Sūrreālisms - Mirstošas dzirnavas. Intervija ar meldera dēlu

Saldus – Pampāļu ceļa malā, tepat aiz Sesiles atrodams dzirnavu karkass, kas patlaban sastāv no apdrupušām konusveida akmens mūra sienām un logu, durvju ailēm tajos – nav vēja lāpstu, nav jumta, nav durvju un logu – vismaz ne tādi, kādiem tiem ir jābūt – tā vietā tukšums ailēs vai arī tās aiznaglotas, vai aizsprostotas ar dažādiem materiāliem.

Jau sen skatījos uz šo darinājumu ar vēlmi iekļūt tajā, bet tikai tagad saņēmos – apgāju dzirnavām riņķī, meklējot ieeju, kas būtu paslēpta no blakus mājas uzmanības, un tādu arī atradu – ievilku arī savu dāmu iekšā šajā senīlajā celtnē un varēja sākt dzirnavu izpētes virspusīgo daļu. No dzirnavu iekšpuses atskan baložu spārnu skaņas – putni pašķiras, mērķtiecīgi steidzoties pret saltajām ziemas debesīm – ārā no dzirnām. Esot iekšā un sākot izpēti, noskaidrojām, ka tām ir bijuši vairāki stāvi, no kuriem palikušas pāri ir vien koka griestu/grīdu stiprinājumu ailes mūros un daļa no otrā stāva. Par to, ka šīs ir dzirnavas no iekšpuses liecina vien daži elementi – arhitektūra un masīvās koka ass un zobratu fragmenti, kas tika kustināti ar vēja enerģiju – lāpstas pievada griezes momentu asij un ass nodod to tālāk uz tās centrētam masīvajam zobratam, kas, savukārt, nodeva enerģiju tālāk malšanai un iekārtu kustināšanai. Nesen bija ziemai piemēroti apstākļi ar –padsmit grādu salu, - tā rezultāts: patīkams apsalums uz akmens mūra. Nedaudz pafotografēju, pacentos noķert baložus virs bezjumta dzirnām no iekšas, līdz mūsu eksistenci objektā pamanīja saimnieks, kas pēc kāda mirkļa ar rudu runci ieradās izlūkos – sākotnēji ar saprotamu dusmu vaicājās par to, kas mums še darāms, uz ko nosvērti atbildēju par mūsu interesēm šeit, pušplēstos vārdos pastāstot par UE subkultūras interesēm. Jau pēc minūtes onka ņēmās stāstīt, ka nesen arī no Rīgas šeit atbraukuši un fotografējuši dzirnavas, kā arī kāda meitene no Saldus esot tās zīmējusi iz ceļa malas. Beigu galā mūsu saruna izvērtās par dabisku un nepiespiestu dzirnavu likteņa izziņu, kuru pamanījos arī ierakstīt, radot intervijai līdzīgu priekšmetu.
Uzzinājām arī to, ka nesen vietējais laikraksts Saldus Zeme bijis interesēties par dzirnām, bet šiem nebūt nebija tik ļoti veicies kā mums – viņi nebija tikuši parunāties ar saimnieku, jo tas bija svinējis naudas saņemšanas dienu mājās un bija aizmidzis. Paradokss – pieķeršana UE laikā nav tas, pēc kā tiekties, bet tam ir arī otrā puse – ja saimnieks ir saprotošs cilvēks, ar pieķērēja palīdzību var uzsūkt sevī vēl vairāk aizgājušā laika, nekā tas jebkad izdotos no priecāšanās par mūriem vien. Tad nu, cienītie – piedāvāju jūsu uzmanībai intervijai līdzīgu priekšmetu. Atvainojos par skaņas kvalitāti (kaut gan kas tur ko atvainoties: galvenais, ka dzirdama vēsture) – ierakstu pa kluso veicu ar mobilo telefonu (tiesa, uzlaboju audio kvalitāti ar normalizēšanu, trokšņu noņemšanu un citiem freeware audioeditoru jaukumiem). Izvilkumi no intervijas:
- Iedāvinātas pulkvedim par pēc kara par labiem panākumiem Liepājas cīņās, vēlāk stāstītāja tēvs nopircis par 8000Ls, kurus ar laiku atpelnīja;
- Rupjais malums, pusbīdelis, 3. šķira;
- Apstrādājušas pamatā vietējo pagasta produkciju (kalpi veda no saimniekiem), kā arī atvesto no tālākiem atvijas nostūriem – no Skrundas, piemēram;
- Beigušas darbību: 1938
- Nākotnē: nojauks pēdējās koka konstrukcijas un atstās mūrus vien, lai nāk un skatās, kas grib. Jāpiezīmē, ka reiz saimniekam ir bijušas idejas par tā iekārtošanu vai nu saimniecības, vai sabiedrības vajadzībām - kafejnīca, piemēram, lai gan ceļš nebūt nav tik noslogots, lai nodrošinātu pelnošu biznesu, manuprāt. Tātad, objekta nākotne neskaidra – pieņemu, ka iztukšošanas variants ir daudz ticamāks. Malka cilvēkiem vajadzīga.

Beigu galā pierunāju saimnieku arī nofotografēties pie dzirnavām, ar norunu, ka nodošu šim pēc tam arī krāsu foto. To, protams, arī izdarīšu vai nu ar pasta palīdzību, vai nākamajā apmeklējuma reizē.

http://www.youtube.com/watch?v=-2N8PSTSONM
http://www.youtube.com/watch?v=21OCllu6Asw