Sūrreālisms

Metal Gear Solid – viena no tām spēlēm, kura tika iepazīta vidusskolas laikā (~2001. gads), taču tā arī netika atzīta par gana labu spēlēšanai un iziešanai. Šāda nostāja palika manī daudzus gadus un kāds gan tur brīnums, ja biju uzgrābies uz Virtual Missions relīzes, kurās muļķīgā virtuālā pasaulē vandās Snake, aktivizējot un izvairoties no slazdiem un sargiem ar izsaukuma zīmēm uz galvas – pārlieku maz reālisma, pārlieku daudz Trial-and-error game-play mehānismu, pārāk daudz Quake II un V-Rally 2 spēlēt gribēšanas. Taču, gadiem ejot, arvien vairāk nācās dzirdēt izcilās atsauksmes par spēli – par ko tādu, ko nebiju novērojis iekš Virtual Missions. Par stāstu, kurā episki kvalitatīvi esot savienota stāsta kvalitāte ar stāstīšanas manieri un mehānismiem, kuri ir iespējami tikai videospēles formātā. Tāpat nācās vērot to, kā MGS relīzes iegūst vienu augstu vērtējumu pēc otra. Sasodīti augstu. Šīs glorificēšanas mudināts iepazinos ar spēles tematiku (Aukstais karš, militārisms, spiegošana, post-Cold War laiks ar jauniem kodoluzbrukuma draudiem, mīlestība, drāma, utt., u.tml., utjp. – ļoti plaša tematika) un nolēmu iegādāties. Pagājušajā nedēļas nogalē arī saņēmu spēli kopā ar visu Silent Hill demo un izgāju to, tamdēļ arī varu padalīties ar savu šīs spēles vērtējumu.
Pārsteidz tas, ko spēle ar minimāliem tehniskajiem resursiem spēj izdarīt – tas, kādas emocijas spēj radīt radiosarunas vērošana, kurā izcili tiek stāstīta spēles būtība proporcijās ~1/3. Pārējo stāstniecību uzņemas šie paši vājprātīgi pikselētie tēli iekš dažādām filmiņām, kuras birst viena pēc otras, bet atlikumu – spēles tēlu dialogi dažādu situāciju laikā. Viss šis ārkārtīgi dziļā stāsta lērums sakoncentrēts tikai 2 diskos, kas liek brīnīties par to, kā pie velna tas ir panākts un par to, vai šiem dialogiem kādreiz pienāks beigas?! Lieta tāda – ar Nastasha vien var kādu stundu no vietas var vest kvalitatīvu sarunu par dažādiem kodolenerģijas aspektiem (i civiliem, i militāriem), DNS un gēnu inženieriju, ieročiem un arī personiskajām dzīvēm, kur neizpaliek ārkārtīgi liels aizkustinājums par Pripjatu, Černobiļā. Šīs sarunas vien spēlei dod augstu vērtējumu. Bet, tā kā stāsts nav spēle (to par tādu padara interaktivitāte)… Dialogi šeit ir vairāk par visu Gredzenu pavēlnieku un Potera sāgu, turklāt nav nekādu elfisko meža muļķību, tā vietā ticami būvēts Sci-Fi, uz esošās zinātnes pamata, + Drāma un kodolieroču kontrasts ar planētu Zeme. ( Live, Snake )
 

Uzlieku skanēt Behexen - Let The Horror And Chaos Come un slānīšu blastbīta ritmā (un nekādā citā) klaviatūru: Vakar paverdzinājām režisoram un operatoram līdzīgus humanoīdu reproduktīvās sistēmas vai Dieva veidojumus bradāšanai. Nu, ne gluži paverdzinājām, bet vienkārši pavadājām pa vietām, par kuru eksistenci zem Rīgas civilizētās virskārtas viņi nebija īsti nojautuši. Izvazājām tā visnotaļ interesanti. Tramvajs. Atrādu verķim CH₃CH₂OH līdzīgo priekšmetu un sākam ceļu UZ.
Protams, tramvajā ir cilvēki un protams, ka arī tantiņu sugas pārstāve. Spamam palaimējās šai pieskarties ar somu (netīšām, bet būtu pelnījusi, ka tīšām) un tantiņa eksplodēja, stāstot par to, ka jauniešiem nekādas cieņas un goda. Bet es teatrāli un skaļi apmēram tā: [kritizējošā tantiņu balss] „Kādas tās tantiņas mūsdienās, galīgi ne cieņas, ne goda – nevar palūgt cilvēkiem pārtraukt kādu neapzinātu darbību, bet sagaida, kad nokaitinās, lai varētu nolamāt!”. Pašrīkoto izrādi pārtrauc pietura.
Pirmā fiziskā pārbaude: Jumts. Tur arī nācās iegūt/adaptēt kameras ignorances parametru, kas, manuprāt, man izdevās visnotaļ labi, ņemot vērā manu dabisko kautrību, kura mazinās ar katru Rīgā pavadīto gadu. Jumti labi, jumti gardi, ja vien mans iekšējais perfekcionists nepiekasītos luktura staru ģeometrijai pēc tā izjaukšanas un salikšanas kopā. ( Behexen - Blessed Be The Darkness )
 

Varbūt arī esmu stulbs, taču - sagribēju apgreidoto LED Lenser T7 kabatas lukturi, kam ir divi gaismatdeves režīmi. Mans vecais lukturis nudien nav nekāda bērnu rotaļlieta (pagaidām apmierina prasības un bradājumos man ir jaudīgākā gaisma, lol), taču salīdzināsim faktus: 7438 modelis = 80lm ~1,2W, bet T7 = fucking ~200lm @fucking 2,4W. IBIO!!! Regulējams fokuss abām mantām. Pirmajam lukturītim pasūtīju Silent Hill 1 videospēles ražojuma Nr. gravējumu. Šim vajadzētu otras daļas Nr. iegravēt, xexe. 80 Vs ~200lm, FTW!!!

Vēl nākotnē derētu arī H7R galvas lukturi. 140lm. Regulējams fokuss.

Ir jau šiem arī vēl citi - jaudīgāki modeļi, taču ja es savienoju ergonomiku, dizainu, energopatēriņu, funkcionalitāti, gaismas stiprumu un cenšos izvilkt vidējo, tad WIN ir T7 (pat nosaukums ir kruts - velk uz The Terminator FTW). T7 ir par 8,5mm garāks un vismaz par 5mm diametrā varenāks, lai ietilpinātu vēl vienu AAA bateriju.

45,94Ls ar iegravēšanu un piegādi :D

P.S. Turbo mode panākama vienīgi līdz pusei nospiežot slēdzi un turot, kas ir paredzēts tikai īslaicīgai jaudas palielināšanai līdz 130%. Tas, ka tas nav pastāvīgs režīms un tas, ka iekšā ir daudzpakāpju slēdzis (n reižu jāspiež, lai panāktu vēlamo un šķiet, ka katrā spiešanas reizē = visupirms īslaicīgi Turbo mode un tad tikai vajadzīgā - Turbo aktivizējas piespiežot slēdzi līdz pusei), mani kaitina. High output režīmā (tas, kurš normal) T7 = man jau esošā luktura jauda. Tā ka rodas jautājums - vai man ir vajadzīga papildus jauda, kura nav pastāvīgs režīms? Hmm...

( EDIT@2009.10.08., 11:28 )

Dokumentāla filma par Urban Explorartion, filmēta iz pašu šīs nodarbes piekopēju skata pozīcijām, kas garantē korektu un maksimāli UE būtībai tuvinātu un vizuāli baudāmu, tīkami pasniegtu informāciju. Patiesību sakot – lielisks kino darbs, kurš pārsvarā tendēts uz urbānas nozīmes pazemi iekš ASV – episkie kanalizācijas tuneļi (filma arīdzan demonstrē tīkamu un smieklīgu Draining slengu), lietusūdeņu tuneļi un citu veidu notekūdeņu tuneļi, kā arī pasaulē lielākā raķešdzinēja ražotnes šahtu/kompleksu ~30m dziļumā + Parīzes katakombas. Bet netiek ignorēta arī virszeme (ASV un nedaudz Eiropa) – daži industriāli kompleksi, pils, pāris jumtu un dažādu ēku iekšienes, piemēram, vismaz divu slimnīcu sienas no iekšpuses, kuras slēpj ne tikai uz sevis lolotās, skaistās krāsas lupšanas paternu gleznas, bet arī daļu no aprīkojuma, kas tikpat ļoti pakļauts skaistinošajai (vai arī graujošajai – atkarīgs no skatu punkta un skatītāja) laika iedarbībai, piemēram – morgu sekcijas, operāciju galdi, mazkustīgo un invalīdu pārvietošanās palīglīdzekļi, apgaismes iekārtas, navigācijas uzraksti (spārnu un palātu), u.tml. lietas, kuras parādītas korektā UE gaismā un kuras izraisa augstu patikas un arī veselīgas, UE dziņu veicinošas skaudības siekalas. Horrorfetišs, you know?! ( Into The Darkness )

Lielisks dienas sākums: Black Metal videoklips + pamesta un dekadenta psihiatriskā slimnīca + tumsa + nedaudz abstrakcionisma un simbolisma. Vienīgi rodas jautājums par to, uz kuru elles galu lai sūta sabiedrību - video sākumā ir brīdinājums par ekscesīvu vardarbību, taču - tā, labākajā gadījumā, šeit eksistē abstrakti - uz sienām postnoziegumu gaumē, turklāt arī "noziegums" nav vardarbīgi uzspiests pret kādu trešo vai otro personu. Tātad, kur vardarbība? Vai asiņainās sienās un headbangojošos, tremolojošos, korpspeintā maskētos Dark Funeral mūziķos, pašnāvībā/pašbērēs un graustā?

Stulbie (lai pašidientificējas tie, kurus šis video aizskar - tie, kuri ir klipa sākumpaziņojuma adresāti), kaut jūs saķertu gonoreju un sapūtu ellē :)

http://www.youtube.com/watch?v=TEVodXzNmPM

Labrīt ^^
 

Warning: amatieru kino ar ļoti mazu budžetu, taču izcilu entuziasmu un mīlestību pret kinematogrāfiski saistoši un, manuprāt, labi adaptēto Silent Hill universa videospēli Silent Hill 2. Ja šim brīdinājumam tiekam garām bez žagošanās un zaimošanas, var izķidāt šo 1h un 40min ilgo neatkarīgā kino darbu, kuru gaidīju visnotaļ ilgi, sīkāk:
Broken Notes adaptē Silent Hill 2 videospēles stāstu ar vērā ņemamu precizitāti – viss sākas ar James ierašanos šajā mistiskajā, personības slēptāko netīrumu manifestējošajā pilsētiņā un pamīši mainās arī ar Maria scenāriju, kas paskaidro to, kas īsti ir Maria un kāda ir viņas misija. Stāsta laikā norisinās arī sastapšanās ar citiem spēles tēliem: Angela, Lying Figure, Pyramidhead, Laura, Hangers, Mary un viss norisinās spēli atdarinošā manierē, taču plūstoši un visnotaļ prasmīgi nostrādāti.
Bez paša stāsta tiek atdarināta arī pilsētiņas vizuālā estētika – savādas mistērijas miglas ieskauta mazpilsēta, „tukša”. Tāpat arī dažkārt operators mēdz sekot spēles kameras kustību kanoniem, radot dramatiskus skatus ar augstu SH estētisko vērtību. Diemžēl, šādu kadru ir visnotaļ maz, taču, kad uz ekrāna redzu glītu kadru Film Noir/Sepia gaumē, kurā savādā leņķī tiek rādīts grausts ar filmas/spēles tēlu – nav iespējams nesajust censoņu mīlestību pret spēli un tās rūpīgo adaptāciju, panākot vajadzīgo, sapņaino atmosfēru, kura panākta ar pārgaismotiem, nefokusētiem kadriem un kādu miglas filtru. Lēti, protams, taču iekš amatieru kino svarīgi ir nevis tas, ko šie ir izdarījuši aplami, bet tas, ko ar minimāliem līdzekļiem var sasniegt perfekti – un tas kā reiz ir stāsts un dažu vizuālo fragmentu atdarinājums. Taču, jābūt korektiem un jāmin arī trūkumi.
Kā viens no galvenajiem trūkumiem – pilnīga Action žanra režisēšanas impotence – neizskatīgas cīņu ainas, pagalam nenostrādāti fiziskie kontakti starp ieroci un tā darbības adresātu, kā arī antagonistu kustības varēja būt labāk. Katrā gadījumā – Action gabalos iekš šīs filmas sejā rodas smaids, kurš vēsta kino pirmos soļus mehāniski radītos FX. Jā, otra lieta, kura duras acīs, ir FX jeb specefektu joma. Ar pavisam vienkāršu datorgrafiku iemontēti tēliņi kustas un nāk uzbrukt. Mīļi, taču nedarbojas, bet reizē izraisa to viltīgi vēstošo smaidu manā sejā, kuram piemīt patīkama siltā senatnīguma laika dvaša. Tātad, nevar teikti, ka šie Action un FX aspekti nodarītu filmai būtisku ļaunumu, nebūt ne. Beigu galā jāņem arī vērā tas, ka šis ir amatieru kino – neatkarīgu filmu veidotāju veikums, kuri radījuši ~3 filmas. ( Turpināt + Silent Hill: The loneliness )

Pabiju otru reizi iekš Mangaļsalas dabas parka "Piejūra". Šorreiz ar kolēģiem. Sanāca tīri jauka pastaiga ~7h ilgumā. Līdz molam ar aizvandījāmies, mhm. Kas patīkami - atradu vēl dažus objektus, kurus nebiju atradis pirmajā reizē (latviešu celto virszemes bunkuru otrajā Mangaļsalas galā (1928. gads) un to foršo viduslaicīgo (dzīvojamo?) ēku (1880. - 90. gadi), piemēram).

Bildes.

P.S. http://i204.photobucket.com/albums/bb198/xxtotenstillexx/lockercat.jpg

Trīs dažādu Āzijas valstu trīs dažādu režisoru sniegtais ieskats Āzijas Horror kino lauciņā. Pirmā relīze bija izdevusies un par ļoti izdevušos to padarīja Takashi Miike filma Box. Pirmās relīzes kvalitātes, koncepta un tīrā "fun" faktora mudināts, iegādājos šo arī. Trīs tematiski vienoti, taču bezgala atšķirīgi un labi šausmu kino darbi. Tad nu:

Memories (Ji-woon Kim, Dienvidkoreja; 8,5)
Lakoniskai un spēcīgai īsfilmai līdzīgs mākslas darbs, kurā aplūkota pēcnāves esība - interaktivitāte ar dzīvo un jauniegūtā statusa apgūšana, piemēram. Bez tam filmā ir glītas urbānās metropoles ainavas, kā arī pamestu vietu ainavas, kuras kombinētas ar creepy atmosfēru un gandrīz Lustmord kvalitātes Ambient skaņu celiņu. Papildus šim skaistumam ir pielietota no Arfon Aramatsky aizgūtā Hip-hop montāža, kura pamanās radīt nevienu vien izcilu atmosfēras un šausmu mirkli. Īss gabals, kurš aplūko ikdienišķu cilvēku dzīves stadiju un satur sevī arī pārsteigumelementus un gana daudz haotiskā, lai radītu pietiekami daudz vielas pārdomām, kuru dēļ filmu skatīties vēlreiz, atšķetinot Āzijas simbolismu un pasviestos stāsta elementus. Uzmanību: satur elegantus un inovatīvus Horror elementus! 8/10

The Wheel (Nonzee Nimibutr, Honkonga; 6,5)
Interesants ieskats kādā Āzijas reliģijā/kultūrā (kuru veido budisms + Voodoo un Indijai līdzīgi elementi; neatkarīgi no tā, vai fikcija vai pastāvoša reliģija). No sākuma šķiet, ka būs lieliska filma idejas dēļ (nedaudz atgādina Dolls), taču filmā ir vāji izpildīti brīži un klišejas, kuri atņem garšu. Taču tas nemazina prieku baudīt leļļu teātra saistību ar dzīvi, kā arī leļļu saistību ar tēliem. Tas nemazina prieku priecāties par Forbidden Siren un Fatal Frame līdzīgo atmosfēru un mūziku.Gabals ir gana labs, lai izraisītu interesi par Taizemes šausmu kino, neskatoties uz to, ka šīs filmas saturs vilka uz amerikānismu pusi.

Going Home (Peter Chan, Taizeme; 7,5)
Otrā interesantākā filma iekš šīs trijotnes. Arīdzan par nāvi un to, kā tā ietekmē pasauli sev apkārt, sevišķi aizgājējus mīlošos. Šajā darbā, tāpat kā pirmajā, kā tēls figurē glīta urbānā dekadence un savādi tukšā metropole. Arīdzan šausmas šeit tiek radītas gandrīz no nekā, kas ir interesanti. Figurē mums te tik ļoti tīkamais Āzijas Horror, taču klātesoša ir arī ļoti spēcīga drāmas deva. Filma, kura visu laiku uzdod jautājumus par to, kas īsti ar mirēju ir noticis un vai šis tēls vispār ir mirējs?


Kopumā: garda un advancēta trijotne, kuru mierīgi var vērtēt uz 8, kas ir vērtējums viennozīmīgai relīzes iegādei vai cita veida iegūšanai.

"Bradājums ārpus bradājuma" jebšu bradājums, sēžot pie zilajiem ekrāniem. Zemāk apkopoju filmas, kuras varētu būt tuvas Urban Exploration cienītājiem tieši notikumu vietu (skat zemāk esošās kategorijas) un satura dēļ, kur protams, ka dominē militārisms. Jā, šie UE pievelkamie elementi var tikt rādīti tikai fragmentāri un pilnīgi sekundāri, taču vai tas nozīmē, ka būs slikta filma? Domājams, ka ne - vismaz tās, kuras iekš IMDb vērtētas sākot ar 6. Bet, lai nodrošinātos, es zemāko pievienošanas slieksni izvēlējos 5. Starp citu ir svētīgi zināt un iedomāties par sinonīmiem, vai ne? Sevišķi tad, ja sinonīmi veido atslēgvārdus iekš IMDb, kad vēlamies atrast kino par un ap specifisko atslēgvārdu. Tā, piemēram, Urban Exploration atslēgvārds (jēdziens) mums sniedz tikai 6 filmas, kuras potenciāli skar UE - t.i., vandīšanās pa objektiem tieši šādā izpratnē. Un tās noteikti nav tās spožākās, izņemot pašu pirmo, augstāk vērtēto, kura arī nāk pie manis oriģinālā DVD formātā. Bet kur tad paliek tās daudzās filmas, kuras var atrast ar mana taga "ue" palīdzību? Tās ir paslēptas zem zem citiem atslēgvārdiem, kuri sastāda mērķvietu pazīmes Urban Exploration izpratnē! Tās palīdz atrast dažādi atslēgvārdi (kas, protams, arī negarantē 100% precizitāti - nebūt ne).
( Here be movies )
( Here be videogames )
( Here be books )

Bērnības kino – ar šo bieži vien tiek raksturots ar nostalģiju apvīts kino darbs, kas tīri iz šī aspekta (pavisam neobjektīvi, protams) nozīmē to, ka filmai dodamas vismaz 6 radzenes no 10. Tomēr ne visos gadījumos tas nozīmē, ka gaidāms pilnīgs neobjektīvisms slima kaķēna murgu gaumē. Sevišķi tad, ja bērnības kino noskatās un izvērtē tagad, ko arī darīju, kad saņēmu iegādāto RoboCop Trilogy - visnotaļ iespaidīgi iepakotas trīs filmas daļas ar pievienotu bukletu, kurā sarakstīta garda Trivia un Bio informācija. Bet nu – par filmām! Iekš RoboCop ir daudz krutas lietas, no kurām redzamākās būtu:
Panku portrets, kurš iemieso astoņdesmito un deviņdesmito gadu sabiedrības fobijas un stereotipus sevī, aplipinot pankus ar visu iespējamo noziedzību un nekrietnību, padarot tos par to, ar ko panki bija zināmi to sākumā.
Bezgala kruta lieta ir arī notikumu vietas: pamestās rūpnīcas, sabiedrības noziedzīgās dekadences dekorētās ielas un citas urbānās lietas, kuras šī laika kino tik prasmīgi spēja demonstrēt. Tik prasmīgi, ka pilnīgi bauda ir vērot vismaz pirmās divas RoboCop filmas, jo tieši pirmās iemieso satura pilnu dramatisku skatījumu uz cilvēcību, aplūkotu iz kibernētikas prizmas. Šāds cilvēcības ielikums šķietami priekšmetiskajā (kiborgā) lieliski kalpo par cilvēcības spoguli ar augstu aizkustinājuma potenciālu, kam izdodas arī nedaudz definēt nākotni - mūsdienas, kad vispārpieņemtas ir policijas specvienības pilnās bruņās. Šīs kvalitātes ir atrodamas iekš RoboCop 1 un 2, bet sevišķi spilgti iekš šīs Verhovena pirmās daļas. Otrajā arīdzan ir šīs saturiskās kvalitātes, taču filma vairāk spiež uz panciskumu un dekadenci – figņas, kuras man tik ļoti patīk vērot zilajā ekrāna, kuras liek izjust astoņdesmitos un deviņdesmitos, kad par lamuvārdu kļuva termins „Punk”, hehe.
Bet trešā daļa - tā, piedodiet, ir komisks izkārnījums, kurš nespēj portretēt nekā iz pirmajā un otrajā filmā dibinātā (lai gan rāda to uz ekrāna), tā vietā nodarbojoties ar gandrīz vai tēla piesmiešanu ar klišejām, muļķīgiem dialogiem un pilnīgu FAIL atmosfēru, kura tomēr vērtējama ar vismaz 5 un izlaižama sev cauri tieši šo dažu minēto elementu dēļ. ( FIN + treileri )

Citiem vārdiem - cilvēka maitāšana ar UE. Cilvēka, ar kuru, visticamāk, būs produktīva sadarbība tieši UE lietās, uz ko ceru. Vismaz man patiktu un tiktu radīts kāds cienījams informatīvais materiāls par UE Latvijā – vismaz tāds būtu tas mērķis. Lai nu kā – tikāmies, pārrunājām projektu, nodevu savu vīziju rakstveida formātā (17lpp) un tad arī nolēmām bradāt.
Izvazājām viņu pa jaunceltni – glītu un nepabeigtu daudzstāvu ēku, kura pieguļ citu, vecāku ēku jumtiem, pa kuriem ar tika pabradāts – glīts skats uz Rīgu, kuru skaistina jaunceltnes skelets priekšplānā.
Tālāk pa kājām pagadījās 2008. gada ziemas ugunsgrēka dekorēts veikaliņš-kafejnīca „Ekspresis”. Jā – varbūt nelietīgi, taču lielais paldies ugunsnelaimei par šīs vietas padarīšanu pieejamu bradātājiem. Mazs, taču estētiski dedzis, tādējādi glīts veidojums. Jāpiezīmē – bīstams, jo jebkurā brīdī vari attapties zem izdegušu un izpuvušu griestu spiediena. Mums nepaveicās ko tādu piedzīvot. Pēc tam…
…Izvazājāmies arī pa nelielu daļu siltumtrases – tāpat vien, lai pēc metriem 20 līšanas gandrīz uz vēdera, iznirtu virszemē pie nākamā objekta – ēdnīcas. Lai pabradātu pavisam nedaudz ar mērķi uzlīst uz jumta. Objekts vispārzināms un apdzīvots – uz pieejamākās jumta daļas kādi jaunieši un caca nodarbojās ar fotosesiju būšanām, bet ēkas iekšienē skanēja daudz balsu. Dāmu balsis, ja nemaldos. Bet mēs uzlīdām uz augstākās jumta porcijas, papriecājāmies par karsto laiku un skatu, un devāmies lejup. ( 8in1 )

Jebšu nepabeigtās dzemdes apmeklējums #2. Ko var pastāstīt par objektu? neko īsti - palicis tikai visnotaļ grandiozs un iespaidīgs konstrukcijas skelets ar dažām interjera instalācijas pazīmēm un lielisku skatu no jumta. Bet nu - varētu izvērst pētniecību un atrast plānojumu un tad, vadoties pēc tā, aiziet uz kādu plānoto dzemdību zāli vai nama vadītāja kabinetu, apstāties tajās telpās un izjust svēto mocību perverso klātesību...
Bet uz ātru roku varu vien piedāvāt šo ieskatu vēsturē un šo abu bradājumu slaidšovu.
___________________
*pakāpienu skaits no pagraba līdz jumtam

Mūsdienu Krievijas kino mākslas darbs, kas aplūko nosaukumā minēto vielu un tās cirkulāciju 1917. gada Krievijā, kad jūtami civili nemieri nākam. Visapkārt valda Krievijas lauku un Maskavas ziema. Pagasta slimnīciņa nekurienes vidū, sniega un aukstuma ieskauta, kuras teritorijā un kompleksa ēkās norisinās darbība apmēram ~80% no filmas laika. Bezgala ziemīgi, tādējādi estētiski un atmosfēriski – balta peizāža un dzeltenas petrolejas lukturīšu gaismas, kuras seko to nesējiem un izgaismo tos, arī apkārtni – arī iekštelpas, kuru dekadence un apgaismojums dažbrīd atgādina Tarkovska vizuālo stilu. Un ar šo ziemu kontrastē visnotaļ bagātīgi portretētā tā laika Krievija – koka ēkas dažādos materiāltehniskos stāvokļos – jo sliktāks, jo sēpijiskāki toņi tiek piemēroti -, dažādas mūra/koka ēkas, kuras tik skaisti pakļāvušās dekadences estētikai; aristokrātu saimniecība, kurā mīt gaiši, silti un bagātīgi toņi – interesanti tiek pausta informācija un tas ir ļoti vizuāli saistoši, jāsaka. Un visu šo vizuālo daili kustina stāsts – tuvojas militāri nemieri, smagu slimnieku skaits, kas pieaug teju proporcionāli morfija krājumu izsīkšanas ātrumam... Un ja ar šo nav gana interesanti, tad saistošs ir vēl filmas stils, kādā tā portretē laiku, kādā filma iestatīta, piemēram – filmas struktūra, kura ieturēta mēmā kino tradīcijās līdz pat dekorēto nodaļu nosaukumu ekrāniem un gaismas efektiem.
Mofrij sastāvā ir arī gana daudz vizuāli spēcīgi un šokējoši momenti, lai tie godpilni būtu augstas klases Splatter kino darbā un tas patiesi rotā šo visnotaļ interesanto un saistošo drāmu. Tas tai piešķir spēku un apgriezienus. Patiesību sakot – tie nav tikai momenti, bet gan būtiska filmas sastāvdaļa, kura efektīvi atrāda 1900. gadu medicīnas praksi un cilvēku dekadento dabu. ( Lasīt tālāk par labu Krievijas filmu )

Gandrīz 150 Latvijas un ārvalstu mākslinieki pulcējas Rīgā un veic pēdējos sagatavošanas darbus, lai jau pēc 2 dienām, sestdien 12. septembrī intriģētu, izklaidētu, priecētu un uzrunātu Rīgas iedzīvotājus un viesus ikgadējā mūsdienu kultūras forumā “Baltā nakts 2009”.

Apmeklētās figņas: instalācijas Maskavas ielā 12; Brīvdabas kino Vērmanes dārzā; Ambient performance Anglikāņu baznīcā un ugunsšovs Bastejkalnā.

KIM? Mākslas un kino nakts
Spīķeros ierīkotas dažādas kino projekcijas un pagalmā pirts uz paaugstinājuma, ar caurspīdīgām sienām un kailķermeņiem iekšā. Izņemot pašu instalācijas struktūru, neredzu tur kultūru, bet lai nu paliek. Kultūru ieraugu, uzmetot aci uz Future Shorts un lomogrāfijas izstādi, iemetot acis abstraktā 3D pasaulē, kā arī nedaudz iekš Meta-kafe – kultūras palieku paziņojumu un skatuves veidā. Tā kā laika maz un viss interesējošais saspiests diezgan lielā koncentrācijām, devāmies uz Vērmanes dārzu.

Brīvdabas kino Vērmaņdārzā – „Balle”
Uzmetu aci tur rādītai filmai un nodomāju – meh, nevēlos redzēt filmu, kurā visu laiku seniori dejo. Dancing blows. Dodos atpakaļ pie strūklakas un redzu visapkārt esošus cilvēkus pastiprinātā alkohola reibumā. Kultūra? Garlaikojamies uz soliņa un domāju – arī mana kompānija neprot bez alkohola – vairāki ir uzņēmuši uz krūts līdzpaņemto „koliņu” un tas mazliet traucē komunikāciju un ir kaitinoši. Lai nu kā, novelkam laiku, dabūjam Paulig bezmaksas kafiju (garšoja pēc PVC kanalizācijas caurulēm) un devāmies uz Anglikāņu baznīcu. Tur gan kļūst nedaudz cerīgāk. ( Trokšņa evaņģēlijs )

O, nu gan laiki pienākuši – rakstu un priecājos par First Person Shooter spēlīti. Nē, nekas tāds pret šo žanru nav – beigu galā Doom, Quake, Duke Nukem sērijas ir lieliskas spēles. Iebildumi man ir pret šim žanram raksturīgo satura vakuumu – tiesa, stāsts un kāda dziļāka jēga šīm spēlēm it kā nebūtu arī nepieciešama, jo žanrs jau iz saviem sākumiem spiež tīri uz game-play prieku (Doom un stāsts? Ka tik ne ar! Vai spēle tamdēļ bija slikta? Nebūt ne!) – prieku šķaidīt smadzenes un prieku brīvi vazāties pa spēles pasauli, priecāties par tās (cerams) brīvi aplūkojamo estētiku. Taču ar Darkwatch ir nedaudz citādi – jā, saknē tas ir kārtīgs FPS ar vesternos ierasto ieroču daudzumu, un ar šo aspektu viss ir kā tam jābūt iekš FPS.
Taču šī spēle ir tālu no žanra ierastības un tā defaultās paredzamības – Darkwatch pieliek klāt kaudzi Steampunk (ņam, ņam) un Horror estētikas, un pat nedaudz stāstu - radot pasauli, kura man nedaudz asociējas ar Lukjaņenko sardzes sērijas darbiem, precīzāk – filmām. Jau pats nosaukums suģestē ko līdzīgu un filmu/spēles nosaukumam pievienojas daļa settinga – vampīri un to spēja skatīt pasauli caur citādu redzes opciju – Blood Vision – neliels zoom efekts un sarkans ekrāns, rotāts ar pulsējošiem, sarkaniem asinsvadiem un blur efektu. Pielietošanas mērķis – redzēt savācamos un nošaujamos, kuri izceļas iekš Blood Vision – izcils game-play elements, kas izpaužas kā neliels snaipermodes efekts, taču spēlē ir arī vienkārši optiskās – vesternsteampunk iedvesmotās - snaiperšautenes! Vēl šīs spēles dizaina estētika asociējas ar tādiem meistardarbiem kā filmu Wild Wild West (1999 - Sci-Fi + Steampunk + humorisko vērtību dēļ), filmu Westworld (1973 - nedaudz settinga), Twisted Metal videospēļu sērijas (viens variants iekš Darkwatch + Army Of Darkness (1992) filma šī paša apsvēruma dēļ), Van Helsing filmas (2004 – tēls un misija). Apmēram no šāda izklaides insdustrijas produktu klāsta var izveidot aptuvenu Darkwatch fotorobotu – skaidrība ko sagaidīt no spēles vismaz ir ieskicēta. ( Let's mount up! )

Šāda rindiņa atrodama uz spēles DVD iepakojuma aizmugurītes un šo apgalvojumu sliecas demonstrēt dažādi spēles ekrāni, kuri visnotaļ atklāti demonstrē iekš Survival Horror ne visai ierastas un varbūt pat ne visai iederīgas lietas, ja runājam atklāti. Taču – šī spēle ir kokteilis no visnotaļ daudz reizinātājiem un šajā aspektā ir arī apslēpta spēles burvība.
Ghosthunter zināmajai Survival Horror receptei pievieno pamatīgu daudzumu Action elementu, klāt liekot melnu humoru MediEvil gaumē (arī spēles pasaule satur dažus MediEvil elementus un ne jau nu nejauši); ieroču arsenālu Ghostbusters gaumē (spēcīgākā līdzība – izmetams spoku slazds); First Person Shooter skata pozīciju un daļu no game-play struktūras šī žanra gaumē; nedaudz dizaina līdzības iz Legacy Of Kain (balss un kāds antagonists iz pagātnes); un dažus EPIC WIN dizaina elementus, kuri ir pietiekami spēcīgi, lai nebūtu nevietā tādās spēlēs kā Fatal Frame un Silent Hill!
Rezultāts ir pozitīvi savdabīgs un gana izklaidējošs, lai aizrautu uz vairākām stundām, piedāvājot spēlētājam elementus, kas manīti iekš augstāk minētajām spēlēm, radot visnotaļ baudpilnu spēles pasauli, kurai ir atvēlēta vieta ne tikai groteskai simulētajai realitātei, bet arī patīkamam labas kvalitātes sirreālismam un vienkāršām mākslinieciskās brīvības izpausmēm, piemēram – iemešanai teātra ēkā, kurā tiek izspēlēta kāda „teātra izrāde” ar protagonistu – šādas lietas ir ļoti, pat ļoti garšīgas jebkurā videospēlē.
Un ja tomēr apnīk klasiskā un garšīgā manierē tikt galā ar izbēgušajiem spokiem, varam pavandīties arī bezķermeniskā veidā – ar Astral palīdzību. Tā, lūk, ir kāda dāma, iesprostota protagonista galvā un ar šo mums būs lidināties pa spēles pasauli, risinot mīklas, lai atvērtu kādu eju protagonistam – tātad ir mums i FPS, i Survival Horror, i Adventure, i Action, i Mystery, kā arī sirreālisms – tik tālu viss ir uz WIN, vai ne? Nē? Nu, tad pievienojam arī uz spēles beigām esošu nelielu devu militāra Sci-Fi un nostalģisku referenci uz RoboCop. Nu jau labāk, vai ne? ( Redneck! )

Ir bez piecpadsmit seši - ceļos uz velobraucienu ar kolēģiem - atļāvos pirmo reizi ar viņiem labi pavadīt laiku pa šiem ~2 gadiem. Aha, esmu slikts. Apmēram astoņos esmu pie Juglas centra un tur tiekamies ar vienu kolēģi un braucam ar velo uz Rāmkalniem. Taču tas ir pavisam cits stāsts - tagad par UE! Varu minēt vien to, ka sanāca laba laika pavadīšana gan velobraukāšanā, gan (it īpaši) bradāšanā - sanāca ekstrēmākais bradājums līdz šim, šķiet.

1) Patvertne bij aizslēgta, atslēga bij nolauzta, bļe :@
2) Patvertne bij aizslēgta – nu un kas, ka bija?
3) Ēka bija aizslēgta, atslēga bij pie aizslēdzējiem, bļe :@
4) Ēka nebij aizlēgta, bet ar ~3m „cietumnieku” žogu apjozta – vienam no mums pajāt, taču pārējie vien noskatījās, atceroties kā nedaudz pirms tam ilgi un dikti domāja par iekļūšanu kādā restorānā. Nu, kaut kad jau iekļūsim – kad visādi Haļavas dievi būs mums labvēlīgi!

Pietiek muldēt, dajoš slaidšovu!

        Vakar sanāca viens fiksais bradājums uz RA patvertni. Šis sanāca otrais apmeklējums. Sagaidām Ļ. cien. Tumsu un ap vienpadsmitiem kāpjam virsū uz velo, un maucam ~10km pareizejā virzienā. Par laimi biju paspējis nomainīt svaigi pirkto pakaļrata protektoru un kameru ar, kā arī apgreidoju braucamo ar četros režīmos mirgojošo pakaļgala lampiņu/lukturi. Tīkami, mhm. „Ilgāk dzīvosi” - Spams piezīmēja! Īstenībā varēja jau bradājumu sākt arī ap desmitiem – nāk rudens, nāk Tumsas laiks un Saules gaisma ātrāk piekāpjas nenovēršamajai mūsu planētas Zemes rotācijai - nē, nu gan jau, ka rotāciju var apturēt, ja kosmiskie putekļi izdomātu sagravitēties kopā pretējā virzienā - bet tas tā, nereāla teorija.
       Uzsākam ceļu, glīti penterējot Rīgas ielu pustumsu ar velo lukturiem. Un ne tikai ielu pustumsu – atcerējos, ka nebija sen braukts cauri tam mežiņam. Sacīts – darīts: mežā iekšā un prieka dziedzeri uz pilnu klapi – paralēli iet iela, taču gaisma ir pietiekami bloķēta, lai bez gaismas neko neredzētu! Uzminis uz ~25-30km/h, traucos pa izgaismoto meža taciņu, uzliekot par pienākumu priekšējam amortizatoram draudzēties ar saknēm un citām priecīgām lietām; uzliekot lukturim par pienākumu radīt limitētu gaismas riņķi sev priekšā – pietiekami spilgtu, lai redzētu nianses un priekšmetu krāsas – patiesībā daudz spilgtāku un lietderīgāku. Un prieks paaugstinās – ne tikai traukties caur mežu ir skaisti, bet skaisti ir arī tas, ka tas tiek darīts naktī, bradājuma ietvaros! Nakts meža velopriekus aptrauca izeja uz asfaltu – atstāju pēdējo meža smaidu uz asfalta, bloķētas pakaļējās riepas radītās švīkas un gumijas skaņas paveidā – atskatījās kāds pārītis uz bremžu skaņu, taču turpināja ceļu – a ko citu viņiem darīt? Jā, protektors bija jauns un riepa pietiekami uzpumpēta – ar pakaļgalu varēja sajust teju katru protektora niansi un šāda bremzēšana veic skaistu gludināšanu, hehe. ( Cuntinue? )