Princese Zeltīte

ir, bet tā nāk kopā ar visu, nu, tu jau zini - visu, kas te cibā tiek rakstīts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet tā ir lielāka/spēcīgāka par visām negācijām?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

cilvēki ir dažādi, un varbūt ir, kas ieciklējas tikai uz neērtībām un pārmetumiem, bet pat viņi, manuprāt, dziļi iekšēji jūtas laimīgi.
bet man šķiet, ka it īpaši tie, kas sadzīvo bērnu vēlāk, nevis apcērt sev bezrūpības spārnus pašā jaunībā, ir tādi: wow, šī nu gan ir jauka sajūta.
man noteikti laimīgums ir lielāks par rūpēm.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vēl man gribās zināt - kā tev liekas - no kā prasti rodas tas laimīgums? no tā, kā bērns aug? kā viņš kaut ko iemācās?
varbūt dumji jautājumi, bet man nekad nav bijusi saskarsme, interesanti uzzināt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tu vnk uz viņu skaties un kūsti, protams, ka tad, kad viņš iemācās kaut ko jaunu, viņš it kā piesaista uzmanību, un tur ieslēdzas tāds nostalģiskais moments - redz, kāds viņš vēl tikko bija smurgulis, bet tagad jau tāds brašulis. it kā tev mājās pie stenderes būtu laika nevis auguma skala. tu mīli katru viņa mazo pirkstiņu, matiņu, balsi, tuvumu. manuprāt, līdzīgi kā mīl partneri - ar pāri plūstošu maigumu, tikai bez iekāres.

atceros sarunu ar māti, kurai meitiņa nomira 11 g.v., no kuriem 6 gadus cīnījās ar galvas vēzi. viņa teica, ka tik un tā tas viss bija laimīgs laiks, jo viņām bija iespēja būt kopā.

(Reply to this) (Parent)

no mīlestības tak!

(Reply to this) (Parent)