Sūrreālisms

Ar analogās fotogrāfijas biedru bijām ieplānojuši iepirkt filmiņas un fotografēt lietas ar vecajām analogajām spoguļkamerām. Vēlāk nospriedām, ka laba un savāda vieta varētu būt augsta vieta. Attāla vieta. Tāda kā šī. Vēl pa vidu šīm idejām es biju izdomājis, ka salūts varētu būt pietiekami banāla lieta, lai pusi no filmiņas atļautos ne tikai ekspozīcijas eksperimentiem, bet arī paprovēt šo filmiņu dot uz Xpro attīstīšanu jeb cross-processing, jeb C-41 (krāsu negatīvs) filmiņu dot attīstīt iekš E-6 procesa (krāsu diapozitīvs). Ņēmām un izmantojām sabiedriskā transporta dāsno sarkano gaismiņu iekš e-talona nolasītājiem un pēc kāda laiciņa jau satikām vēl vienu personu pie objekta. Aizlavījāmies līdz augstajai sienai. Nakts. Svētki. Cilvēki izklaidējas arī mājās. Vasaras siltuma dēļ divstāvu koka mājai, kas ir 5m no mums interesējošā piekļuves punkta, ir vaļā logi. Kāda sieviete uz 30 sēž ar muguru pret logu. Puķaina apģērba augšdaļa, mati zirgastē. Sēž ar kafijas tasi rokā, šķietami bauda ienākošās rudens vēsmas un pirms aptuveni divām stundām lijušā lietus aromātu. Iespējams, ka sarunājas par dzīvi ar kādu man neredzamo, kas varētu būt dislocēts virtuves galda otrā pusē. Tas, ka viņa ir tik tuvu vaļējam logam, nozīmē to, ka ir īpaši jāpiekopj stealth metodes. Uzlīdām uz jumta un pašvērtējums dod 5/10 par demonstrēto stealth. It kā nostrādāja (nepamanīja), taču radītais troksnis derēja būt arī mazāks. ( fire! )
 

Pa ceļam uz pasākuma norises vietu, atcerējos par to, kāpēc 2007./8. gadā dažreiz tāpat vien ņēmu un nakts laikā braucu uz Siguldu un atpakaļ. Proti – braukšana ar velosipēdu cauri tumsu tumsām, ir kas neaprakstāmi vienreizējs! Protams, jābūt ir gaismas avotiem, citādi ir ziepes. Un viens no šīs vienreizējās atmosfēras veidošanas palīglīdzekļiem ir tieši luktura gaismas staru kūlis, kurš izgaismo ceļu, nodalot to no tumsas. Šo sajūtu varētu raksturot līdzīgi kā filmu vai videospēli – nezini, kas priekšā būs, kamēr tas sevi nav parādījis luktura gaismā. Turklāt arī gaisa temperatūra ir labāka. Nemaz nerunājot par estētiku, trokšņu līmeņu strauju kritumu un nakts dabas skaņas.
Pasākumus izvērtās par pasēdēšanu iekš munīcijas noliktavas 6 savstarpēji pazīstamu indivīdu lokā, piepildot nakti ne tikai lielisko velobraucienu, sarunām un veldzējošām lietām, bet arī ar dabīgas izcelsmes gaismu, no kuras izspiedām vēl siltumu. Tiesa, no pasākuma blakusidejas par astrofoto nekas īsti nesanāca – vietā, kurā bija priežu klajums, nebija daudz zvaigznīšu, bet līdz jūrai iet vai mīties un būt tur stundas 2, kamēr noris ekspozīcija – vienkārši negribējās. Līdz ar to, lokalizējāmies tur jau uzreiz pēc atbraukšanas un pārvērtām būvi par mājīgu pagaidu izklaides centru. Tiesa, tādu visnotaļ smilšanu! Kā jau netālu no jūras: smiltis bija visur. Arī uz fototehnikas. Bet labi, ka ne lēcu kustīgajās un nekustīgajās daļās. Otru reizi jaukt ārā optiku, lai to iztīrītu, īpaši roka neceļas. Lai gan nav tur nekā supernaturāla. Tā nu muldējām tur lietas, grābstījāmies ap ilgās ekspozīcijas visnotaļ sirreālo dabu un beigu galā arī devāmies gulēt. Un te nu mani netālu esošais termināls ļoti iepriecēja!
Esot iekš vāja miega, sadzirdēju nedaudz baisi pazīstamu skaņu – dobju un stieptu, satricinošu. No sākuma iztrūkos no miega, līdz sapratu, kas skan, un tad – noklausījos patīkamo atmosfēras audiālo dekorējumu līdz galam un čukstus teicu: AWESOME! Skaņa, nāca no kāda kuģa taures un tā visnotaļ bija analoga šai skaņai, kas skan Silent Hill 2 ainā, laižoties lejup sirreāli garajā tunelī... – instant WIN!!! Pēc īsa brīža sekoja vēl viena tāda pat skaņa un te nu jau es sajutos nepieklājīgi labi! Un, it kā ar to nebūtu vēl gana, ierasto, tīkamo Industrial gala/žanra skaņu fonu, kas atceļoja no termināla, drīz vien papildināja mazs lietutiņš kādas pusstundas ilgumā. Akustisks baudījums nudien šeit sanāca ļoti kvalitatīvs!
Nedaudz paspēlējos arī ar filmiņkameras ilgo ekspozīciju. Kādas 2-4 bildes. Rezultātus publicēšu pēc filmiņas attīstīšanas - kā gan citādi!
No rīta, pēc simboliskas pagulēšanas jeb tās trūkuma, kā zombijs cēlos, notraucu vismaz daļu no smiltīm, sakravājos un ar vienu no beidriem zombijātrumā devos uz mājām. Dvesu arī “unnngh!”. No malas izskatījos kā narkomāns-zombijs un droši vien, ka uzvedība/kustības arīdzan tādas bija – daudzi nez kāpēc cītīgi skatījās. Sevišķi veikalā Un ne ar to saprotošāko sejas izteiksmi. Zināms taču mums visiem ir tas efekts, kādu uz indivīdu atstāj ne visai gulēta nakts un dažs labs stiprāks dzēriens, vai ne? Sevišķi uz humora izjūtu. Lūk - pārsmējos, šādi tērējot pēdējās spēku rezerves : D Pat tā, ka stāvējām pie koka, atbalstījāmies un piesmējām to.

Pasāciens ir vērtējams kā izdevies, turklāt no vairākiem aspektiem. Tātad, šis noteikti ir materiāls atkārtošanai.

Foto: Valante

EDIT @20100824: Reku bildes, kas tapa ar analogo kameru

Urban Exploration – aktivitāšu kopums, kuru raksturo dažādas to piekopšanas starta metodes jeb tehnikas, proti: nelegāla iekļūšana jeb trespassing; legāla iekļūšana teritorijā jeb tūrisms; nelegāla ieiešana teritorijā, kas nav norobežota un kuru nesargā - jeb pastaiga parkā. Ir arī dažs labs ekstrēmāks paņēmiens, t.i., iekļūšana nakts laikā, lietojot lavīšanās un klusas uzvešanās ne visai ētiskos paņēmienu - citiem vārdiem, infiltrācija. Kamēr dažs labs lieto teju tikai tos, kas nesatur nekādu riska faktoru, es nesmādēju nevienu paņēmienu. Beigu galā svarīga ir pieredze, kura gūta objektā, izteikta gan fotogrāfijās gan to gūšanas sarežģītībā, u.tml. Šādā aspektā katra no šīm metodēm sniedz savējādu pieredzi! Šoreiz, biedri, par vienu no, manuprāt, interesantākajām metodēm, kas savu spiedzes dozu pastāvīgi ievada no paša starta līdz pat finišam: trespassing.

Sanāca online sarakste ar mākslinieciski orientētu cilvēku, kas ļoti vēlējās pabūt iekš porcelāna tieši dienas laikā. Gaisma tomēr ir tas, kas veido fotogrāfijas. Ja tās nav, nav arī foto. Sarunas laikā konstatēju, ka pats no savām 3 apmeklējuma reizēm ne reizi neesmu bijis dienas laikā, kas rezultēja iekš tā, ka nav nevienas fotogrāfijas, kas atspoguļotu ražotās produkcijas klāstu, jo, redzies, trespassing ietvaros zibspuldzi un spēcīgas lukturu gaismas nav veselīgi lietot – ilgas ekspozīcijas gan var veidot cik tik uziet. Sapratu arī to, ka neesmu tur bijis ar fotokameru tipu, kuru pamatā lietoju pēdējā laikā, proti, analogo filmu kameru. Pavisam analogo. Un manuālo. Elektronika vien tik, cik eksponometrs (vai nu Selēna, vai barošanas elementa darbināts).
Turklāt sen man kārojās īstenot vienu pašnospraustu uzdevumu ar retrospektīvu dabu. T.i., manā rīcībā ir diapozitīvi, kas saglabājušies no rūpnīcas darbības laikiem. Īsi pēc to pirmreizējās apskates nodomāju, ka bezgala izcili būtu mēģināt reproducēt šajos diapozitīvos redzamās vietas! Pagrūts uzdevums, kuru sarežģī ne tikai tas fakts, ka diapozitīvos redzamais objekta interjers ir pilnībā demontēts, bet arī fakts, ka objekta teritorijā atrodas ~20 ēkas, kuras ir vidēji trīs stāvus augstas. Tā nu nepacietīgā rindiņā sakrājās vairāki iemesli iet vēlreiz. Apskaidroju dāmai situāciju ar nelegālo iekļūšanu un sarunājām, ka pievienošos ar. Norunājām agru svētdienas rītu, cerot, ka neviena tad tur nebūs...
( 1. Diena )
( 2. Diena )
 

Uzaicināju pabradāties UEzinošo dāmu un pavisam drīz tiku informēts par nākamajā rītā plānoto pasākumu, proti, par bunkura (jā, šoreiz militārā rakstura pazemes būve, nevis Civilās aizsardzības aizsargbūve) apmeklēšanu. Tā kā mans bunkuru/patvertņu krāns ir neapmierinoši īss (13+1, nevis imaginārās 500 vienības!!! Bet arī ar 13 pazemes būvēm pietiek, lai nakts vidū pateiktu atšķirības starp patvertni un bunkuru, un kāda tipa būvē atrodos), uzprasījos pievienoties sarunātajam bradājumam. Ar savām aklās zarnas sieniņām jutu, ka būs vērts celties bezdievīgi agri, t.i., 08:00 (ierastais ritms: iet gulēt ap 05:00 un celties ap 13:00). Sakravāju somu un devos pagulēt savas 3-4h.
Vilcieni – tā ir krīpī lieta. Sevišķi jau tad, kad ar tiem brauc tik ļoti reti, ka nav ne jausmas par to, kurš ceļš satur kādas pieturas sevī (jā, galapunktus jau tur raksta, a pieturas?). Pie biļetes iegādes iedzīvojos iekš pārsteigumtikšanās un šo stafeti sanāca nodot pārējiem vilcienā esošajiem – cilvēks brauca ar to pašu vilcienu. Jā, tātad, beigu galā atradu īsto vilcienu un vagonu, un bijām ceļā. Trijatā ēdām burgeru, vēlāk četratā.
Pie objekta sagaidījām ceturto bradātāju (pārsteigumtikšanās nebrauca še) un zinoši atraktīvā meitene telefoniski samonēja mūsu oficiālo objekta personu. Tikām ieaicināti kabinetā uz īsu interviju. Objekta vadītājai(?) galvenokārt interesēja atbildes uz tādiem jautājumiem kā informācijas gūšanas vieta par šo pazemes būvi (kuru cien. dāma apsaukāja par patversmi :/) un no kāda materiāla mēs vispār esam veidoti. Paskaidrojām info ieguves avotus un mūsu intereses. Norādīju, ka mums ir pieredze šajos jautājumos un to, ka mums nudien nevajadzēs tās bultiņas, kuras uz sienām savilcis objekta apkalpojošais personāls. Norādījām, ka arī viss nepieciešamais mums ir, proti, lukturi un priekšzināšanas. Un, lai izvairītos no liekiem pārpratumiem, pavaicāju vai drīkstam šeit lietot līdzpaņemto fototehniku. Saņēmām pēc būtības apstiprinošu atbildi un devāmies ieejas virzienā. Pie dzelzs žoga, kas norobežoja četrus kāpņu posmus, kas veda lejup uz hermētiskajām durvīm, darīju pārzinei zināmu faktu, ka objekts vidēji aizņem kādas divas stundas mūsu laika. “Nu, tad divas stundas jums arī ir!”. Vārti tika atslēgti un iegājām kāpņu telpas tabu nodalījumā. Palūdza mums atļauju aiz sevis aizslēgt vārtus – lai kāda nepiederoša persona neiemaldītos objektā un neapmaldītos. Akceptējām lūgumu. Lejā mūs noveda cita sieviete – krieviski runājoša. Paskaidroju kundzei, ka ar mums viss būs vislabākajā kārtībā. Hermētiskās durvis tika atslēgtas, atvērtas. Un pēc kāda mirkļa arī ~9m augstāk esošie vārti, kas cenzēja šo svētīto tabu zonu, aiz mums tika aizslēgti. Esam tagad vieni pazemes būvē un bez jebkādas pavadības. Lieliski! ( Pazemzeme )
 

Neko ļaunu un arī labu nenojauzdams, dzīvojos savu dieniņu, līdz saņēmu vēstuli no personas, kurā bija iecitēts sekojošs citāts:
“I got your adress and recommendations from Head of Latvian Museum of Photography in Riga, Maria Dudareva and she thought you are the right instans to help me with this matter. I got the link to your website , but I did not understand the text.
I am a 3rd grade photography student from Finland and I'm photoghraphing for a project I call "Abndoned - stories from abandoned houses". So far I have only bin working in Finland with this project and my pictures have bin in two exhibition this spring. Some of the pictures from this project you can see on my website http://www.lisenjulin.com.
I will come to Riga 11th of may and stay to 14th of may and I would like to continue my project with the abandoned houses. I would be very happy if you could help me to find some abandoned houses (a common home or other building) that has not bin in use for a long time. If you know some old abandoned houses or you know I could use in this projekt, please contact me by mali or by telephone [...]” ( Salmiakki Koskenkorva )
 

Lielisks, bet diemžēl īss pabridiens. Vajadzētu to atkārtot. Jo mazāk cilvēku, jo labāk (mazāk cilvēku nozīmē lielāku klusumu, kas veicina gremdēšanos atmosfērā). Ja ne, tad vismaz noklīst no citiem. Un neierobežoti ilgu laika brīdi. Vietas, kur noklīst, tur ir atliku-likām. Un ar fotokameru vai filmiņu, kurai ir opcija spēt labi augstus ISO cipariņus ar maziem trokšņiem - lai tumsā noķertu ūdens viļņošanos, kura tik āsomīgi atstaro gaismu. Lūk.

http://www.youtube.com/watch?v=_ent3p-oirA

Mikla atmosfēra - tas būtu pareizais terminu savienojums, lai raksturotu šo piedzīvojumu. Ūdens skaņas, cilvēku atbalsotās runas, kuras viļņojošais ūdens haotiski izkliedē pret betona sienām un savādi augstajiem pazemes būves griestiem. Lukturīšu gaismas tālajā tuneļu galā, kuras atstarojas tumšajā ūdenī. Un prātā skanošs Dark Ambient. Lūk, ļauži, to es saucu par lieliski pavadītu laiku! Jā, doķenes operatoram noteikti, ka būs labākas sekvences no objekta. Jāgaida tik filmas iznākšana, kas būs visnotaļ drīz :)
 

Ierosināja man nodarboties šodien ar UE. Liku priekšā dažas opcijas, no kurām pati saistošākā man šķita jau viena vairākkārt apmeklēta objekta apmeklēšana – līdznācēji tajā vēl nebij' bijuši. Pēc krietnas Metal, alus un maltītes baudīšanas, ieradās līdznācēju un devāmies ceļā.

Caurums, uz kuru cerēju, izrādījās apcirpts un aizaudzis – interesanti gan. Bet bēdīgi. Tas nozīmē to, ka jāiet nepatīkamais ceļš caur sētu un tās iemītnieku kaitināšanas sensoriem. Pareizā taktika: doties nestostoties. Tā arī tiek darīts – pavisam drīz esam uz jumta un mūs ierauga kāds no iedzīvotājiem. Stāvs pazūd no loga. Uzkāpju uz nākamā jumta un atveras logs, no kura izlien dialoga uzsākums:
- Ko jūs uz tā jumt atkal? Jūs jau man te salauzāt to jumtu! Davai lejā!
- Es te vispār tikai pirmo reizi! Mēs atnācām pafotografēt objektu.
- Lejā davai! Nost no jumta!
- Bet mēs jau esam uz tā, kāda jēga būtu tagad iet lejā, ja mēs jau esam uz tā!
- Lejā, ja nē – paņemšu bisi!
- Mēs tikai pafotografēt – atpakaļ pa jūsu jumtu vairs nenāksim, atradīsim citu ceļu.
- Lejā davai!
- Bet kāda jēga – tāpat mēs jau uz tā esam izdarījušu spiedienu un ja ietu lejā, izdarīsim vēl lieku. Atradīsim citu ceļu, atpakaļ te nenāksim!
- Jā!

Uzlīdām uz pēdējā jumta un nozudām no iemītnieka redzes loka. Skatam paveras ne viena vien izmaiņa: katlu mājas instalācijas ir pazudušas, dažas palīgēkas apskādētas vai nav vispār un teritorijā nozāģēti koki! Kāds metāla griezējs ne pa jokam ir strādājis. Ar katru nākamo soli tuvāk ieejai konstatēju visnotaļ drastiskās izmaiņas apkārtnē – metāla konstrukcijas palikušas vairs tikai vietām. Strādāts ar tādu visatļautību, it kā paši saimnieki būtu plosījuši savu objektu, lai tiktu pie naudiņas. Bet tas nešķiet ticami. ( Action )
 

Nu, es patreiz nemaz nedusmojos par sava luktura jaudu! Labi spīd gan tuvā fokusā, gan tālā. A ko darīt, ja tālais fokuss (spot) izklīst pirms mērķa sasniegšanas? Eksperimenta secinājums – noskrūvēt no fočika objektīvu un piemaukt to priekšā staram, nofokusējot to tur, kur nepieciešams un sabaidot aiznākamā kvartāla iedzīvotājus ar spilgto gaismu! Visu, protams, vajag ilustrēt. Tamdēļ, lūdzu, kolāža (Warning: klikojot uz bildes tiksi uz pilno izmēru - 5120*3840@3MB, saspiesta kvalitāte):



Bilžu secība ir no augšējās kreisās uz lejējo labo:
1. Kontrole (f/7.10 8s ekspozīcija, ISO50); 2. Bez lēcas, tuvu (pirmā māja pa labi, distance ~15-20m); 3. Bez lēcas, tālu (tālā logotā māja kreisajā pusē); 4. Ar lēcu (kinoprojektora lēca ar standarta Nr. GOST 3840-79), tuvu; 5. Ar lēcu GOST 3840-79 tālu; 6. Bez lēcas, vidēja distance (krišnaītu mājas (nākamā aiz tuvās) siena); 7. Ar lēcu GOST 3840-79, vidēja distance; 8. Industar 61 L/D; 9. Zuiko.

Papildus secinājumi, kurus varam izdarīt: Projekcijas lēca ir ar pašvaku gaismas caurlaidību. Vislabākie stikli šim darbiņam būs ātrais (f/1.8) Olympus objektīvs Zuiko vai radioaktīvais FED-5s objektīvs Industar 61L/D (f/2.8)! Jāpiemin arī tas, ka luktura bačenēm nebija tā pirmā jauda, bet bija slinkums tās lādēt tikai šim eksperimentam.
 

- Rīt būs +16 grādi laukā
- Tad jau jāmauc obligāti būs bradāt!
- Kur?
- HVZ...

Pienāk +16 grādu diena un izdomāju – papīrene ezera malā būtu kak raz – industrija ļoti labi draudzējas ar vakara saules gaismu un industrija ir tieši tas, pēc kā mans UE dzinulis tiecās. Vēlāk uzzināju, ka objektā ir arī patvertnes! Yummy! Stiprai pēcpusdienas saulei spīdot, iekāpām nolādētajā, nolādēti karstajā sabiedriskajā un tīkami ripojām uz objekta pusi, cepoties saules staros un vērojot skaistās pilsētas ēkas un kā tās lēnām sarūk, sarūk, sarūk, līdz pazūd pavisam, dodot telpu mežiem un maziem ciemiņiem/viensētām. Esam pie objekta un dodamies tā teritorijā – no kaimiņu mājas skan tusovkas skaņas, kas nedaudz cērt ausīs, bojājot atmosfēras padarīšanu. Bet ko darīt – kaimiņus neviens neizvēlas, tie paši uzrodas.
Izvelku ar fotofilmiņu pabaroto spoguleni un ieejam vienā no angāriem. Jup, kā jau domāju – gaisma ir pārāk maz. ISO400 filmiņa iekš f/1.8 grib eksponēties 1/15s, lai iegūtu korektu ekspozīciju. Bet, ņemot vērā lēcas fokusa garumu un to fifīgo likumiņu, slēdža ātrums, fočējot no rokas, nedrīkst būt ilgāks par lēcas fokusa garumu. T.i., 50mm lēca prasa, lai tā eksponētos vismaz iekš 1/50, lai neparādītos fokusa zudums kameras trīcēšanas dēļ. 1/25 jau ir par lēnu. Kur nu vēl 1/15. Ko tas nozīmē? Šo: "Velc fakin statīvu no somas ārā!" Domāts -> sacīts -> darīts. Uzstādu to, piemetu trosīti un nu esmu gatavs iemūžināt skaistumu: pamests, izdedzis un nedaudz pabrucināts angārs ar izsistām logu rūtīm un konstrukciju nesošām kolonnām/stabiem. Pa logu rūtīm iespīd rietošā saule, mezdama gaismas plankumiņus uz putekļainās, netīrās, piedrazotās un visādi citādi tīkamās grīdas – ņam! Īpaši daudz uz vietas nekavējāmies, lai paspētu iekļauties saulesgaismas ciklā. Bet arī caurskriešana nesanāk. Nepavisam ne. Veltam fotogrāfijai labu laiku – tādu, kāds pienākas. Tiesa, man ar filmiņaparātu vedās ātrāk, jo paļāvos uz filmiņas lielo dinamisko diapazonu un necentos noķert to pašu īstāko ZELTA ekspozīcijas laiku. Tā vietā centos paļauties uz kameras TTL eksponometru un zonēšanas principu, ar ekspozīcijas laiku spēlējot sev par labu. Redzēs vai būs sanācis. Līdzi esošajai dāmai gan bij digitāls verķis, līdz ar to uz vietas tika vērtētas ekspozīcijas un izdarītas korekcijas, pārfočējot kompozīcijas vismaz 3-10x. Tas patērē daudz laika, nudien! ( UE, mazafaka! )
 

Par spīti klepum un slimības sajūtai, norunāju bradājumu... Liriska atkāpe: jāpieradinās lietot internacionālo “UE.” No termina “bradāt” gribas atkratīties, lielā mērā patiecoties bradajumi.lv viegli ietekmējamajai administrācijai un visam debilajam grauzti.lv Vs bradajumi.lv karam. Beigu galā redzu sevi kā individuālistu bez nepieciešamības kaut kur piederēt – nav man ne mazākās vēlmes spēlēties debilās organizācijās.
Šodien devos tajā ar diviem biedriem uz vispārzināmo objektu LMR. Kamdēļ? Gribējās palūrēt uz tā nojaukšanas progresu no iekšienes, augšas, apakšas un vēl visādiem dīvainiem leņķiem. Gribēju iespējams, ka pēdējo reizi pabaudīt masīvo angāru industriālo atmosfēru pirms arī pēdējie divi pazūd zem nojaukšanas tehnikas veseriem un kāpurķēdēm. Konstatējumi: daudzas sienas izgāztas – sevišķi ārējās, kur nu logu vietā ir caurums; no visiem angāriem palikuši ir vien divi – trešajam, kas būtu pa vidu, norauts jumts un galējā siena un viss nolīdzināts ar kāpurķēžu nospiedumiem. Pārējais +/- bez izmaiņām kopš pēdējā apmeklējuma novembra vidū. ( miris, bet nomodā )
 

Uzdāvināja kāda patīkama svešiniece melnā (ar baltu pilsētas velo) melnbalto fotofilmiņu un nospriedu, ka tas ir pietiekami labs iemesls, lai sesto reizi iegrieztos kādā objektā, kur pirmo reizi uzlīst uz tā jumta un pafotografēt, tēmējot nevis uz krāsām, bet gan siluetiem un ēku aprisēm. Pieaicināju vēl 2 biedrus un devāmies – pa taisno uz jumta. Savienotā Rīga - nez cik kilometrus var noiet pa to savienotajiem jumtiem? Blakusmājas jumts bija glīti dekorēts ar mobilo telefonu antenām un, kā vēlāk ieraudzījām, arī videonovērošanas kameru, kura eleganti bija fiksējusi mūsu vandīšanos tās redzes lokā. Bet kameras vērotāji izklausījās pa visam pēc tādiem, kuriem šis diennakts laiks paiet guļus stāvoklī. Kameras vērotāji ne rēja, ne koda. Klusums. Vien kamerā dzīvojošie kondansatori klusu sīc savu saviļņojošo cizikdziesmu, apliecinot to, ka ir dzīva un pie labas veselības un vēro - vai tik netiks darīts pāri antenām.
f/8 un 1min ekspozīcijai (ISO100) vajadzētu būt gana ok – veicu četras ekspozīcijas un nozudām bēniņu telpā atpakaļ. Atradām divas funkcionējošas šķiltavas uz dīvāna starp krāsni un kamīnu. Daudz nedomājot, piemetām savas pakaļas pie kamīna, iekurinājām to. Tika no zemajiem stāviem uzvilkts augšā vēl kāds dīvāns un piezemējāmies tā nopietnāk, ļaujot ugunij grauzt koku, kas turpat apkārt mētājās. Nesteidzīgi paiet stunda, divas, trīs... ( un vēl )
 

Lūk, grāmata jūsu uzmanībai, kas pati ieleca manā dzīvē, atsperoties iz Wikipedia raksta par Urban Exploration, sadaļas par grāmatām ar UE tematiku, nosēžoties tieši manu smadzeņu Amazement centrā. Saņēmu pēdējo aldziņu un nopirku US relīzi, lai gan autora zeme ir UK – tīri tāpēc, lai dabūtu grāmatu ar cieto vāku. Varbūt vajadzēja pirkt UK versiju, jo tajā ir ietverts kāds no grāmatas nodaļas negatīviem! Kas tas tāds? Par to vēlāk.
Saņēmu ilgi gaidīto Ebay paciņu un drīz ķēros pie lasīšanas. Tā no sākuma īpaši nevedās uz priekšu – beigu galā angļu valoda nav mana dzimtā, kur nu vēl šie dažādie interesantie aforismi, epiteti, hiperbolas un citi valodas jaukumi, tērpti modernisma settingā iekš visnotaļ sarežģīta stāsta, kurā netrūkst dažādu stāstniecības metožu, kuras savijas kopā. Bet vienu gan uzreiz novērtēju jau pat pirms grāmatas nopirkšanas, - tās struktūru jeb to, kā grāmata ir salikta kopā. Piemēram, anotācija uz grāmatas aizmugurējā vāciņa nav vis jūsu parastā anotācija, bet gan mīklainas rindas no grāmatas satura, kuras pārsteidz ar to, cik labi tās rezumē grāmatas satura centrālo daļu. Labs piegājiens – ja piesaista šīs rindas, pārējais grāmatas saturs noteikti, ka priecēs krietni vairāk, plašāk un ilgāk. Un vēl tās citas grāmatas kompozīcijas lietas, piemēram: attēli veidoti no datora koda; mazs zīmējums, kas veidots no burtiem iekš citādi tukšas lapas – šķiram ātri citas lapas un redzam animāciju; kur nu vēl grāmatas daļas, kas atrodas ārpus grāmatas laika un telpas, bet ir neatņemamas tās sastāvdaļas, dēvētas par un-chapters – izmētātas plašajā, fiziskajā pasaulē un lūdzas atrašanas! Un ja ar šo par maz – grāmata eksistē arī iekš YouTube! Unikāli, autors nudien ir domājis ārpus jebkuriem rāmjiem, ģeniāli konstruējot savu pirmo noveli! Un ne tikai konstrukcija, bet arī saturs, manuprāt, ir krietni saistošs un ģeniāls. ( A Relic of Something Nine-tenths Collapsed )
 

Lai saglabātu lietas informatīvi lakoniskas, jāuzcepj apskats kotaku gaumē, t.i., prologs -> like -> hate -> epilogs/rezumē.

Jaunākā Silent Hill sērijas pārstāve ir nākusi no izstrādātāja ķepām, kurš reiz jau uzbūvēja vienu Silent Hill, proti, Origins. Diemžēl par SH:0 visai maz ko priecīgu varu teikt – spēle (vismaz mana relīze) ir pilna ar kukaiņiem. Un visas relīzes ir pilnas ar iepriekšējo SH ripofiem, kā arī visa tās atmosfēra šķiet pārāk daudz vietās aplama esam, kur nu vēl kontrole pār realitāšu maiņu, kas visam liek sajusties bezdvēseliskam un mehāniski programmējamam. Kontrole ir pretrunā ar Horror. Lai nu kā, arī pēc manas pacepšanās par SH:0 kukaiņiem man palika cerība, ka Climax tomēr spēj kaut ko – dažas radītās lietas iekš SH:0 bija i kvalitatīvas, i labi pārdomātas, i – pats galvenais – šausmīgi labas. Tā nu visbeidzot sagaidīju Silent Hill: Shattered Memories PlayStation 2 relīzi, saņēmu pirmo bezdarbnieku pabalstu un nopirku to.

Love:
- atmosfēra: spēles lēnā gaita (fuck the superhero Action in a Horror game, fuck it hard! Beigu galā superhero Action sliecas sniegt kontroli pār antagonistiem, kas ir tiešā pretrunā ar Horror efektivitāti), kura ir ļoti labs aģents ar kura palīdzību tā tiek būvēta, - sarunu pilnās pastaigas ar protagonistiem pa pilsētiņu bija sevišķi baudāmas;
- nav action slānīšanas (nu, kamēr uz Action neliek akcentu, tikmēr man nav nekādu pretenziju – vienīgā, kas to līdz šim darīja, bija cita amīšu Silent Hill daļa: Homecoming), kas nozīmē vēl jo spilgtāku pirmās strīpiņas esenci;
- Urban Exploratoion elementi kā vienmēr ir savā vietā un spēcīgi akcentēti;
- spēcīgie kontrasti – dažviet tīri ar miesu var sajust krāsu psiholoģijas iedarbību – ja ziemu pēkšņi nomaina siltiem toņiem veidotas iekštelpas (kaut vai kanalizācijas tuneļi), sajūtu uzreiz siltumu sevi pārņemam. Visnotaļ unikāli;
- Alice In Wonderland references šoreiz ir ne tikai kā vienkāršas references, bet gan kā stāsta un game-play elementi. Sevišķi uz spēles beigām; ( Run, daddy, you cannot fight them )
 

Aicinājums iebrist patvertnē, kas atrodas vienu māju tālāk, nudien bija vilinošs. Un vēl fakts, ka brišanai nepieciešama himza! Bradājums tika veikts un secinu: brist sūdos (applūduma avots: plīsusi kanalizācija), zinot to, ka tev ne sūda nenotiks (infekcijas 'n shit), nepavisam nav sūdīgi, lai gan visapkārt esošā sūdu smaka vandalizē bridēja degunu un psihi. Bet visuglābjošais respirators, kurš ir iekļaujams jebkura digera ceļojuma komplektā, paglāba no intensīvās humanoīdu izkārnījumu smakas, tā vietā piedāvājot aplam patīkamo un vieglo dekādēm vecās zaļās gumijas aromātu. Patīkams simbolisms objektā: vircā mētājās grāmatu kaudzes un pirmais, kas ienāca prātā: "šī nudien ir pavisam sūdīga literatūra!"
Kā jau attēlos redzams, pēc bradājuma ieturējām pornogrāfisku mazgāšanās sesiju vannas istabā. Beigu galā - sievišķis dušā, tērpta tikai pieticīgā digeru peldkostīmā, ieziež sevi ar tualetes podu dezinfekcijas līdzekli! ehh... Daile un romance!

Bezdarbnieks saņem savu pirmo bezdarbnieku pabalstu (tizls nosaukums – tā ir mana nauda, kura tikusi ņemta no manas amata algas tieši šādiem un ne tikai šādiem gadījumiem, nevis kaut kāds nepelnīts pabalsts), samaksā visus rēķinus un var tievēt tālāk, kasot pautus. Bet nē – nopirku diapozitīvo filmiņu, ievietoju to iekš FED-5s un jau tad zināju, ka nākamajā dienā jāiet ar to pafotografēt. Tā arī tika darīts – braukājot ar velo, biju noskatījis dažus objektus, kuri no malas izskatījās par prastām pamestām dzīvojamajām ēkām, kas UE valodā nozīmē lielu potenciālā no fun faktora devu.
Klāt ir nākamās dienas (šodienas) 8:00, ir pagulētas ~5,5 stundas un jāceļas augšā, lai ar norunātajiem cilvēkiem ietu palūrēt uz to, kas tad nu objektiem vēderā. Ar katru nākamo soli iekš objekta saprotam, ka nav vis gluži vienkārši pamesta dzīvojamā māja – pāris soļus tālāk ir vēl viena, pēc skata rūpnieciskas izcelsmes, tālāk – vēl viena.
Kad pabeigta daudzstāvu ēkas apskate un no jumta leņķa iekš foto filmiņas iemūžināts pretējās mājas kaķis sēžam logā, dodamies uz rūpnieciskā paskata ēku, kuru raksturo viens virszemes un viens pazemes stāvs. Un tieši mīļais pagrabstāvs ar katru nākamo soli transformējas no vienkārša, bet plaša pagraba dažnedažādās citās formās – gluži kā iekš abstrakcionismu mīlošā šausmu kino. Ordinārais pagrabs parāda vienu ГП-4у gāzmasku, tad vēl vienu, tad vēl vienu. Dažu soļu atstatumā GP4u pievienojas ГП-5, cilindriskie GP-4 filtri... PSRS civilās aizsardzības bradātājam uzreiz asociācija rokā – CA patvertne! Acis meklē hermētisko durvju paliekas, ventilāciju un citas komunikācijas, kas apstiprinātu šo teoriju, bet nekas netiek atrasts – pagrabs pārtrauc šo ilūziju, priekšā liekot alus kastes, pilnas ar tukšām vēstures relikvijām – Pilzenes alus vecajā paraugā, PSRS Fanta un Pepsi Cola. Taču arī šī ilūzija nav ilgstoša – atskan pilieni, atbalsojoties no apledojušajām sienām un pagrabs ainu pārvērš vēl vienu reizi: ledus, mitrums un ūdens pilēšana - kas tik ļoti raksturīga lieliskajai filmai Stalker – ieskauj dažādas etiķetes, iepakojumus un izkārtnes, kas vēsta to, ka šī pagraba ilūzija ir kādas maizes ceptuves sastāvdaļa. Atkal tiek meklēts atbalsta punkts šim pieņēmumam un tas tiek atrasts – pie sienas piestiprināts izraksts no “Maizes ražošanas uzņēmumu sanitārajiem noteikumiem”, kuros aprakstīta kārtība kādā būs glabāt miltus. Šī ilūzija nostiprinās ar katru nākamo atradumu: pirmās šķiras Kviešu miltu iepakojums; paciņa ar burtiņiem “Sausiņi ar magonēm”; izkārtne: “Žaņa Lagzdiņa maizes fabirkas veikals Toma ielā 2”. Nu jau pavisam droši varam šo ilūziju izņemt no šīs kategorijas un piešķirt tai fakta saistošo spēku.( UE, mazafaka! )
 

Sapirkos aparātus "ПЕЛЕНГ 500АФ" un "ЛЭТИ-60М" (katru atsevišķam darbiņam - 1. māk diapozitīvus, 2. māk diafilmas) un tad nu palēnām krājas man dažādi diapozitīvi/diafilmas no dažādām vietām - Latvijas Televīzijas, privātpersonām, kā arī dažiem objektiem. Piedāvāju nolūrēt tos, klikojot uz šo pleilisti, vai arī atsevišķi:

Latvijas PSR diapozitīvi;
Диафильм - На строительной площадке;
Abandoned porcelain factory, - 35mm reversal film slides;
Лэти-60М diaprojector/re versal film/slide projector.