Sūrreālisms - Post a comment

Ierosināja man nodarboties šodien ar UE. Liku priekšā dažas opcijas, no kurām pati saistošākā man šķita jau viena vairākkārt apmeklēta objekta apmeklēšana – līdznācēji tajā vēl nebij' bijuši. Pēc krietnas Metal, alus un maltītes baudīšanas, ieradās līdznācēju un devāmies ceļā.

Caurums, uz kuru cerēju, izrādījās apcirpts un aizaudzis – interesanti gan. Bet bēdīgi. Tas nozīmē to, ka jāiet nepatīkamais ceļš caur sētu un tās iemītnieku kaitināšanas sensoriem. Pareizā taktika: doties nestostoties. Tā arī tiek darīts – pavisam drīz esam uz jumta un mūs ierauga kāds no iedzīvotājiem. Stāvs pazūd no loga. Uzkāpju uz nākamā jumta un atveras logs, no kura izlien dialoga uzsākums:
- Ko jūs uz tā jumt atkal? Jūs jau man te salauzāt to jumtu! Davai lejā!
- Es te vispār tikai pirmo reizi! Mēs atnācām pafotografēt objektu.
- Lejā davai! Nost no jumta!
- Bet mēs jau esam uz tā, kāda jēga būtu tagad iet lejā, ja mēs jau esam uz tā!
- Lejā, ja nē – paņemšu bisi!
- Mēs tikai pafotografēt – atpakaļ pa jūsu jumtu vairs nenāksim, atradīsim citu ceļu.
- Lejā davai!
- Bet kāda jēga – tāpat mēs jau uz tā esam izdarījušu spiedienu un ja ietu lejā, izdarīsim vēl lieku. Atradīsim citu ceļu, atpakaļ te nenāksim!
- Jā!

Uzlīdām uz pēdējā jumta un nozudām no iemītnieka redzes loka. Skatam paveras ne viena vien izmaiņa: katlu mājas instalācijas ir pazudušas, dažas palīgēkas apskādētas vai nav vispār un teritorijā nozāģēti koki! Kāds metāla griezējs ne pa jokam ir strādājis. Ar katru nākamo soli tuvāk ieejai konstatēju visnotaļ drastiskās izmaiņas apkārtnē – metāla konstrukcijas palikušas vairs tikai vietām. Strādāts ar tādu visatļautību, it kā paši saimnieki būtu plosījuši savu objektu, lai tiktu pie naudiņas. Bet tas nešķiet ticami.
Piesargoties no infrasarkanajām kamerām, dodamies tuvāk ar cerību, ka kādas no durvīm būs vaļā. Pārvaram partizānu cienīgu lamatu (drāts potīšu augstumā, kur viens gals pie sienas, bet otrs pie drazu kalna, kam paredzēts krist virsū) un konstatēju – ir gan vienas vaļā. Aizkrautas aiz materiālu kalna. Novācu visu cenzūru nost un esam sekmīgi iekšā. Tiek izvilktas kameras, statīvi. Skan motorizētās spoguļkameras troksnīši, skan ziepjutrauku slēdžu mazās skaņiņas. Visur lido sarkanās autofokusa gaismiņas un viss ir kā vajag. Tikmēr es nodarbojos ar pašsaprotamu lietu – verbāli paužu izmaiņas objektā, kuras redzu. To šeit netrūkst – metāla kārotāji labi pastrādājuši. Un zudis ne tikai metāls, bet ir arī kas radīts jauns: haoss. Izmētātas lietas, pārvietotas mēbeles, pazudušas mēbeles... Atstāju biedrus fotografēt lietas, kuras izgaismo vakara saule. Pats dodos brīvsolī – papētīt izmaiņas. Nonāku šajā telpā, ieeju soļus ~5 iekšā, pagrozos un speru sesto soli telpas vēdera virzienā. Ehh, labāk to nebūtu darījis!

[signalizācijas skaņa]


...






Skanot spalgajam troksnim, nodomāju: “Bļeģ! Uzstādījuši sensorus, kur tie nekad nav bijuši, turklāt vēl pievienojuši tiem elektrību. Tie ir dzīvi! Mūc, idiot, mūc!”
Raiti apmetos uz riņķi, iemetu ziepīti kabatā un riksītī izrikšoju nafig no telpas ārā, teku pa koridoru.
- Mūkam!

Atskan statīvu saliekšanas skaņas un nu jau esam trīs rikšotāji – maucam uz izeju. Ņemot vērā to, ka esmu šeit vismaz 4. reizi, operatīvi atrast izeju nevajadzētu būt pārāk grūti, vai ne? Wrong! Objekta interjers ar metālzagļu gādību ir pārveidots un visticamāk, ka signalizācija ievietota ar šiem par godu. Aizsrikšojām uz 3 nepareizām vietām. Nē, divām, bet viena bija tikai mazliet pareizāka, jo duvis bija aiznaglotas. Devāmies stāvu zemāk un pēc minūtēm 2-3 bijām ārpus ēkas.
Ir divi varianti: a) lauzt solījumu un kaimiņu jumtu vai b) meklēt citu izeju. Tiek pildīts otrs variants. Kā jau minēju, ērtais caurums ir ciet, bet visur citur teritoriju rotā ~4m augsts žogs. Apstaigājam potenciālās izejas vietas un tērējam trauksmaino laiku ērtāka varianta meklēšanai.

[Tik-tak, tik-tak, tik-tak...] Laiks fakin aizpeld. Nez vai apsargi brauks ciemos?

Pieejam vēlreiz pie aiztaisītā ērtā cauruma un ar acs kaktiņu redzam, ka teritorijā iebrauc apsargu mašīna – bez bākugunīm, bez gabarītugunīm.
- Pie zemes! Pie zemes!!!

Turpat nometamies pie siltās zemes aiz nozāģēto koku žagaru kalna. Pulkstens ir aptuveni 20:50. Pazūd motora skaņa, tās frekvenci pārņem mūsu ķiķināšana un sirdspuksti, kas nodod situācijas uztveres nopietnību. Tupam. Žagari priekšā, caur tiem redzama mašīna, kas ir metrus 30 tālāk. Gozās uz asfalta. Izkāpj divi apsargi. Prātā nozib doma: “Ja šie sargā šo objektu, tad visnotaļ ir garantēts, ka šie nāks pētīt vietu, kur mēs patreiz esam!”. Domu materializēju čukstos, bet pieņemam neko nedarīt. Ko ta vairs darīsi – pabāzīsi galvu, nodosi pozīciju. Varbūt tomēr cerīgi ir tupēt šeit – lietas visgrūtāk esot meklēt tieši tajās visdebīlāk vienkāršajās vietās. Pats par to esmu pārliecinājies. Nu, ko – tupam minūtes desmit. Klusums. Vēl minūtes 2 – čaukst lapas kaut kur netālu. Nograb metāla žogs aiz muguras. Apklust kaimiņmājas mūzika. Lapas turpina čaukstēt, pieņemoties spēkā. Skaņa nāk no aizmugures! Faaaak!
Nograb skārds un caur žagariem, pa lapu segumu aizlavierē melns kaķis! “Maita tāds – nodosi mūsu pozīciju!”
- Biedrs kaķim: “Pisies!”

Kaķis palūr uz mums un dodas apsargu virzienā. Lapas čaukst, mazie zariņi sprakšķ. Pieet šis pie koka un patrokšņo vēl – metrus 3 no mūsu atrašanās vietas, kur sekmīgi slēpjamies jau minūtes 20. Melnais radījums uzlec uz kaudzes augšas, apsēžas uz koka un vēro apsargu aktivitātes. Vismaz skatās tajā virzienā. “Fu, vismaz nometaties uz vietas!”. Dzirdamas slāviskās apsargu balsis, visa lapu čukstēšana smadzenēs translējas par soļiem, kas nenoliedzami pieder cilvēkam un kas tuvojas. Esam iesprostoti savā muļķīgajā slēpnī, kas ir tik uzkrītošs, ka pašiem smiekli nāk. Smejamies. Par visu.
- Biedrs: “Iedomājies, ja skrietu garām apsargiem un bļautu: “Man vajag dirst!”. Un tā arī paskrietu garām”.
Smiekli laužas ārā caur nāsīm un lūpu kaktiņiem. Stresa smiekli. Bet jautri bezgala. Šim sejas izteiksme gan sāk mainīties – urīnpūslis to brutāli spīdzina. Vaidēšana un vaimanas, žēlabas un mana cietsirdība:
- Iedomājies rožainu okeāna pludmali! Iedomājies, ka līst lietus. Vannā silts ūdens!
- Es tevi nositīšu!
- lollollollloooo
- lol
- Tovāriščs: “Dzeram tēju – tas būtu loģiskākais, ko mēs šeit varētu darīt”. Pie reizes atminamies par mobilajiem telefoniem. Nogalinām tos. Tālumā atskan durvju aiznaglošanas/aizsišanas skaņas.

Tā nu mēs tur esam – pielipināti pie zemes, ar tirpstošām kājām un dzeram tēju. Smejamies par situāciju un dažādiem absurdiem tās risinājumiem. Piemēram, par šādu ģeniālu domu: iemest ar akmeni pa šo mašīnu un neko citu nedarīt. Vai iet un iemīzt šo bākā un tad nākt atpakaļ. Vēl viens risinājums – objektā sarodas simtiem kaķu, visi saklūp virsū mašīnai, izveidojot čupiņu ap to, kas aizsegtu stiklus. Kamēr “ņau”, tikmēr mēs parūpētos, ka mūs šeit vairs nav! Tā nu mēs tur štukojam lietas un izštukojam arī to, ka šis ir mēneša stāsts. Sevišķi tad, ja tiksim vēl cauri sveikā ar šo savu muļķīgo slēptuvi! Realitāte ir tāda, kāda tā ir – sēžam turpat, piesmieti, satirpuši un piesardzīgi. Vaimanas un žēlabas. Čurāt gribas šim joprojām. Atkal atskan lapu čaukstoņa. Bet kaķis joprojām sēž turpat. Skaņa tuvojas. Trauksmes sajūta.
[čab, čab, čab.] Gluži kā cilvēks ietu. Nu, ko, dirsā ir! Nodomāju un pasaku. Jap, dirsā ir gan. Čaboņa jau ir pavisam tuvu. Neizturami tuvu. Esam atklāti, pizģec ir!
Izlien ezis no žagaru apakšas.
- Biedrs ezim: “Pisies!”
- lolololol lol. Tu kaķim tāpat teici! Lolololol!!!1!1

Ezis lēnām aizsteberē ap atklāto stūri, no kura pavisam absurdi ērti un labi mūs var redzēt. Urīnpūslis šo joprojām turpina mocīt.
Aiz muguras ieslēdzas krievu tucinieks. Pirmo reizi mūžā jūtos atvieglots, dzirdot to! Tas ir troksnis, kurš sniedz mums nelielu skaņas aizsegu – varam pagrozīties, iekārtoties ērtāk.
Slāvu apsargu balsis. Daudz un dikti. Runā kaut ko. Cītīgi runā. No visa čaboņas, mūzikas un tālo sarunas skaņu bardaka sadzirdu: ...ložnaja trevoga... Pārprasu meitenei vai viņa ar to pašu dzirdēja. Viņa apstiprina.
Atvieglojuma sajūta
- Biedrs: “Varbūt atrodam drošāku vietu?”
- Ir tāds teiciens - nelabo to, kas nav saplīsis!

Protams, ne viss mums sanāca kā pēc labākās spiegu grāmatas – fočējot kaķi un citas lietas atmosfērā paspruka zibspuldze – tādēļ, ka ziepītim mirst elektronika un šis, kad nospiests slēdzis, mēdz aizlekt uz Auto režīmu un ja ir tumšs, met ārā ziblspuldzi. Un tas viss notiek sekundes laikā...
Turpinām atrasties turpat – vietā, kur redzams ~kvadrātcentimetrs viņu mašīnas. Tagad gaidām dažas burvīgas skaņas. Ceram uz tām. Piemēram, durvju klaudzēšana. Vismaz 2gab. Aizdedzes atslēgas pagriešana un tai sekojošā startera un motora skaņa. Kaut ko no šī gala. Paiet minūtes padsmit un skuju – šie vēl runājas un nedod mums kārotās skaņas. Pēķšņi noklaudz vienas un tad otras durvis. Uzmetu devilhorns žestu, pārējie pa kreisi un pa labi ar priecīgi. A motora skaņa??? Skuju!
Minūte.
Divas.
Piecas.
[motora skaņa]. Devilhorns. Smaidi.

Iedegas auto gaismas un mašīna lēnām aizripo aiz stūra. Ir noticis kas absurds – mūsu muļķīgā slēptuve ir nostrādājusi! Esam fakin glābti un piedzīvojums ir ieguvis mēneša stāsta statusu! Biedrs svētlaimē slapina sienu, paužot savu sajūsmu par atvieglošanās procesu. Esam fakin glābti!


Ha!


Skuju!


Māņu manevrs – aiz stūra parādās auto gaismu izgaismots asfalts.
- Pie zemes! Esam atkal turpat. Sajūtu siltumu zem sevis. Bļeģ, ne jau nu tiešām viņa mīzalas būs līdz šejienei atpeldējušas?? Ffffffffuuuuuuuuu! Nē, domas apraujas pie atskārsmes, ka mans ķermenis šo vietu vienkārši bija uzsildījis. Jēj. Silta vietiņa. Mana vietiņa.
- Biedrs: “Viņi ir pārāk centīgi!” Diez vai viņi tiešām domā, ka tie idiņi (mēs) esam vēl teritorijā?

Ir jau manāmi jūtams, ka nāk tumsa. Katra nākamā piecminūte ir tumšāka. Mašīna riņķo, veidojot vairākus māņu manevrus – viltus aizbraukšanas. Vieglais dīzelītis nozūd uz minūtēm 2.
- Biedrs: “Ejam?!”
- Nē, pagaidīsim minūtes padsmit vai trīsdesmit. Tā arī darām.

Pēc minūtēm trim aiz stūra atkal parādās gaismas. “Pimpji, bļeģ! Māņu manevrs atkal!” Turpinam savu piezemēto esību. Vērojam lietas. Mašīna apstājas savā vecajā vietā un stāv. Gaismas ieslēgtas, motors rūc. Stāv. Minūtes piecas. Stāv un neko nedara. Pēkšņi sāk braukt – apmet mazu līkumiņu turpat un raida savas gaismas tieši mūsu virzienā. Sajūtas labas, nesūdzos. Teju vai ierokamies zemē, vērojot kā izgaismotie žagari met skaistas ēnas uz sienām. Skaisti, bet, BĻEĢ, brauc reiz prom uz nahujieni! Arī šī pozīcija rumakam šķiet gana ērta uz minūtēm piecām. Līdz beidzot tā aizbrauc. Fu, esam glābti jau kuru – piekto reizi?! Nekas, pamētāsimies vēl tepat. Biedrs ir nokārtojies un izmetis domu, ka nu varam še visu nakti sēdēt! To arī daram. Sēžam. Gaidam padsmit vai trīsdesmit minūtes bez nevēlamo personu aktivitātēm. Sagaidam kādas 7 šādas minūtes: atgriežas nolādētā mašīna un sākas saruna. Bet durvis nenoklaudzēja. Tātad, neviens neizkāpa, bet sarunas ir dzirdamas tā, it kā kāds būtu atstāts aiz borta. Vēl viens māņu manevrs! Nolādēts! Labi, ka nekustējām no vietas. Noklaudz durvis, liecinot par to, ka pieņēmums par aiz borta atstāto spiegu varētu būt pavisam patiess. Pēc minūtēm 10 mašīna ir prom. Beidzamo reizi???? Cerams! Paiet piecas minūtes. Sešas. Desmit. Piecpadsmit. Klusums. Svētlaimīgs klusums – ne tur krievu tucinieks, ne tur kaķis, ne ezis. Putnu balsis šur tur. Pasprūk fočika taimera sarkanā gaismiņa. Bļeģ.

Sakrāmējamies un dodamies uz potenciālo izejas punktu. Lavamies klusu kā iekš Metal Gear Solid spēlēm. Neviena nav. Esam pie noskatītā žoga stūra un, novērojuši apkārtni, pauztraukušies par piestājošās mašīnas motora troksni, uzsākām izkļūšanas aktivitātes. Pretējā mājas logā redzams cilvēka siluets. Skatās. Kaut kur šis noteikti skatās! Vai uz mums? Ja tā, tad šim noteikti, ka bija interesanti skatīties kā stop-motion gaumē bradātāji tiek pie izkļūšanas iespējas un minūšu 2 laikā izskrien uz ielas, smejoties par veiksmīgo faktu un to, ka, jā – esam fakin brīvībā! Slēpnis ir nostrādājis, par spīti tam, ka apsargiem šī mūsu slēptuve BIJA jāapskata, par cik tā kalpojusi par metālzagļu tranzītmezlgu (to reiz novērojām no jumta ar PSRS tankistu nakts redzamības iekārtu). Uz ielas ar dāmu spriedu: Par apsargu darba uzcītību 9, par darba kvalitāti 6. Un secinājām par svētību, ar kādu bija izslēgti mobilie – dāmai bij' picas reizes zvanīts. Horror.
Tagad, lūk, esmu pavisam droši mājās, pierakstījis lielākos domugraudus, malkojis nedaudz Melnā balzama, saņēmis pateicības par lielisko vakaru un domāju tagad iet uz virtuvi – tikt pie tējas un makaroniem. Paēst un tad pierediģēt šo realitātes atspulgu. Pielikt bildes, piekopt gramatiku un izteiksmes formas un citas jaukas lietas...

... I'm back!

Lūk, piekoriģēju, ieliku bildes un tā. Skaists vakars padevās, mhm.