varbūt kritiskais punkts ir tad, kad tavs pašvērtējums vairs nav atdalāms no viņa viedokļa par tevi un/vai viņa esamības tavā dzīvē.
t.i., tajā brīdī, kad tu nodomā: "ja viņa nebūtu, mana dzīve būtu bezjēdzīga/man nebūtu vērtības/es nezinātu, ko darīt & kā dzīvot", sākas zemapziņas aizsargreakcija - lai gadījumā, ja kaut kas pajūk, tu neaizietu pa pieskari.
tiesa, zemapziņa lielākoties nošauj greizi & viss aiziet pa pieskari tikuntā.

/baigi depresīvi sanāca, nevermind.

Depresīvi ir OK. It's not like I mind really.

Nebūtu jēgas, jā. Pilnīgi godīgi. nekādas.

Cilvēks nav vērtība pats par sevi, viņš ir vērtība dēļ tā, kādu labumu dod citiem. Un tikai. Un spēja padarīt laimīgu to vienu cilvēku un kļūt par svarīgu viņa dzīves daļu... tā ir tā vērtība. Dzīvot dēļ smaida, kas sagaida vakarā mājās pārnākot, dēļ silta pleca uz kura pagulēt rītos, kad modinātājs jau pamodinājis, bet celties vēl negribas. Dēļ tā "Es tevi mīlu, mazā" un sajūtas, ka tas ir patiesi.


Jā, tas ko tu saki laikam ir tik depresīvi, ka mana apziņa to vienkārši atsakās adekvāti uztvert... "Tas neattiecas uz mani, jo tas nevar attiekties uz mani, jo ja tas attiecas uz mani, tad.... nē, nekāda tad. Tas neattiecas uz mani. Nevar būt, ka ir tik slikti. Nevar būt, ka absurdais princips, ka par visu ir jāmaksā, tiešām realizējas. Nevar. Jo nevar."