Princese Zeltīte

(Anonymous) @ 14:12: Te Diāna
Es gribētu norādīt uz faktoru, ko citas nav minējušas. Tā brīvība atgriežas. Manējiem ir 8 un 9 gadi, un man ir sākusies jauna dzīve. Es varu darīt, ko vien gribu. Vēl pirms gada nevarēju, bet tagad varu. Ja es gribētu braukt strādāt Briselē, es to varētu darīt, tikai sarežģītāki organizatoriskie darbi, un lielāks šķērslis būtu nevis bērni, bet gan vīra dzīves sakārtošana tā, lai viņam Briselē būtu ko darīt. Ja es gribētu braukt uz Āfriku, būtu daudz dārgāk un vienlaikus daudz interesantāk jebko darīt, ja ir vēl kāds, kam tu vari pasauli parādīt. Un ja nu es sagribu darīt kaut ko tādu pavisam traku, kur teorētiski bērni var traucēt, nu piemēram, Everestā kāpt, tad es sev pasaku - vēl 10 gadi, viņi būs pilngadīgi, varbūt pat vairs nedzīvos mājās, varēšu kāpt. No otras puses - es droši vien negribētu kāpt Everestā tieši tāpēc, ka mana dzīvība pēkšņi ir palikusi nesalīdzināmi vērtīgāka, jo nu man ir citi cilvēki, kam es esmu vajadzīga visu laiku.
Bet vispār ir secināts, ka bērnu piedzimšana ļoti dramatiski pazemina sievietes laimes līmeni, un tas lēni, lēni, lēni atjaunojas, kad bērni aug. (http://www.bbc.co.uk/news/magazine-23097143 Having children lowers your happiness levels, but your happiness increases when they grow up and leave home.) Tad nu varu no savas pieredzes pateikt, ka tad, kad ir izlemts, ka ģimenē zīdaiņu vairs nebūs un mazākais ir sasniedzis to vecumu (2. klase), kad likums viņam atļauj vienam pašam iet uz skolu un atpakaļ, dzīve kļūst vismaz trīsreiz labāka nekā pirms bērniem.

Reply

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.
Powered by Sviesta Ciba