Āgenskalna TV torņa UE
Dec. 25th, 2009 | 12:18
No: : disfigurator
Ziemassvētki klāt, jāiet nu ka pabradāt.
Plāns: ziemas medīšana iz augstumiem, kamēr atkusnis - par godu rozā saldajiem bez piemērotiem apaviem – nav atņēmis visu neaprakstāmo Sūna ciema skaistumu, kurš aptvēris Rīgu. Viena no vispiemērotākajām vietām šim mērķim, protams, ir Āgenskalna TV tornis. Tā augstums apziņā rada vairāk vai mazāk veselīgas akrofobijas izpausmes, bet ziemas skaistums, manuprāt, ir kas varenāks un daudz nozīmīgāks par bailēm no augstuma. Tad nu silti saģērbos, paņēmu trīs fotoaparātus (Samsung ziepītis, advancēts digitālais Canon ziepītis un analogā kamera ФЕД-2), apziņā ekipēju vismaz trīs pārus bikšu, kurās sabāzt fizioloģiskās akrofobijas izpausmes un pēc visas ekipēšanās čammāšanās bijām jau drīz ceļā. Ārā joprojām tas riebīgais atkusnis, kurš atņem skaistumu – pat windguru dažas dienas iepriekš nebija tādu paredzējis – solīja 24. datumā -4 grādus, tā vietā bija 0 un +1 jau trešo dienu. Bet to jau jūs visi zināt – bet nezināt to, kā mums gāja objektā.
Gāja tā – pa priekšu ir Āgenskalna tirgus un tajā, protams, tirgo gardas lietas. Paķērām pa kūciņai un karstajai šokolādei, nopirkām turpat 10m virves un uzmetu pa dažam kadram torņa virzienā. Pēc ~10 min bijām gatavi doties objekta virzienā un, nonākuši tā teritorijā, atrodam pazīstamo šķērsli: vertikālas kāpnes ~20m augstumā (~30 vertikālie pakāpieni), pievienotas ēkas fasādei. Lai uz tām tiktu, nepieciešama neliels fiziskais spēks un augums vismaz uz 1,70m. Šiem diviem kritērijiem atbilstam un drīz esam uz ēkas jumta, lai katrs pēc kārtas izsauktos kā nu kurš prot – bet par vienu un to pašu tēmu: slīpais jumts ir tērpts ~10cm sniega kārtiņā un, lai tiktu uz priekšu, ir nepieciešams pievarēt šo ~6m garo, ~15° stāvo šķērsli, kurš, turklāt, rādās slidens esam. Jāpiezīmē arī tas, ka slīpo jumtu no vietas, kur sākas vertikālā fasāde, norobežo tikai un vienīgi tukšs gaiss. Ko tas nozīmē? To, ka šī vieta ir letāls slidkalniņš. Tātad, vēlams nesākt slīdēt uz leju. Pavisam vēlams. Par virvi kaut kā piemirsām, tā vietā tupus – rāpus uzlīdām pa slīpo, slapjā sniega klāto plakni. Slapjais sniegs, protams, šajā gadījumā ir daudz labāks par sausu sniegu – tas nodrošināja vismaz kaut kādu saķeri, lai gan labākā saķere apaviem ir ar pliku aprūsējušā skārda klājumu. Lai nu kā – šoreiz ir mazāk bail arī no šī augstuma – tā teikt, pieredze ārstē. Mazāk bail, pat neskatoties uz to, ka šī apmeklējuma reize ir daudz bīstamāka... Lai nu kā – pavazājāmies nedaudz pa pilnīgi tukšo ēku, piesējām virvei galus (apdedzināšanas vietā) un devāmies torņa virzienā.
Pirmā platforma. 23 vertikāli pakāpieni. Tiek fočēta apkārtne un torņa elementi. Pagaidām augstums neraisa nekādas sevišķas problēmas, neskatoties uz ~30m augstumu, kurš ļoti labi saskatāms zem restotās grīdas, kura tik eleganti laiž cauri bailes dvesošos gaismas starus. Nākamā platforma atrodama 40 pakāpienus augstāk. Sasniedzot to, tiek fočēts vēl vairāk, beigu galā savi +10-15m sniedz vēl lieliskākus skatus – i cits augstums, i citi konstrukcijas elementi, i sāk parādīties raidītāji. Nākamā platforma: vēl +40 pakāpieni. Vēl lielāks krutums, bez šaubām. Joprojām vajag uz tualeti. Un pārsteidzošā kārtā ne jau nu augstuma dēļ. Nākamā platforma: 33 pakāpieni. Nākamā: 26, nākamā – 23, nākamā – 19... Iekš pirmspēdējās platformas gaisā jūtama elektrības smarža. Mīļie raidītāji darbojas ar pilnu jaudu! Taču nu – šis vēl nav pēdējais stāvs: augšējais ir tur, vēl 40 pakāpienus augstāk! Pirmspēdējo platformu pavisam noteikti rotā kapitāls augstums, pastiprināts vējš, gaisa mitrums un elektrības smarža. Šo stāvu rotā ekrāns pret starojumu – paralēlas stieples, apjoztas ap šo torņa stāvu. Nākamā pietura – augstā starojuma zona, kurā ar pilnu jaudu darbojas 360° radioviļņus izstarojošā antena, kuras jauda, mīlīši, mutē rada metāla garšu (kura joprojām mīt manī) un ja ne pilnīgi, tad vērā ņemami disfigurē foto elektroniku: videokamera vispār atteicās turpināt filmēt, Canon digitālais atteicās slēgties iekšā (visticamāk, ka aukstuma dēļ baterijas deva par maz enerģijas) un ziepīša attēliem pa virsu redzams neliels viļņojums. Žēl, ka aizmirsu pieiet tuvāk pie monstrozās antenas un uzņemt kādu traucējumu bildi – skaisti šādi var atspoguļot spēcīgā radioviļņu starojuma ietekmi un klātesību. Lai nu kā tur nebūtu ar elektroniku – līdzi man taču ir analogā kamera, kura visu vertikālo ceļu karājas man kaklā, kopā ar Canon – izvelku to un tā pa īstam sāku fočēt visos virzienos, ar cerību, ka šis pilnībā manuālais verķis būs man gana pierunājams, lai nepārgaismotu ISO400 filmiņu – uzliku slēdzi uz 1/25, diafragmas atvērumu uz f2,8 un bliezu tik vaļā, pēcāk pamainot diafragmas atvērumu uz 4 – ja f2,8 bildes būs par gaišu, f4 vajadzētu būt normālām – kaut kā bija man slinkums šajā augstumā vilkt ārā ziepīti, lai to manuālajā režīmā izmantotu par eksponometru. Ehh, nodomāju, ka derētu tas krutais ekspnometrs, kurš uzliekams manuālām kamerām uz tā saucamā “hotshoe”, - konektors/sliedīte, uz kura visbiežāk pievieno zibspuldzi. Žēl, ka Fediņam nav man kāda zūm lēca ar kuru pievilkt sev tuvāk lietas – beigu galā analogā fotogrāfija ir gan kvalitatīvāks, gan sajūtām bagātāks pasākums par digitālās ēras ērtajiem jaukumiem.
Palika kāds viens kadrs un beidri jau bija lejā – atlika man ar beigt priecāties par augstuma sniegto episko, miglā tīto Rīgas ziemas ainavu un metāla garšu mutē. Vajadzēja pamēģināt sakost kopā divus plombētus zobus abos žokļos – tādā veidā varot noķert izlādi starp plombām un tādējādi pārraidāmo programmu skaņu – gluži kā tajā TuTrubas video, kur augstprieguma dzirkstele sniedza dažādu raidstaciju pārraižu audiālo atveidojumu – regulatora lomu spēlēja dzirksteles ceļa garums). Lai nu kā – ar pēdējiem roku un kāju spēkiem biju drīz uz ēkas jumta, saliku mani gaidošajā mugursomā fotolietas un caur ēku drīz bijām ārā un prom no objekta, pievarot vairākus augstuma šķēršļus, kuri bija pa ceļam arī nākot uz objektu.
Ko lai saka nobeigumam? Lielisks balto Ziemassvētku + akrofobiju ārstējošs bradājums ar vairākām pēcgaršām un fotogrāfijām. Pie analogajām tikšu pēc kādas nedēļas un no filmiņas pagatavošu diapozitīvus, lai skatītos tos uz lielā ekrāna. Bet pagaidām piedāvāju digitālās fotogrāfijas Jūsu uzmanībai!
http://picasaweb.google.lv/Disfigur
Plāns: ziemas medīšana iz augstumiem, kamēr atkusnis - par godu rozā saldajiem bez piemērotiem apaviem – nav atņēmis visu neaprakstāmo Sūna ciema skaistumu, kurš aptvēris Rīgu. Viena no vispiemērotākajām vietām šim mērķim, protams, ir Āgenskalna TV tornis. Tā augstums apziņā rada vairāk vai mazāk veselīgas akrofobijas izpausmes, bet ziemas skaistums, manuprāt, ir kas varenāks un daudz nozīmīgāks par bailēm no augstuma. Tad nu silti saģērbos, paņēmu trīs fotoaparātus (Samsung ziepītis, advancēts digitālais Canon ziepītis un analogā kamera ФЕД-2), apziņā ekipēju vismaz trīs pārus bikšu, kurās sabāzt fizioloģiskās akrofobijas izpausmes un pēc visas ekipēšanās čammāšanās bijām jau drīz ceļā. Ārā joprojām tas riebīgais atkusnis, kurš atņem skaistumu – pat windguru dažas dienas iepriekš nebija tādu paredzējis – solīja 24. datumā -4 grādus, tā vietā bija 0 un +1 jau trešo dienu. Bet to jau jūs visi zināt – bet nezināt to, kā mums gāja objektā.
Gāja tā – pa priekšu ir Āgenskalna tirgus un tajā, protams, tirgo gardas lietas. Paķērām pa kūciņai un karstajai šokolādei, nopirkām turpat 10m virves un uzmetu pa dažam kadram torņa virzienā. Pēc ~10 min bijām gatavi doties objekta virzienā un, nonākuši tā teritorijā, atrodam pazīstamo šķērsli: vertikālas kāpnes ~20m augstumā (~30 vertikālie pakāpieni), pievienotas ēkas fasādei. Lai uz tām tiktu, nepieciešama neliels fiziskais spēks un augums vismaz uz 1,70m. Šiem diviem kritērijiem atbilstam un drīz esam uz ēkas jumta, lai katrs pēc kārtas izsauktos kā nu kurš prot – bet par vienu un to pašu tēmu: slīpais jumts ir tērpts ~10cm sniega kārtiņā un, lai tiktu uz priekšu, ir nepieciešams pievarēt šo ~6m garo, ~15° stāvo šķērsli, kurš, turklāt, rādās slidens esam. Jāpiezīmē arī tas, ka slīpo jumtu no vietas, kur sākas vertikālā fasāde, norobežo tikai un vienīgi tukšs gaiss. Ko tas nozīmē? To, ka šī vieta ir letāls slidkalniņš. Tātad, vēlams nesākt slīdēt uz leju. Pavisam vēlams. Par virvi kaut kā piemirsām, tā vietā tupus – rāpus uzlīdām pa slīpo, slapjā sniega klāto plakni. Slapjais sniegs, protams, šajā gadījumā ir daudz labāks par sausu sniegu – tas nodrošināja vismaz kaut kādu saķeri, lai gan labākā saķere apaviem ir ar pliku aprūsējušā skārda klājumu. Lai nu kā – šoreiz ir mazāk bail arī no šī augstuma – tā teikt, pieredze ārstē. Mazāk bail, pat neskatoties uz to, ka šī apmeklējuma reize ir daudz bīstamāka... Lai nu kā – pavazājāmies nedaudz pa pilnīgi tukšo ēku, piesējām virvei galus (apdedzināšanas vietā) un devāmies torņa virzienā.
Pirmā platforma. 23 vertikāli pakāpieni. Tiek fočēta apkārtne un torņa elementi. Pagaidām augstums neraisa nekādas sevišķas problēmas, neskatoties uz ~30m augstumu, kurš ļoti labi saskatāms zem restotās grīdas, kura tik eleganti laiž cauri bailes dvesošos gaismas starus. Nākamā platforma atrodama 40 pakāpienus augstāk. Sasniedzot to, tiek fočēts vēl vairāk, beigu galā savi +10-15m sniedz vēl lieliskākus skatus – i cits augstums, i citi konstrukcijas elementi, i sāk parādīties raidītāji. Nākamā platforma: vēl +40 pakāpieni. Vēl lielāks krutums, bez šaubām. Joprojām vajag uz tualeti. Un pārsteidzošā kārtā ne jau nu augstuma dēļ. Nākamā platforma: 33 pakāpieni. Nākamā: 26, nākamā – 23, nākamā – 19... Iekš pirmspēdējās platformas gaisā jūtama elektrības smarža. Mīļie raidītāji darbojas ar pilnu jaudu! Taču nu – šis vēl nav pēdējais stāvs: augšējais ir tur, vēl 40 pakāpienus augstāk! Pirmspēdējo platformu pavisam noteikti rotā kapitāls augstums, pastiprināts vējš, gaisa mitrums un elektrības smarža. Šo stāvu rotā ekrāns pret starojumu – paralēlas stieples, apjoztas ap šo torņa stāvu. Nākamā pietura – augstā starojuma zona, kurā ar pilnu jaudu darbojas 360° radioviļņus izstarojošā antena, kuras jauda, mīlīši, mutē rada metāla garšu (kura joprojām mīt manī) un ja ne pilnīgi, tad vērā ņemami disfigurē foto elektroniku: videokamera vispār atteicās turpināt filmēt, Canon digitālais atteicās slēgties iekšā (visticamāk, ka aukstuma dēļ baterijas deva par maz enerģijas) un ziepīša attēliem pa virsu redzams neliels viļņojums. Žēl, ka aizmirsu pieiet tuvāk pie monstrozās antenas un uzņemt kādu traucējumu bildi – skaisti šādi var atspoguļot spēcīgā radioviļņu starojuma ietekmi un klātesību. Lai nu kā tur nebūtu ar elektroniku – līdzi man taču ir analogā kamera, kura visu vertikālo ceļu karājas man kaklā, kopā ar Canon – izvelku to un tā pa īstam sāku fočēt visos virzienos, ar cerību, ka šis pilnībā manuālais verķis būs man gana pierunājams, lai nepārgaismotu ISO400 filmiņu – uzliku slēdzi uz 1/25, diafragmas atvērumu uz f2,8 un bliezu tik vaļā, pēcāk pamainot diafragmas atvērumu uz 4 – ja f2,8 bildes būs par gaišu, f4 vajadzētu būt normālām – kaut kā bija man slinkums šajā augstumā vilkt ārā ziepīti, lai to manuālajā režīmā izmantotu par eksponometru. Ehh, nodomāju, ka derētu tas krutais ekspnometrs, kurš uzliekams manuālām kamerām uz tā saucamā “hotshoe”, - konektors/sliedīte, uz kura visbiežāk pievieno zibspuldzi. Žēl, ka Fediņam nav man kāda zūm lēca ar kuru pievilkt sev tuvāk lietas – beigu galā analogā fotogrāfija ir gan kvalitatīvāks, gan sajūtām bagātāks pasākums par digitālās ēras ērtajiem jaukumiem.
Palika kāds viens kadrs un beidri jau bija lejā – atlika man ar beigt priecāties par augstuma sniegto episko, miglā tīto Rīgas ziemas ainavu un metāla garšu mutē. Vajadzēja pamēģināt sakost kopā divus plombētus zobus abos žokļos – tādā veidā varot noķert izlādi starp plombām un tādējādi pārraidāmo programmu skaņu – gluži kā tajā TuTrubas video, kur augstprieguma dzirkstele sniedza dažādu raidstaciju pārraižu audiālo atveidojumu – regulatora lomu spēlēja dzirksteles ceļa garums). Lai nu kā – ar pēdējiem roku un kāju spēkiem biju drīz uz ēkas jumta, saliku mani gaidošajā mugursomā fotolietas un caur ēku drīz bijām ārā un prom no objekta, pievarot vairākus augstuma šķēršļus, kuri bija pa ceļam arī nākot uz objektu.
Ko lai saka nobeigumam? Lielisks balto Ziemassvētku + akrofobiju ārstējošs bradājums ar vairākām pēcgaršām un fotogrāfijām. Pie analogajām tikšu pēc kādas nedēļas un no filmiņas pagatavošu diapozitīvus, lai skatītos tos uz lielā ekrāna. Bet pagaidām piedāvāju digitālās fotogrāfijas Jūsu uzmanībai!
http://picasaweb.google.lv/Disfigur