Sūrreālisms

Saldus – Pampāļu ceļa malā, tepat aiz Sesiles atrodams dzirnavu karkass, kas patlaban sastāv no apdrupušām konusveida akmens mūra sienām un logu, durvju ailēm tajos – nav vēja lāpstu, nav jumta, nav durvju un logu – vismaz ne tādi, kādiem tiem ir jābūt – tā vietā tukšums ailēs vai arī tās aiznaglotas, vai aizsprostotas ar dažādiem materiāliem.

Jau sen skatījos uz šo darinājumu ar vēlmi iekļūt tajā, bet tikai tagad saņēmos – apgāju dzirnavām riņķī, meklējot ieeju, kas būtu paslēpta no blakus mājas uzmanības, un tādu arī atradu – ievilku arī savu dāmu iekšā šajā senīlajā celtnē un varēja sākt dzirnavu izpētes virspusīgo daļu. No dzirnavu iekšpuses atskan baložu spārnu skaņas – putni pašķiras, mērķtiecīgi steidzoties pret saltajām ziemas debesīm – ārā no dzirnām. Esot iekšā un sākot izpēti, noskaidrojām, ka tām ir bijuši vairāki stāvi, no kuriem palikušas pāri ir vien koka griestu/grīdu stiprinājumu ailes mūros un daļa no otrā stāva. Par to, ka šīs ir dzirnavas no iekšpuses liecina vien daži elementi – arhitektūra un masīvās koka ass un zobratu fragmenti, kas tika kustināti ar vēja enerģiju – lāpstas pievada griezes momentu asij un ass nodod to tālāk uz tās centrētam masīvajam zobratam, kas, savukārt, nodeva enerģiju tālāk malšanai un iekārtu kustināšanai. Nesen bija ziemai piemēroti apstākļi ar –padsmit grādu salu, - tā rezultāts: patīkams apsalums uz akmens mūra. Nedaudz pafotografēju, pacentos noķert baložus virs bezjumta dzirnām no iekšas, līdz mūsu eksistenci objektā pamanīja saimnieks, kas pēc kāda mirkļa ar rudu runci ieradās izlūkos – sākotnēji ar saprotamu dusmu vaicājās par to, kas mums še darāms, uz ko nosvērti atbildēju par mūsu interesēm šeit, pušplēstos vārdos pastāstot par UE subkultūras interesēm. Jau pēc minūtes onka ņēmās stāstīt, ka nesen arī no Rīgas šeit atbraukuši un fotografējuši dzirnavas, kā arī kāda meitene no Saldus esot tās zīmējusi iz ceļa malas. Beigu galā mūsu saruna izvērtās par dabisku un nepiespiestu dzirnavu likteņa izziņu, kuru pamanījos arī ierakstīt, radot intervijai līdzīgu priekšmetu.( turpināt še, mhm )
 

Ziemassvētki klāt, jāiet nu ka pabradāt.
Plāns: ziemas medīšana iz augstumiem, kamēr atkusnis - par godu rozā saldajiem bez piemērotiem apaviem – nav atņēmis visu neaprakstāmo Sūna ciema skaistumu, kurš aptvēris Rīgu. Viena no vispiemērotākajām vietām šim mērķim, protams, ir Āgenskalna TV tornis. Tā augstums apziņā rada vairāk vai mazāk veselīgas akrofobijas izpausmes, bet ziemas skaistums, manuprāt, ir kas varenāks un daudz nozīmīgāks par bailēm no augstuma. Tad nu silti saģērbos, paņēmu trīs fotoaparātus (Samsung ziepītis, advancēts digitālais Canon ziepītis un analogā kamera ФЕД-2), apziņā ekipēju vismaz trīs pārus bikšu, kurās sabāzt fizioloģiskās akrofobijas izpausmes un pēc visas ekipēšanās čammāšanās bijām jau drīz ceļā. Ārā joprojām tas riebīgais atkusnis, kurš atņem skaistumu – pat windguru dažas dienas iepriekš nebija tādu paredzējis – solīja 24. datumā -4 grādus, tā vietā bija 0 un +1 jau trešo dienu. Bet to jau jūs visi zināt – bet nezināt to, kā mums gāja objektā.
Gāja tā – pa priekšu ir Āgenskalna tirgus un tajā, protams, tirgo gardas lietas. Paķērām pa kūciņai un karstajai šokolādei, nopirkām turpat 10m virves un uzmetu pa dažam kadram torņa virzienā. Pēc ~10 min bijām gatavi doties objekta virzienā un, nonākuši tā teritorijā, atrodam pazīstamo šķērsli: vertikālas kāpnes ~20m augstumā (~30 vertikālie pakāpieni), pievienotas ēkas fasādei. Lai uz tām tiktu, nepieciešama neliels fiziskais spēks un augums vismaz uz 1,70m. Šiem diviem kritērijiem atbilstam un drīz esam uz ēkas jumta, lai katrs pēc kārtas izsauktos kā nu kurš prot – bet par vienu un to pašu tēmu: slīpais jumts ir tērpts ~10cm sniega kārtiņā un, lai tiktu uz priekšu, ir nepieciešams pievarēt šo ~6m garo, ~15° stāvo šķērsli, kurš, turklāt, rādās slidens esam. Jāpiezīmē arī tas, ka slīpo jumtu no vietas, kur sākas vertikālā fasāde, norobežo tikai un vienīgi tukšs gaiss. Ko tas nozīmē? To, ka šī vieta ir letāls slidkalniņš. Tātad, vēlams nesākt slīdēt uz leju. Pavisam vēlams. Par virvi kaut kā piemirsām, tā vietā tupus – rāpus uzlīdām pa slīpo, slapjā sniega klāto plakni. Slapjais sniegs, protams, šajā gadījumā ir daudz labāks par sausu sniegu – tas nodrošināja vismaz kaut kādu saķeri, lai gan labākā saķere apaviem ir ar pliku aprūsējušā skārda klājumu. Lai nu kā – šoreiz ir mazāk bail arī no šī augstuma – tā teikt, pieredze ārstē. Mazāk bail, pat neskatoties uz to, ka šī apmeklējuma reize ir daudz bīstamāka... Lai nu kā – pavazājāmies nedaudz pa pilnīgi tukšo ēku, piesējām virvei galus (apdedzināšanas vietā) un devāmies torņa virzienā.( 270 (+/-10) vertikālu pakāpienu )

Ehh, diapozitīvi. Tumša istaba, kuru izgaismo vien atstarotie attēli no lielā ekrāna priekšā logam, kā arī noplūstošā gaisma no diaprojektoriem; diaprojektoru mehāniskais troksnis, kurš seko vadības pults podziņu komandām; lampu dzesēšanas ventilatoru rūkoņa un decentrēto lāpstiņu vibrācija. Karstās lampas smarža. Sniegs aiz loga un kāds dzēriens – vēlams tēja vai karstvīns, bet arī alus nav gluži tas sliktākais, lai gan vulgārs variants šajā burvības pasaulē. Briesmīgi labs iemesls – pietiekams, lai ietu gulēt 02:00, kad nākamā diena ir darba diena. Pirmdiena.

Sevišķi jau tad, ja diapozitīvi liecina par aizgājušo laiku arhitektūru, industriju (kura nu ir mirusi/dzīva UE formātā), laiku un kultūru – visādi Ļeņina pieminekļi pie Ministru kabineta un viesnīcas Latvija; Sarkanais laukums, kremlis un tā apkārtne ar visādiem kultūras notikumiem iz 70. un 40. gadiem; Jūrmalas pilsētas dome ar vienu ēku un citi Jūrmalas objekti iz ~80. gadiem; Vācijas DDR; nepareizi glabāti (tādējādi izdzisuši līdz ūdenszīmju līmenim – vienīgi tur, kur gaisma nav tikusi klāt, palicis kāds kontrasta un krāsu pleķītis) Lietuvas PSR diapozitīvi ar cilvēkiem, robežsargiem… Keramikas darbu izstāde, kur safotografēti/diapozitīvos pārvērsti visādi darinājumi – tādi kā vārniņas, visādi ierastāki trauciņi un arī kādi avantgardāki ar interesantām formām un zīmējumiem. Suņi, daba, kalni un PSRS kūrortu/ceļojamo zemju brošūras ar pievienotiem diapozitīviem, kuros attēlota grāmatiņā aprakstītā zeme. Civilās aizsardzības mācību diafilmas...
Vesela dzīvā mūslaiku vēsture uz lielā ekrāna, izteikta gan krāsās, gan melnbaltā, gan sēpijā, gan sarkanajos, gan sārtos – visos toņos. Aizgājušo laiku spēks, kas mudina pašam ņemt rokās filmiņu fotoaparātus un eksponometrus un iet fočēt ar šo padarīšanu, - lai iegūtu filmiņu, kuru pārvērst diapozitīvā. Kāpēc? Jo mēdijam piemīt interesanta atmosfēra un mehāniskais aparātu troksnis. Un ja pievienojam Dark Ambient/Industrial mūziku, iegūstam veselu darāmo vakaram – gluži kā manā bērnībā, gluži kā manu vecāku bērnībā, kad šis mēdijs bija populārs.
Un vai zināt – nekāds digitālais mēdijs nespēj kvalitātes ziņā i ne līdzināties 3,5mm filmiņas diapozitīva attēlam uz lielā ekrāna, kas izteikts ~1,5x2m.

Būs tik vien vakarā jāturpina uzfilmēt šo mākslas formu un tad jau TuTrubā varēšu salikt visādus diapozitīvu skatīšanās video.
 

Vot, padomju spēks ar nelielu kinky faktoru. Kamdēļ? Jo šis projektors bija paredzēts PSRS mācībspēku vajadzībām un tas liecina arī par mantas profesionālo spēku: halogēnspuldze ar 4 kvēldiegiem iekšā, kuras siltums ir pietiekams, lai momentāni apsildītu klases telpu. Goda vārds, manta ~1min laikā uzkarst pietiekami, lai nerastos vēlēšanās pieskarties metāla režģim virs lampas, turklāt izslēgta spuldze ir sarkana vēl kādas 10s – tā ka rekomendējams ir atstāt ventilatoru darbībā uz kādu minūti-četrām pirms pilnīgas aparāta izslēgšanas. Ko ar šo verķi var darīt?

Ar tālvadības pulti var:
- tīt filmiņu abos virzienos;
- ieslēgt/izslēgt spuldzi;
- ar vadu (diametrs ap ~1cm, garums ~10m, svars ~2kg):
  - apjozt ekvatoru;
  - nožņaugt bataljonu vienā piegājienā;
  - izmantot to kā telfera stropi;
  - veikt citas pilnvērtīgas electrobondage darbības, neriskējot nekādi to saplēst.

Ar iekārtu (izmērs: 320x140x310mm; komplekta masa ne vairāk par 7,5kg) var: ( piemēram, uzkarsēt karstvīnu )
 

„Briesmīgi niez bradāt jau kuru dienu”, piektdien, esot darbā, domāju – ko tur daudz domāt, atveru visvareno netu un skatos uz objektiem, kuros neesmu bijis – piefiksēju 3 gab, kurus ērti varētu apbraukāt ar velosipēdu. Izdomāju arī braukšanas maršrutu un nu atliek sagaidīt darba laika beigas. Tās, protams, tiek sagaidītas un esam ceļā, trijatā – braucam tā glīši pa nakti (- 2/3 ºC), dekorējot tumsu ar velo gaismām.
1. Objekts – pie vārtiem stāv automašīna, kuras vadītājs izkāpis ārā. Risinājums: tēlojam, ka braucam garām – nogriežamies aiz stūra, veicam nelielu tumšo downhill pa lapām klāto taciņu gar siltumizolētām caurulēm un konstatējam, ka šeit īsti nebūs nekāda aršana – teritorijā rājās suņi un ir visnotaļ izgaismots. Braucot atpakaļ, piefiksējām, ka auto ar visu vadītāju nu ir teritorijā un skatās uz mums. Ko tur daudz – braucam uz nākamo.
2. Pamaldījušies pa tumšajām pierīgas ielām, sasniedzam objektu un konstatējam to arī pārlieku apdzīvotu esam – teritorijā automašīnas un sarga būda. Vārti pusvirus. Droši vien, ka meklējām pieeju no ne tās īstās puses. Lai nu kā – ir tumšs un nav tas piemērotākais brīdis, lai saprastu objekta stāvokli un pieejamību. Tātad, plāni pajūk, par cik vienam objektam jau bijām pabraukuši garām pat nepiestājot – nezinu kamdēļ. Laikam, atliekot to uz vēlāku brīdi.
3. Ko nu? Dzimst ideja: lidosta. Atzīstam to par labu esam un pa mazpilsētu romantismu cienīgām pierīgas ieliņām dodamies lidostas virzienā, nedaudz maldoties pa Mārupi. Skaista vieta, jāsaka – klusa, tumša un daba visapkārt… Pa ceļam uz tilta apstājamies, padzeram līdzpaņemto tēju un dodamies tālāk – pie lidostas izslēdzam velo gaismas, lai nepiesaistītu lieku uzmanību, un dodamies klusiņām apkārt – gar aviācijas muzeju un tā lidaparātiem, gar žogu un izgaismoto nakts teritoriju. Pacēlās tikai viena lidmašīna un tā pati tālumā, mums braucot uz lidostu. Tālumā tīri sirreāli tumsā spīd daudzstāvu jaunceltne – izgaismojums bija visaptverošs un gana spēcīgs, lai atmestu domu par tā izbradāšanu. Iebraucām mežiņā un tur kā reiz bija īsti piemēroti apstākļi nakts redzamības iekārtu izmēģināšanai. Jā, labas lietas – PSRS verķis izgaismo skatāmo ar pievakares intensitāti, vienīgi viss ir zaļš un izliekts optikas dēļ. Taču nu, ieguvums ir vērā ņemams – tur, kur acs neredz, NV iekārta rāda relatīvi skaidri zaļu bildi. Papriecājāmies un devāmies uz Rīgas pusi.

Bet viss nebūt nebija tik vienkārši: apmēram 6km no centra manam velo pārplīst riepa – jau kuro reizi, ibio. Tā ir, ka ekonomē uz lētākajiem apvalkiem. Ko darīt? Ņemot vērā to, ka ar cauru riepu var braukt vismaz uz 10km/h, bet, stumjot riteni, labi ja uz 6km/h, izvēlējos braukšanas opciju un braucienam pievienoju Industrial iezīmes – čīkstiens, danga pret bruģi-čīkstiens, danga ritmiski pret trotuāru ķieģelīšiem. Patīkami, mhm. Šādi izbraucu cauri visam centram un biju beidzot mājās, un atzinu – lai gan nekāds UE nesanāca, tomēr bija patīkams brauciens ar velo, neskatoties uz to, ka noslēgums bija ar cauru riepu.
 

Šim bradājumam līdzīgs priekšmets tīri izjūtu līmenī – vienīgi bija nedaudz dramatiskāk.

Devāmies kārtējo reizi uz Laboratoriju, jo tur ziema un vispār forši. Sasnigusi plāna sniega kārtiņa un, braucot ar velo, varēja visādi izrīkoties, īpaši nebojājot riepas – jautri ir sākt bremzēt 10x ātrāk, nekā ierasts un tas viss patīkamā sniega dēļ.
Aizvedām tur cilvēku, kurš nekad nebija tur bijis un jau pirmajās telpās varēja novērot cilvēka interesi – patīkami arī pašam detalizēti paskatīties uz lietām, kuras kādreiz palaistas garām – un tā notiek ikreiz, kad atgriežas kādā objektā. Citādāka šī reize bija ne tikai ar sniegu, bet arī ar diennakts laiku – parasti apmeklējām agrā rītā, lai apkārtējie vēl saldi gulētu. Bet tas nebūt nav viss. Glīti staigājām pa objektu, izmantojot ierastos lukturīšus un fotokameru, kā arī ko neierastāku – nakts redzamības iekārtu, kas tumšās telpas izgaismo teju kā dienas laikā, iekrāsojot tās zaļas un izliecot to aprises optikas dēļ. Tā nu klusiņām staigājām, novērodami vairākas izmaiņas objektā – sagāztas lietas, atrašanās vietu mainījušas lietas un pilns ar visādu bezjēdzīgu demolēšanu – domājams, ka pie vainas metāla un citu lietu zagļi, ehh.( Zagļi zog zagumiņu )
 

Mugura uzreiz iztaisnojas, sasniedzot nākamo evolūcijas soli, kura piktogramma ir cilvēciņš ar labi attīstītām rokām, slaidu stāju un ar lukturi uz galvas. Citiem vārdiem – tā kā lielos vilcienos biju apmierināts ar iepriekšējo šīs firmas lukturi, iegādājos Led Lenser H7 galvas lukturi, šādi tiekot pie brīvām rokām UE laikā, kā arī pie lielāka gaismas daudzuma, kas nav mazsvarīgi. Pirkšanas vēsture bija apmēram šāda: Iegādājos lukturi iekš Ebay, saņēmu to un konstatēju, ka neesmu apmierināts ar optiku nu nemaz – stars tāds nekāds un pārāk izteikti tumšie punkti, lai luktura performanci es izlaistu caur savu perfekcionisma filtru. Mēģināju iecentrēt pats, bet neko vairāk par diodes traumēšanu nevarēju izdarīt, neiejaucoties luktura dzīvē ar, piemēram, urbšanas instrumentiem centrētāja gabarītu maiņai. Beigu galā nolēmu neiejaukties pārāk un pacietīgi nosūtīt atpakaļ un gaidīt nākamo vietā. Saņēmu to pēc apmēram trim nedēļām perfekti tādā pat piegādes formā un komplektācijā. Ieliku Duracell, nevis līdzi nākošās LED Lenser baterijas (a ja nu atkal nebūšu apmierināts?) un konstatēju, ka šoreiz optika pilda savas funkcijas vismaz uz pusi labāk, bet nebūt ne tik kvalitatīvi, cik iekš 7438 modeļa. Un to jau var arī saprast – H7 konstrukcijā izmantota plastmasa un fokusēšanas mehānisms kustas nevis uz smalkas vītnes, bet gan sprūda principa – nu, tā kā padomju masīvajos metāla lukturos, kurus baroja ar 3 „D” elementiem. Bet nu – tā kā optika ir labāka un visu laiku staru nenāksies spīdināt uz projekcijas ekrāna, meklējot defektus, nolēmu šo mantu paturēt. ( Sigh - The Enlightenment Day )
 

Mjā, ko lai saka – Balabanovam, šķiet, ir tuva Krievijas/PSRS vēstures tumšā puse – tādu viņš rādīja savā filmā Морфий un tādu viņš rāda arī iekš savas skandalozās 11. filmas Груз 200 – līdz kaulam brutālā un smagā filmā, kas vēsta ticamu stāstu par 1980. gadu ~otrās puses dekadento PSRS, kad komunistiskā ideoloģija jau bija līdz kaklam novārdzinātajam pilsonim. Visapkārt jau stingri pretestības vēji...
Stāsts ir par teju (bet ne īsti) paša piedzīvoto legalizēto noziedzību, kuras apmēri un brutalitāte nereti pārspēja pat savstarpējo konfliktu risināšanu kriminālajās aprindās. Turklāt arī šajā filmā režisors perfekti noķer laiku un iekapsulē to savā darbā, atrādot mums attēloto gadu esenci – šajā gadījumā – militāri industriālās PSRS norieta posmu, labu filmas laiku veltot tieši industriālās puses atspoguļošanai, kas patīkami paspilgtina filmas vēstījumu par PSRS gaumes necilvēcību, kura tika piekopta iz vietvalžu puses. Tiek interesanti savienoti likteņi filmas laikā un tikai daļa no to fināliem tiek atrādīta uz ekrāna, pārējo atstājot kā rūgtu garšu skatītāja dvēselē.
Industriālās ainas ir tīkamas arī citu iemeslu dēļ – UE. Masīva darbojošās rūpnīca, kura vismaz mūsu platuma grādos iemantotu UE dzīvības aprises, sakarā ar izejvielu un saimniekošanas prasmju neesību. Lai nu kā – rekomendējams kino, ja nu rodas vēlme pēc brutāli smagas – pat šokējošas – drāmas, kas atspoguļo ideoloģijas un cilvēka necilvēcīgo (nebūtu korekti to saukt par dzīvniecisko, jo dzīvnieki tā gluži vienkārši nemāk rīkoties) pusi, kura turklāt esot balstīta uz patiesiem notikumiem. Šoreiz šim apgalvojumam man nez kāpēc gribas ticēt.

P.S.”(...) можно видеть панораму Череповецкого металлургического завода Северсталь.”


http://ru.wikipedia.org/wiki/Груз_200_(фильм)
http://www.youtube.com/watch?v=Py7AllumBVo&feature=fvw
 

Izolēta, sociāli noslēgta sala Japānas nekurienes vidū, kurā dzimst unikāli reliģiskie priekšstati, apvienojoties vairākiem citzemju reliģiskajiem priekšrakstiem. Sociofobiska atmosfēra ar savādiem pamatiedzīvotājiem, kuri dienas laikā ir vai nu galēji distancēti, attāli uzlūkodami svešos atnācējus, vai nu hiperizpalīdzīgi. Bet nakts laikā – „Kad dzirdi trauksmes sirēnu, neej ārā”… Team Silent pazinējiem vismaz trim motīviem vajadzētu šķist pazīstamiem: 1) Izolētība; 2) reliģisko priekšstatu mītisks kokteilis; 3) Trauksmes sirēna.
Nē, šī filma nav Silent Hill ripoffs, bet gan Forbidden Siren videospēles ekranizācija, kura tikai izlaista neilgi pirms otrās daļas laišanas geimeru ķetnās. Spēles notikumi norisinājās izolētā Jamidžima salā, kurā norisinās vairāki dīvaini notikumi, - neizskaidrojami un neizsakāmi biedējoši – tajos iepīti ir vairāki protagonisti, kuri meklē iespēju izdzīvot un izprast sirreālo notiekošo. Ne tikai šis aspekts, bet arī spēles audiovizuālā estētika ir, manuprāt, sekmīgi iztulkota filmas vajadzībām – jau iz pirmajiem kadriem jaušama savāda „kaut kas nav kārtībā” aura, kuru paspilgtina pamestu ēku un pilsētas daļu attēlošana. Bet, kad pienāk nakts, atskan multitonālā gaisa trauksmes sirēna, ar savu skaņu palienot zem skatītāja ādas, priekšvēstot ne tikai fiziskas, bet arī nemateriālas, abstraktas un citādas tumsas iestāšanos, kur tumsa drīzāk ir Tumsa kā būtne… ( サイレン )
 

Bradājuma plāns – divi objekti. Vienā biju apmēram 2007. gada ziemā, otrā ~2009. gada martā. Tieši otrs objekts bija tas, pēc kura tik ļoti alku – acu priekšā vīzija: ziemas nakts, uzsnidzis viegls sniedziņš, kas plānā kārtā klāj industriālo objektu un slāpē trokšņus no ielas. Lieliska ainava, lielisks objekts, līdz kuram bija vēl jānokļūst, - pa ceļam bija 2007. gadā apmeklētais.
Iekļuvām tajā gandrīz tāpat kā toreiz, ar dažām apgrūtinošām niansēm. Sākām uzsūkt sevī urīnvielas smakas pilno gaisu un sapratu, ka objekts ir mainīts. Ja no iekšpuses sevišķi grūti nebija tikt iekšā, par spīti apsardzei, tad no iekštelpām uz citām iekštelpām gan bija problēmas šoreiz. Lieta tāda – durvis no kāpņu telpām uz objekta daļām bija cītīgi aiznaglotas, apskatei faktiski atvēlot niecīgu daļu objekta. Bet arī tas bija tīri jautri, ņemot vērā to, kā tikām līdz kāpņu telpai. Tai pašai, kurā bija tas pats sensors, kuru toreiz noturēju par mirušu esam. Tā pati kāpņu telpa, kuras saknē pie lielajām durvīm ir divi aktīvi vecās skolas signalizāciju bloki... Domājot, ka sensors ir beigts, turpinājām izpēti līdz likumsakarīgi nonācām līdz jumtam – vismaz divatā, - viens palika lejā, sakarā ar bailēm no augstuma. Jāsaka, ka ilgi gan viņam nenācās būt drošībā, jo, esot uz jumta, manīju kā pie objekta piebrauc operatīvais transports ar ieslēgtu gaismas signālu. Vēlāk arī Spams ziņoja, ka auto piestājis pie objekta. Rīcības plāns: uzvesties klusām uz jumta, slēpjoties no apkārtējo ēku logiem. Lai to realizētu, jāsauc augšā bija arī lejā palikušais, kurš, par spīti bailēm, kā korķis uzlidoja augšā, atpūšoties uz kores ar trīcošām kājām. Šādi pavadījām tur kādas minūtes piecpadsmit, baudot skatu, līdzpaņemto sildošo dziru un čipsus. Korķa cilvēkam ēšana patlaban nebija prātā. Sagaidījām kad potenciālo nepatikšanu avots bija aizbraucis prom un sekmīgi evakuējāmies no teritorijas, uzsākdami ceļu uz nākamo objektu. ( Lustmord - Black Star )
 

Pavisam godīgi – iegādājos (oriģinālvalodā) šo grāmatu tikai un vienīgi tamdēļ, lai varētu pietiekami slinki mētāties dīvānā, bet reizē bradājot, jo galvenā šīs Action noveles norises vieta ir pamesta, grandioza viesnīcas ēka pamestā, nojaukšanai/attīstībai paredzētā pilsētas daļā, ieturēta maiju tempļu arhitektūras stilā, piebāzta ar mēbelēm iz gōtiem tik tuvā Viktorijas laika. Ar ēkas portretu vien ir gana, lai āķis būtu lūpā, bet dziļāk smaganās to ietriec anotācijas uz grāmatas, kur citu starpā arī Kings izsakās ļoti atzinīgi par šo darbu (Chilling and hypnotically readable!).

Ko sagaidīju no darba? Līdz zobiem (pat līdz sirreālisma un Sci-Fi līmenim) ekipētu bradājumu, kurš jau no paša sākuma iemet lasītāju atšķetināmā notikumu haosā, kurš visupirms pret lasītāja teksta uztveres rajonu smadzenēs sviež uz ticamības robežas balansējošus apstākļus, situācijas un to risinājumus, un tikai pēc tam dara zināmus skaidrojošos apstākļus, kuri pirmīt apšaubītajam situāciju klāstam pavērš pavisam loģisku šķautni. Šādi, soli pa solim, lasītājs tiek ierauts spraigā pasaulē, kurā notiek kas tāds, kas liek domāt – „vot, ja es nebūtu aktīvs UE piekopējs, noteikti, ka man par šo un šo situāciju Neticīgā Toma smaids uz sejas nemestos, tā vietā stereotipiski un nefiltrējoši, iegrimtu notikumos no vāka līdz vākam. Taču fakts ir un paliek fakts – grūti tā ņemt un noticēt autora radītajām situācijām, kuras, lai gan nav neiespējamas, balansē uz „Over the top” robežas – beigu galā, bradājot n-tos gadus ar dažādu intensitāti, nefiga i ne tuvu nekas tāds nav noticis. Bet, kā jau minēju, nākamās lapaspuses sniedz vai nu kādu ticamību šīm situācijām, vai arī vienkārši sabradā iepriekšējo tēlojumu ar ko jaudīgāku, taču joprojām pilnībā ticamu – šāda balansēšana notiek ne tikai uz potenciālā reālisma robežas, bet arī uz lasītāja sirdspuksta normām – Action elementi šeit nudien ir ļoti prasmīgi veidoti, pat ļoti prasmīgi – tieši šie elementi ievelk pasaulē, aicinot izlasīt visu darbu no A-Z vienā piegājienā. ( BĻE )
 

Uz svētkiem cepto patriotu pūļi ir kaitinoši – jau jokojāmies, ka šis un šis cilvēks jau 19. novembrī ieskatīsies atkal savā plānotājā, lai atgādinātu sev izlidošanas laiku uz ārvalstīm… Bet pavisam cita lieta ir, ja vari vērot to pašu banālo uguņošanu no neierasta skatu punkta – tā nu man radās ideja par UE un 18. novembra apvienošanu vienā glīšā pasākumā. Uzvārīju tējiņu, ielēju to termosā un iebāzu to GP-5 somiņā, apģērbos, pārmetu to pār plecu, paķēru fotoaparātu un devāmies ceļā – kādi 7 cilvēki, no kuriem bija arī pūli veidojoši elementi – vismaz no mana skatu punkta, t.i., tādi, kuri nebūtu spējīgi ne līst pamestā ēkā, ne veikt ar šo aktivitāti saistīto preventīvo normatīvo aktu normu pārkāpumu, ne brist cauri baložu izkārnījumiem un kur nu vēl iet pa skārda jumtu. Neprastu viņi to novērtēt, prātoju. Nesaprastu – nesaprastu neko, kas nav saistīts ar laicīgās materiālās kultūras pašizpausmēm – tādām kā eiro remonts, plazmas TV katrā telpā un sarkankoka parkets… Lai nu kā – steigšus turpinājām ceļu, kontaktējoties ar tiem, kas saprot pirmo, nevis otro – patiesību sakot, uz uguņošanu daži pievienojās tikai šī skatu punkta specifikas dēļ – tieši šīs materiālās kultūras kontrasta dēļ, - jāpiekrīt, pavisam cita garša arī tik demonstratīvam pasākumam kā uguņošana. Turpinājām ievērot steigu – jānoiet kādas 6 tramvaja pieturas, bet palikušas tikai ~25min, kuras stipri pagarināja aizcietējums uz ielām – ļaužu masas parādījās ne tikai pie Galerijas Centrs, bet jau pie Dabas muzeja. A ko mēs – mēs ātri un viltīgi – visiem garām, spraucāmies un steidzāmies. Pa ceļam arī sazvanījām vēl cilvēkbūtni, kas pievienojās – lauzāmies cauri pietaisītajam tiltam, nesmādējot arī skriešanu pāri braucamajai daļai, par ko tikām apbalvoti ar Ceļu policijas ruporu uzrunu, hehe. Bet ko darīt, ja pretējā puse ir tuvāk objektam un nav tik pieblīvēta?!
Esam tilta otrajā pusē – palikušas vien septiņas minūtes, bet par skādi – objekts mainījis seju kopš mana pēdējā apmeklējuma – aiztaisītas ieejas vietas. Visas, ibio! Tomēr viena gan bija pieejama – pieslējām pie sienas būvmateriālus un drīz jau bijām iekšā ēkā, skrienot augšā pa kāpnēm dzirdot pirmās salūta zalves, kas noslēdzās tieši tad, kad bijām sasnieguši izeju uz jumta. Kad bijām uz tā – acīm paveras tas burvīgais nakts skats uz Vecrīgu, kuru dekorēja Staro Rīga pasākuma gaismas – sevišķi Pēterbaznīcas imitētā bāka, kura bez problēmām izgaismoja arī mūs. Sākās uguņošanas otrā kārta un atlika mums iekārtoties vien ērtāk. Mjā, cita lieta – cita garša piešķirta salūta baudīšanai, pavisam cita, - daudz tuvāka, izteiksmīgāka un galvenais, ka visi tuvākie kvadrātmetri ir brīvi no ļaužu masām. Lejā stāv policijas mašīnas. Gribēju pafotografēt i salūtu, i atrašanās vietas sniegtās priekšrocības, taču atskārtu, ka neesmu paņēmis līdzi baterijas – līdz ar to piedāvāju jums apmierināties ar biedru bildēm.
Lai nu kā – drīz uguņošana bija cauri un bija pienācis laiks pamest objektu. Policijas rupori aizdomīgi skaļi palika – izklausās, ka nudien pavērsti pret ēku, uzrunā mūs – objekta sienas, izplēstā grīda un izsistie, aiznaglotie logi „saplēsa” skaņu un nebija īsti nosakāms, ko labu rupori vēsta – taču steigšus turpinājām pamest objektu, jo lejā esošie policisti esot raidījuši luktura gaismas uz ēkas jumtu – tieši mūsu virzienā. Ja iekļūt bija paviegli, tad ar izkļūšanu gan bija citādāk – dāmai pietāte pret augstumu. Bet te notiek vēl kas interesants – nama pārraudzītājs, redzot dāmas mokas, piedāvājās atslēgt durvis! Protams, ka izmantoju izdevību. Aizvedu šamējo līdz durvīm, bet, tā kā šo šeit ir vairāk nekā 10, aizvedu uz „nepareizajām”, atvēru tās un bijām jau drīz uz ielas, un es visu vārdā atvainojos vīrietim par sagādātajām neērtībām – i latviski, i krieviski. Cilvēks bija saprotošs un vēstīja, ka arī pats ir braucis šeit salūtu paskatīties, hehe.
Lūk. Arī Jaundagada uguņošanu es neatteiktos sagaidīt tieši turpat – un visas pārējās!
Ar salūtu nebija gana – izšāvām arī signālraķeti, esot tilta vidū. Troksnis labs, momentā aizsita ausis ciet, xexe. Ko pēc tam? Pamalkojām līdzpaņemto tēju, izgājām caur Rimi, iegūstot īpašuma tiesības uz gardumiem un karstvīnu un devāmies pie manis noskatīties dažas groteskas un intelektuālas filmas – Imprint (2006) un The Cell (2000).
____________________________
*jebšu uguņošanas vērošana UE gaumē, no ~20m augstuma.
 

Civilās aizsardzības likuma 2.pants
2. Likuma mērķis. Likuma mērķis ir radīt civilās aizsardzības sistēmu katastrofu pārvaldīšanai, nodrošinot tās darbības tiesiskos un organizatoriskos pamatus cilvēku, īpašuma un vides aizsardzībai katastrofu gadījumos un pastāvot katastrofas draudiem.

LR Ministru kabineta sēdes protokola Nr.76 37.§ Par civilās aizsardzības aizsargbūvju turpmāko izmantošanu 2. punkts
2. Ņemot vērā informatīvajā ziņojumā ietverto atbalstīto risinājumu par atteikšanos no civilās aizsardzības aizsargbūvju uzturēšanas, Iekšlietu ministrijai sagatavot un iekšlietu ministram iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā konkrētus priekšlikumus par turpmāko rīcību ar katru minēto objektu grupu. (M.Segliņš, A.Pencis, I.Godmanis), 2008. gada 28. oktobrī

Viss ir ļoti vienkārši: Ministru kabinetam (valstij) pieklīda atskārsme, ka valstī esošās 311 patvertnes nav ekonomiski un sociāli izdevīgas. Tika sastādīts informatīvais ziņojums, kura ietvaros tika lēsts, ka 288 patvertņu (to, kuru atjaunošana būtu izdevīgāka) atjaunošana maksātu 7029575 naudiņas (a) valsts iestādēm - Ls 1 543 560; b) pašvaldību iestādēm – Ls 1033942; c) komersantiem – Ls 4452072) un ikgadējā 288 patvertņu uzturēšana maksātu 1375865 naudiņas. Pamatojoties uz šo ziņojumu tika izdarīti grozījumi vairākos normatīvos aktos, kuros bija paredzēts, ka par CA aizsargbūvēm gādā valsts. Grozījumus izskatīja, akceptēja un izsludināja un kopš 2009.gada 30.jūlija likuma „Grozījumi Civilās aizsardzības likumā” (stājas spēkā ar 2009.gada 13.augustu) valsts vairs negādā par šīm būvēm. Starp rindām vai virs tām runā realitāte, protams – par tām netika gādāts arī kopš ~1994. gada, kad tās tika pārņemtas – citādi to tehniskais stāvoklis būtu pavisam citāds. Tātad, valsts domā, ka šīs būves nav lietderīgas, jo prasa čupām piķa un iegūtais (saglabātais) resurss pasargātu tikai nenozīmīgos 5% valsts iedzīvotāju. Visu 311 patvertņu demontāžas izmaksas ir 197661 Ls (valsts maksā 338888; pašvaldības 177146; komersanti 681627 Ls). Izmaksas lēstas uz 2008. gada 23. septembri. Tagad Civilās aizsardzības likums nosaka vien to, ka CA ir jāmāca; pašvaldībām ir jāizstrādā CA plāni; jāveido trauksmes izziņošanas sistēma un teju visi uzdevumi ir deleģēti VUGD, un sūdu gadījumā spēsim vien tik, cik evakuēties uz drošāku vietu. A ja visa Latvija? ( Patvertņu nākotne? )
 

Līgatnes klinšu pagrabi un vienkoču parks:
http://picasaweb.google.com/Disfigurator/Ligatne#slideshow/5404613244414088466

"Pansionāts"
http://picasaweb.google.com/Disfigurator/Pansionats#slideshow/5404612585849931618
Stāstīja gandrīz vai visādus zilus brīnumus - gaisa apgādes sistēma neesot darbināta nekad (lai gan dokumentācija nosaka vispārēju pārbaudi reizi 3 gados un darbināšanu mācību laikā); tiekot veikta videonovērošana ar ļoti maziņām kamerām - pieminēja "taurenīšus", ko uztvēru kā autonomi lidojošas vai vadāmas videonovērošanas ierīces; 80. gadu Elektronika datoriņš esot nomiris, kad tam pieslēgts internets... Un vēl negribēja neko teikt par to, kas sakaru jomā noticis ārpus objekta Bet vispār jau tīri jāpiekrīt tam, ka visnotaļ sasteigta gida būšana - nepamatoti sasteigta, manuprāt. Daudz telpu tāpat arī tika neapskatītas, jo tas neesot lietderīgi. Tāpat arī nelaiž dzīvojamajā blokā - tas esot tukšs, tomēr teica, ka tajā esošajās noliktavās glabājas CA aprīkojums - Geigera skaitītāji, gāzmaskas u.tml. lietas. Tiesa, nezināja viņa teikt kas par gāzmaskām - GP-5 vai GP-5m, - raustīja plecus. Arī fotografēt ļāva tikai 3 telpās - tiek ievērota kaut kāda nevajadzīga slepenība. Jā, informācija tur ir derīga arī mūsdienās katastrofu un kataklizmu gadījumos, bet vai tāpēc tur kas slēpjams? Nez. Izzināju arī to, ka šiem arhīvā esot dažādi CA audio un video materiāli - PSRS vadoņu runas 'n stuff. Jautāju vai 16mm filmu formātā, teica, ka nē - VHS un tā. Varot tos dabūt digitālā formātā - tūdaļ arī aizrakstīšu šiem mail par šo materiālu iegūšanas kārtību.
Jā, kolēģiem bija interesanti pavērot to, kāds militāri intelektuālais mērogs bija PSRS valstsvīriem, bet man bija interesanti paklausīties detaļas par objekta darbību un uzdot viltīgus jautājumus, hehe. Jāpiezīmē, ka apmeklētāji gan ir stulbi - stāstīja, ka daudzi gaisa attīrīšanas un apgādes kompleksa iekārtas notur par veļas mazgātuvēm vai spirta brūžiem, kā arī citādi muļķīgi vizualizē redzēto. Arī Saldus jaunieši izcēlušies, sākot smieties pie gides stāstītā par PMK - lieta tāda, ka Saldus rajonā ir tāds naktsklubs. Jā, objekta ēdnīca - momentāns laika mašīnas ceļojums uz pamatskolu un sanatorijām bērnībā.

Nost jauktais LMR, siltummezgls un patvertnes medības industriālā kompleksā
http://picasaweb.google.com/Disfigurator/UE20091114#slideshow/5404617668303184786
Nevajag, nu nevajag tā darīt - patvertņu medību laikā uzrauties uz suņa nožogotā teritorijā, bradāt ar apšaubāma "satura" tipiem un fotografēt nakts laikā, lavoties pa apsargātu teritoriju. Bet pret pēdējo nevarēju neko līdzēt - nu glīta tak ir tā figņa "don de l'union Sovietique", vai ne? Bet tā jau glīšs veloUE visas nakts ilgumā - ar tējām un Civilo Aizsardzību ^^

http://www.bunkurs.lv/pages/

EDIT@13:48
Es esot šos pārpratis - materiāli ir Valsts vēstures arhīvā. Loģiski, ka tur ir - tikai maksā tas joks naudu. Bet nu - derētu aiziet un izfiltrēt interesantākās lietas un dabūt to kopijas, hehe. Ir arī tāds pakalpojums - skatīties kino uz vietas vai iegūt nešanai uz mājām uz vienu dienu. Ideja kino vakaram?
 

Forbidden Siren – bradājumīga videospēle, kuru nedēļas nogalē izgāju otru reizi. Kas tur īpašs? It kā jau nekas, ja vien neņem vērā, ka pirmā iziešanas reize man prasīja ~100h (22 nepārtrauktas game-play stundas bez trial and error ieskaitītā laika, kas veido absolūto vairākumu) ~gada ritējumā. Bet tagad: ~10h nedēļas nogalē. Protams, ka tika izmantota caureja, jo bez tās šajā spēlē, manuprāt, nu nekādi – ja vien katrs spēles pikselis nav zināms no A-Z. Bet arī tad ir iespējams palaist garām kādu vienību iz 100 iedaļu varenā dažādu dokumentu arhīva. Lai nu kā – spēcīgi sirreāla šausmu spēle, kuras vide = pilnīgi virtuāls bradājums.
Ehh, manuprāt, ir pienācis laiks atkodēt manu mājas kinozāli, lai uz tās varētu atskaņot visu reģinu DVD, citādi es nu nekādi netieku pie legālas šīs lieliskās spēles ekranizācijas ar nosaukumu Sairen (2006).
 

1970. gadu PSRS Civilās aizsardzības izstrādājums, paredzēts radioaktīvā starojuma intensitātes un dozas noteikšanai. Bija paredzēts gan militārpersonu, gan Civilās aizsardzības vajadzībām. Šis ir viens no daudzajiem agregātiem jonizējošā starojuma noteikšanai - pastāvēja vairāki DP sērijas modeļi, kur pēdējais, cik zinu, ir 6. sērijas (DP-6). Bija arī citi agregāti: dozimetri un stacionāri uzstādāmi DP sērijas ražojumi, kuri konstanti darbojas ārpusē (pie fasādes, teiksim), sniedzot iekšā esošajiem aktuālus datus par stāvokli aiz mūriem. Zemāk esošā informācija ņemta no CA plakātiem, attiecīgo divu iekārtu manuāļiem, tehniskajām pasēm un ekspluatācijas materiālie, kā arī pieredzes darbā ar to. Tā kā neesmu ne tuvu elektronikas un radioaktivitātes speciālists, laipni gaidīšu konstruktīvu kritiku un precizējumus, ja tādi kādam radīsies, jo beigu galā datus neizdomāju pats, bet norakstu no CA plakātiem un manuāļiem. Cena Latgalītē ~20Ls.
( ДП-5A )
( ДП-5Б )
( Darbība šodien )
 

Vecums nudien nenāk viens – tas nāk ar neķītrību un organisma pakāpenisku degradāciju līdz nespējai adekvāti tikt galā ar vecuma kravu. Atliek vien sestdienas rītā celties piecos, lai dotos bradāt, lai svētdienas dienā, ejot gulēt pēc ~32h negulēšanas, justos kā pohains un sasists blarggaggs. Interesantāk paliek pēc ~2h pagulēšanas, jo pohainums un nogurums pieņemas spēkā. Interesantums saglabājas arī pirmdienas dienā – darbā, kad publicēju šo, cīnīdamies ar darba pienākumiem un bradājuma pohām. Tas, protams, ir forši un vienreizēji, - tikai ķērmēklītis jāpieradina pie daudzdieniekiem. Lai nu kā - šoreiz tēlojām gidus, izvazājot pa Rīgas objektiem digerus no Liepājas.

Rītausma. ~07:00
Vēl ir tumšs, taču ir jau pieci rītā un jāceļas doties uz objektu Take #2 ietvaros – gana laba motivācija, kura atver modināšanas piedošanas čakras. Aiz loga it kā ir 8 grādi, taču beigu galā, izlienot ārā no mājas, skrēju atpakaļ uzvilkt ziemas mēteli. Sagaidīju busiņu un braucām uz norunāto vietu, kurā jau gaidīja kāda bradātājgribētāja, kura man atstiepusi salmiaki lakricu, ņam – jokodamies pieprasīju lakricu, apmaiņā pret vietas parādīšanu, taču viņa prasību pieņēma un, tā kā esmu lakricas fans, neprotestēju pret iespēju tikt pie kāruma. Sagaidījām arī pēdējo pierunāto kinomākslas cilvēku, un devāmies iekšā. Ar ko bradājums atšķīrās no iepriekšējā apmeklējuma? Ar nedaudz citādāku cilvēku sastāvu, ar citādāku iekļūšanu, ar filmēšanu un objekta zināšanai pakārtotu spēju orientēties un ar skumjo atklājumu – objekts tiek demolēts un aptīrīts. Par to liecina ne tikai mainītās priekšmetu vietas un iztrūkstošās ķimikālijas (pamatā skābes), bet arī vairākas atvērtas ķimikāliju tvertnes, no kurām izgaro kodīga viela, kura tomēr nav skābe (tuvojos ar ekipētu gāzmasku un pārbaudīju ar kaprona diegu). Varbūt tās lietotas ar mērķi izsvēpēt atnācējus? Muļķīga doma, taču nu – vai tiešām kādam nav bijis gana daudz prāta, lai nevērtu vaļā nezināmu ķimikāliju tvertnes? Bet varbūt atvērējs zināja un darīja to tomēr mērķtiecīgi? Nezinu, bet turpinājām bradājumu, pabeidzām to un veiksmīgi pametām objektu, aprunādamies ar mūs redzējušu cilvēku par to, lai vairs še nenākam. Ironiski būtu viņam teikt „uz redzēšanos”, taču melnais humors manī pamodās dažus soļus par tālu, - nevēlējos, lai šis atvadu sveiciens izklausītos kā ķircinājums ar liekas bravūrības garšu.( Iespraud galveni starpenē un beidzē laimīgs )
 

Ne vienmēr tās lietas, kuras raksturo uzraksts „HVZcik in 1” ir sliktas. Sevišķi tad, ja runājam par objektiem, kuri apmeklēti vienas dienas laikā, secīgā ķēdītē kā, piemēram, šajā gadījumā. Kur nu vēl tad, ja tā ir diena, kad samērā normāli uzsnieg pirmais sniegs Rīgā. Tātad, tīkama ir ne tikai vazāšanās pa industriālas, valstiskas un civilas nozīmes objektiem, bet arī ziemas vēstnesis.
1) Depo;
2) Civila ēka, kurā bija bomžu perēklis - nebija nekas dižs, ko fotografēt;
3) Degusī ēka pie Imantas tilta;
4) Valsts nozīmes ēka (Prokuratūra?) ;
5) Vecrīgas stiprinātās fasādes;
6) Nojaucamā ēka Kr. Barona ielā 1a;
7) Civilā ēka: Bomži.
 

Vēls vakars, vētra. Rīgā līst lietus, bet bradātājiem pofig. Šiem tik viens prātā - doties uz objektu, rāpties uz ~30m augstā, slapjā un slidenā jumta, un nozust ēkas dzīlēs. Nē, riskēt ar pieķeršanu viņi nevēlas, taču tas var būt par bradājuma blakusproduktu, ar kuru jārēķinās, ja ir vēlme skatīt maz zināmu objektu, kuru no vandāļiem sargā atrašanās vieta starp saimnieciski aktīvām teritorijām, kuru sargi tā vien vēlas parunāties ar nelegālu teritorijas šķērsotāju.
Pirmām kārtām - augstums. Jā, man piemīt veselīga deva akrofobijas un rāpties pa aprūsējušām metāla kāpnēm, kuras tur, zem skarbajiem nokrišņiem, ir dekādēm ilgi, ir visnotaļ spēcīgas adrenalīna un baiļu hormonu devas izstrādāšanas motivācija. Taču vilinājums apskatīt ēku ir daudz spēcīgāks, tamdēļ ceļš tika turpināts un arī pabeigts. Dāmai bija bail - teicu, ka man ar bail no augstuma, taču viņa atbildēja, ka šai neesot bail no augstuma, bet gan no potenciāli slidīgā jumta. Ja tur gadītos slīdēt, sanāktu pavisam noteikti letāls slidkalniņš. Kāda būtu sajūta nāvējoši atsisties pret asfaltu zem kāpnēm? Kāda būtu sajūta, kad tavu līķi atrastu cilvēki, kuri nāktu braukt ar savām automašīnām prom no teritorijas? Droši vien, ka bez pēdējās sajūtas pieredzēšanas nāktos iztikt tīri tā nepielūdzamā nāves fakta dēļ. Lai nu kā - šādas pārdomas ir klāt, kad nākas pārvarēt augstumu, uzticot savus miklos sapņus sarūsējušam metālam, metru pēc metra, paceļoties līdz galamērķim.
Pēc kāpņu pārvarēšanas, pieveicām jumtu. Labi, ka vētra jau bija pierimusi un vairs bija tikai lietus. Ēkā iekšā - smaržo pēc iestādēm. Pēc bargām PSRS laika valsts iestādēm. Un tālu jau šī smarža nebija no patiesības - agrāk šis bija valstiski svarīgs objekts. Telpas, no kurām nāca šī viltus labklājības smarža, gan bija tukšas - uzplēstas grīdas, mitruma deformēts interjers un nekas no tā, ar ko šim objektam būtu jābūt pilnam tā darbības laikā. Tikai atsevišķās vietās atradās kāds prožektors, lieljaudas spuldze, datoriņš, grāmatas... Par visu vislabāk šeit runāja kabinetu plāksnītes, kuras definēja tos darbus, kuru vēstures aura šeit iesprūdusi. Tiesa, šis mēdijs drīz vien pārtrauca būt tas noteicošais - atradām videokasešu skapi, kurā daudz numurētu filmu, pārraižu, u.c. materiālu. Piemēram: vairāki bojeviki, Tvaix,, 36,6, Lifts ieraksti, dažādi padomju seriāli un dažas ārzemju filmas. Ehh, varētu šīs kasetes likt lietā, ja vien objektā būtu palikusi elektrība, TV un video atskaņošanas tehnika. Bet nu, neko - pasiekalojāmies, pārcilājot šīs videokasetes, līdz mirklim, kad mums šķita, ka dzirdam sarga soļus. Šo apstākli atzinām par gana labu iemeslu esam, lai pamestu objektu, ko arī darījām, dārdot skārda jumtiem postvētras laikā. Patīkams bradājums pavisam noteikti - allaž ir patīkami atrast un aptaustīt lietas, kuras izcili definē objektu.

http://picasaweb.google.com/Disfigurator/RaidaRigaPareizsLaiksIr2149#slideshow/5392727168199416002