīcā infekciju nodaļā ir briesmīgas māsiņas - lūk, vēl viens iemesls, kāpēc man nebūs bērnu, tad patiesībā ir tikai viens arguments - vnk negribas un tad arī nevajag.
par to labumu - nē, kļūst citādāka, tā ir jādala ar citiem cilvēkiem uz ļoti ilgu laiku, bez atkāpes iespējām. ir grūti brīži un ir tādi, kad tu esi nemormāli laimīgs. ne tikai rūpējies, bet arī saņem apmierinājumu. nu jā, bet kā jau teicu - to vajag darīt tikai, ja gribas tā, ka acīs cērtas. ir miljons citu veidu kā gūt satisfakciju dzīvē.

(Reply to this) (Thread)

true, true. nesen man bija saruna ar vienu māti, kura teica, ka daudzas nav sev uzdevušas jautājumu - bet kāpēc man to bērnu vajag.
nu, tas tā.

(Reply to this) (Parent)

Tā, protams, visnotaļ varētu būt false causality, tb man piemīt tieksme uz pašdestrukciju, ja nav spēcīgas motivācijas savākties un nedarīt pāri sev un citiem.

(Reply to this) (Thread)

starpcitu, arī interesants skatpunkts - bērns, kas palīdz savākties un kā dēļ pūlēties vispār kaut ko darīt. Man visu mūžu ir licies, ka depresijā māktajiem palīdzētu lauku darbs, bet tagad ir vēl viena iespēja - kļūt pat māti :}

(Reply to this) (Parent)

Piezīmēsim, ka es atbildēju specifiski par dzīves kvalitāti tādā plašākā griezumā tipa "darbs, atalgojums, sevis piepildīšana, sapņu realizēšana, mentālais komforts (vai kā nu sauc to, ka cilvēks vairs neiet pa fāzēm), komunikācijas skiļļi, pašpārliecība (kā redzams no šī saraksta :D)".

Fizioloģiski ir apmēram tāpat kā pirms bērniem (t.i., zīdaiņa efekts ir plusmīnus vienāds ar regulāru ballīšu un pīpēšanas efektu); ja padomā, ka neesmu vairs pirmā svaiguma, varbūt "nekādu īpašo izmaiņu" ir laba pazīme.

Kas pietrūkst: laika draugiem un liderīgas mīlas dzīves.

Pilnīgi unexpected bonuss: iespēja sačiņīt savas bērnības traumas caur bērniem. Nu tipa "es biju nelaimīga šitapēc-un-tāpēc, maniem bērniem tā nav". Bet tas vrb nenāk viņiem par labu, tā ka nezinu, kā to vērtēt.

Bet, kā jau augstāk minēja, ja negribas bērnus, tad nafig nevajag.

(Reply to this) (Parent)

man vēl nav bērnu, bet gribas. un man liekas, ka to nevar paskaidrot, kādam, kuram vēl nav tas stāvoklis, kā re trāpīgi izsakās "gribas tā, ka acīs cērtas". un ka ir baigi svarīgi, lai tādi cilvēki, kuriem necērtas, viņus arī nedzemdētu, nevis būtu spiesti justies, ka "tā vajag" un "tas ir sievietes īstenais piepildījums" (ughh)

man tādu aptuvenu nojausmu, kā tas ir, deva suns. tev taču arī ir suns? tā sajūta, ka kāds šai pasaulē ir pilnīgi no tevis atkarīgs un tu vairs nevari likt sevi pirmajā vietā. ka ir vis kas jāupurē, kaut vai savs sirdsmiers, aizejot no mājām un zinot, ka viņam tur jāpaliek vienam kādu laiku un zinot, ka viņš tāpēc bēdājas. un vainas apziņa, ka nedod viņam pietiekami labu dzīvi, neesi pietiekami pacietīgs utt. bet tad ir tā otra puse - mīlestība un prieks, kad liekas - bet protams, ka visi upuri ir tā vērti

(Reply to this)

Es pat teiktu, nevis labāka, bet laba. Viegla - nē. Bet es jau vispār viegli dzīvot nemāku. Bet laba, jā.
Ziemassvētkos es to noformulēju šādi, un tā jau tas joprojām ir http://klab.lv/~shelly/1521016.html

(Reply to this)

pilnībā piekrītu virginia_rabbit teiktajam

+ labāka dzīve ir grūti definējams stāvoklis, neesmu dzirdējusi tādu vispāratzītu formulu, kas ir saucas labāks.
noteikti interesantāk, savādāk, pilnveidojošāk, attīstošāk. vai es gribētu dzīvi kāda tā bija pirms bērna - nē. tāpēc kā tā bija ļoti plakana un nekur tālāk nevedoša. līdz ar bērnu esmu atklājusi sevī daudz interesantu lietu, kas man palīdz augt un sasniegt to ko vēlos - darbā/mājās/gultā:)

(Reply to this)

cilvēki jau apņemas visādas lietas darīt, kaut tas nav viegli - nu tur, klintīs rāpties, krustdūrienā izšūt siksta kapellas griestus unkotikvēlne :)
un ir dažādi iemesli, kāpēc viņi to dara - citiem patīk process, blakus sajūtas, kas rodas, citi iet uz mega-rezultātu..
bērns rada milzum daudz prieka. katru dienu.
un tā mīlestība uber alles, kā jau dute teica.

(Reply to this)

tādā ziņā, ka pilnīgāka un, kā jau daudzi te raksta, laimīgāka. ja es iedomājos savu dzīvi pirms bērna, nu.. jā, cik daudz brīva laika un visādas izvēles iespējas, kas tagad nav. bet cik daudz pilnīgāka un dziļāka dzīve ir tagad. bērns pievieno pilnīgi jaunu dimensiju. un jā, tā nav viegla, bet cik daudz pilnīgāka dzīve ir ar to. nē, ja man būtu iespēja izvēlēties, es nudien negribētu atpakaļ savu bezbērna dzīvi. tagad tā justos pliekana un garlaicīga. nepilnīga.

(Reply to this)

Es nezinu vai labāka, bet tajā noteikti ir vairāk prieka un smieklu (un arī visu citu emociju).
Un ar veselo saprātu to nevar izskaidrot, veselais saprāts noteikti atbalsta dzīvi bez bērniem.

(Reply to this)

Es gribētu norādīt uz faktoru, ko citas nav minējušas. Tā brīvība atgriežas. Manējiem ir 8 un 9 gadi, un man ir sākusies jauna dzīve. Es varu darīt, ko vien gribu. Vēl pirms gada nevarēju, bet tagad varu. Ja es gribētu braukt strādāt Briselē, es to varētu darīt, tikai sarežģītāki organizatoriskie darbi, un lielāks šķērslis būtu nevis bērni, bet gan vīra dzīves sakārtošana tā, lai viņam Briselē būtu ko darīt. Ja es gribētu braukt uz Āfriku, būtu daudz dārgāk un vienlaikus daudz interesantāk jebko darīt, ja ir vēl kāds, kam tu vari pasauli parādīt. Un ja nu es sagribu darīt kaut ko tādu pavisam traku, kur teorētiski bērni var traucēt, nu piemēram, Everestā kāpt, tad es sev pasaku - vēl 10 gadi, viņi būs pilngadīgi, varbūt pat vairs nedzīvos mājās, varēšu kāpt. No otras puses - es droši vien negribētu kāpt Everestā tieši tāpēc, ka mana dzīvība pēkšņi ir palikusi nesalīdzināmi vērtīgāka, jo nu man ir citi cilvēki, kam es esmu vajadzīga visu laiku.
Bet vispār ir secināts, ka bērnu piedzimšana ļoti dramatiski pazemina sievietes laimes līmeni, un tas lēni, lēni, lēni atjaunojas, kad bērni aug. (http://www.bbc.co.uk/news/magazine-23097143 Having children lowers your happiness levels, but your happiness increases when they grow up and leave home.) Tad nu varu no savas pieredzes pateikt, ka tad, kad ir izlemts, ka ģimenē zīdaiņu vairs nebūs un mazākais ir sasniedzis to vecumu (2. klase), kad likums viņam atļauj vienam pašam iet uz skolu un atpakaļ, dzīve kļūst vismaz trīsreiz labāka nekā pirms bērniem.

(Reply to this)

Nu, man nav nekādu ilūziju - līdz kapa malai gan jau bāzīs acīs, ka nedzemdēju.
Lielākoties es domāju, ka cilvēki to dara nevis tāpēc, ka viņiem tiešām rūpētu mans liktenis/laime, bet tāpēc, ka viņiem gribas, lai man ietu slikti un viņi grib dzirdēt, ka man sāp, ka man nesanāk, ka es kaut ko nožēloju, utt. Sad but true.

(Reply to this) (Thread)

Es gribētu ticēt, ka cibā cilvēki ir mazāk aizspriedumaini par dzimumu lomām, nekā vidēji, tādēļ tev, piemēram, šāds vienkāršs jautājums cibas mātēm obligāti nav jāpārvērš par iespēju bāzt citiem acīs, ka tev ir tiesības nedzemdēt bērnus un joprojām justies kā pilntiesīgam cilvēkam. Iespējams, ka dzīvoju ilūziju pasaulē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Haha, tieši cibiņi un cibiņas man to ir bāzušas acīs visbiežāk - bet zināms, jau kāpēc - jo tas ir tas vienīgais ārēji redzamais Ahileja papēdis, kurā iekosties :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Žēl, laikam jau lohi ir visur.

(Reply to this) (Parent)

Mīļā sirds, ja tu bāz acīs cibas mātēm, ka viņas ir "cālis provinciālais", tad nebrīnies, ka dabū pretim. Cilvēkiem, kas dzīvo stikla mājoņiņās, mazāk vajadzētu svaidīties ar akmeņiem.
Un - ko es tiešām nesaprotu - nafig čakarēt skaistu ierakstu, kur cilvēki stāsta par savām jūtām? Vai tu nevari vienreiz dzīve iedomāties, ka visa pasaule neriņķo ap tevi?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ak jā, pareizi, tā tak riņķo ap tevi! Un manas jūtas - nujā, kas tad nu tās, tādas neprecētas bezbērnu sievietes jūtas - vai tad tās maz ir jūtas! :P

(Reply to this) (Parent)

btw, aizej, uzbrauc arī maggic_raddish, lai šī arī neiedomājas, ka pasaule riņķo ap viņu: http://klab.lv/users/magic_raddish/662043.html

(Reply to this) (Parent) (Thread)

laikam esi tik kašķīga, jo nevēlies bērnu

(Reply to this) (Parent)

Pakliedz, pakliedz vēl, varbūt pārliecināsi pati sevi...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

http://youtu.be/pPuR6stGbfM


man, piemēram, liekas, ka visa pasaule riņķo ap mani un tā tam arī jāpaliek. nu tas tā :))

(Reply to this) (Parent)

Ļoti grūti to "labāka" izmērīt :) es šobrīd vairs nevaru noskriet pusmaratonu vai piedalīties 24+h sacensībās. Vai tas ir labak, vai nē? Bet es zinu, ka kaut kad atkal to varēšu. Laimīga es esmu, tas gan. Pie tam - citādi laimīga kā tad, kad bērniņa nebija. Tagad tā laime ir tāda paņemošāka, ilgnoturīgāka, jo to sajūtu nodrošina kāds cits, no pašas neatkarīgs notikums, nav uzreiz domas - bet es taču varu labāk (ātrāk, augstāk :D).

Mans vīrs reizēm bērnu nepieciešamību pamato ar pilnīgi racionāliem argumentiem - tā ir kā apdrošināšana vecumdienām.

(Reply to this) (Thread)

tas arguments par vecumdienu apdrošināšanu vairs pilnīgi nestrādā, kopš dzīvojam mājā, kur pirmajā stāvā dzīvo vecs večuks, kuram ir 4 bērni, 6 mazbērni un vēl sazincik mazmaz bērni, bet uz laukiem pēc malkas neviens viņu neved.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es par to argumentu mazliet smejos. Bet man liekas, ka vispār viņš to mazliet citā nozīmē - viņš pats ir vienīgais, tāpat viņa mamma un tētis, līdz ar to izjūt baigo atbildību par vecvecākiem un tā; viņš viņiem ir vienīgais, nesadalītas uzmanības saņēmējs. Viņš grib būt drošs, ka viņam tā nebūs, ka būs vairāki :)
Un vispār jau tas, vai tāda "apdrošināšana" strādā vai ne, ir atkarīgs no audzināšanas.

(Reply to this) (Parent)

Man āķis ir tajā, ka tā, izrādās, var tikt nevis pie uķi-puķi rūķīšbalsī uzrunājama mazulīša, bet pie sava ļoti īpaša cilvēka, ar kuru būtu laime kaut tikai iepazīties un padraudzēties, bet te šis cilvēks uzdāvināts kā pašu bērns. Un tāds lielisks cilvēks un draugs viņš ir jau kā pavisam mazs zīdainītis - sajūta kā katru dienu vinnējot miljonu.
Bet par grūtībām ir tāds noslēpums, kuru mātes nelabprāt atklāj - tik grūti nemaz nav. Un grūtību uzsvēršana un radīšana, sākot ar zīdīšanu līdz skolas vecumam un beidzot ar teju pilngadīgu milžu nevajadzīgu apkalpošanu, bieži vien ir tikai izrādīšanās - draudzenēm, vīrietim, bērnam, gaidot atzinību par to, ka esi īsta nomocījusies māte.

(Reply to this)

(Reply to this) (Thread)

"Well, having children changes you. Jonathan Coulton likens it to becoming a vampire." :D labs

(Reply to this) (Parent)

Vai tad visām iet grūti? :)
Neiet.
Protams, līdz ar bērnu dzīve mainās un tiek atņemts kaut kāds brīvības līmenis, piemēram, spontāni ballēties līdz rīta gaismai. Bet tas arī nosacīti. Jo man tiešām, tiešām patīk pavadīt laiku ar dēlu un tas šķiet ļoti kvalitatīvi pavadīts laiks. Turklāt tagad es pavisam likumīgi varu skatīties multenes, jūsmot par visādiem niekiem un svētki ir ieguvuši pavisam citu lomu, kad atkal ir kāds, kuram uzburt tos Ziemassvētku, Lieldienu un citus brīnumus. :)
Un neviena cita mīlestība nav tik milzīga. Tiešām. Turklāt tā aug arvien lielāka un lielāka.

(Reply to this)

Es laikam padalishos ari ar savu viedokli, bernus nebiju planojusi, bet ta dzivee sagadiijas ne bez kada augstaaka speeka zinjas arii, ka tiku pie berninja, vienu es atceros skaidri - ka man vel dzemdibu namaa ieshaavas doma praataa - ka vinjs ir uz muuzhu, ka daudz kas var sakties un beigties, bet berninjs ir uz muuzhu, emociju spektrs ir visplashaakais, sakot no pienaakumiem, beidzot ar vnk jociigaam grimaseem, kas liek smaidit un raudaat un priecaaties un beedaaties, viss ir ieskh taa, viss ir jauns, stresa netruukst, bet kad berninjs bija mazaaks, es sev vienmer teicu ka Dievs neuzkraame vairaak ka var panest, ies laiks, paliks ja ne vieglaak tad savaadaak, nu jau bus 5 gadi rinkjii, laiks iet aatri, jaa varetu teikt dziive ir piepildiita ar kaadu jeegu varbuut - buut vajadziigam, es nezinu...

(Reply to this)

Es gribētu piebilst par to, ka ieraksti cibā nevar būt labs laimes vai nelaimes marķieris. Es cibā īdu un vaidu un gribu, lai mani žēlo un uzmundrina. Mani tarakāni braši izskrienas pa cibu un bērniem tie nav jāredz.
Brīžos, kad es esmu ar bērniem laimīga, man nemaz nav laika rakstīt cibā, bet pēc tam, ja ir par ko paīdēt, tad es nerakstu "Šodien tie gremlini mani daveda, bet vakar bija baigi mīļie." Es rakstu godīgi, bet tā nav pilna emociju aina.

(Reply to this)