Jā, jā, blablabla.
Līdz brīdim, kad tu aptver, ka, izmisīgi cenšoties "mīlēt bez egoisma", tu patiesībā iznīcini savu "es", savu brīvību un patstāvību. līdz vienā brīdī konstatē, ka bez VIŅA esi nekas, tukša vieta, ka tajā brīdī, kad viņš pazudīs no tavas dzīves, tu neizdarīsi pašnāvību, jo jau tāpat būsi mirusi.
been there, done that.
mīlestība bez naida - ja tā vispār tāda ir iespējama - ir egoistiska, patmīlīga un augstāk par attiecībām vērtē neatkarību.

Man veicas nespēt to saprast.

Pat nezinu, vai tas galu galā ir slikti, iznīcināt "es" par labu "mēs".

un laikam esmu daudz par daudz egoiste, lai spētu izdarīt.

tev veicas nevis "nespēt", bet "iztikt bez nepieciešamības".
un es ceru, ka veiksies arī turpmāk :)

žēl, ka nespējam no savām kļūdām mācīties, pirms tās pieļaujam paši.

nu, no savām ne :)
bet no citu kļūdām var mācīties.

tiesa, jāpiezīmē, ka šī pārspīlētā "altruistiskā" mīlestība ir sajūtu ziņā tik spēcīga un interesanta, ka ir vērts to piedzīvot, lai arī sekas ir sāpīgas. (tas gan atkarīgs no tā, cik ļoti cilvēks ir gatavs eksperimentēt ar sevi)

Nevar mācīties, ja nespēj izprast teikto.

Nespēj izprast teikto, kamēr paša pieredze to neatļauj...

Un tādēļ šī ir tā reize, kad citu kļūdas vienkārši neder.

"altruistiskā" "egoistiskā"... Nevar jau tik viegli to sakārtot pa plauktiņiem. Vienmēr ir abas. Un pat pārspīlēts altruisms un egoisms mierīgi spēj līdzāspastāvēt...

ehh

varbūt kritiskais punkts ir tad, kad tavs pašvērtējums vairs nav atdalāms no viņa viedokļa par tevi un/vai viņa esamības tavā dzīvē.
t.i., tajā brīdī, kad tu nodomā: "ja viņa nebūtu, mana dzīve būtu bezjēdzīga/man nebūtu vērtības/es nezinātu, ko darīt & kā dzīvot", sākas zemapziņas aizsargreakcija - lai gadījumā, ja kaut kas pajūk, tu neaizietu pa pieskari.
tiesa, zemapziņa lielākoties nošauj greizi & viss aiziet pa pieskari tikuntā.

/baigi depresīvi sanāca, nevermind.

Depresīvi ir OK. It's not like I mind really.

Nebūtu jēgas, jā. Pilnīgi godīgi. nekādas.

Cilvēks nav vērtība pats par sevi, viņš ir vērtība dēļ tā, kādu labumu dod citiem. Un tikai. Un spēja padarīt laimīgu to vienu cilvēku un kļūt par svarīgu viņa dzīves daļu... tā ir tā vērtība. Dzīvot dēļ smaida, kas sagaida vakarā mājās pārnākot, dēļ silta pleca uz kura pagulēt rītos, kad modinātājs jau pamodinājis, bet celties vēl negribas. Dēļ tā "Es tevi mīlu, mazā" un sajūtas, ka tas ir patiesi.


Jā, tas ko tu saki laikam ir tik depresīvi, ka mana apziņa to vienkārši atsakās adekvāti uztvert... "Tas neattiecas uz mani, jo tas nevar attiekties uz mani, jo ja tas attiecas uz mani, tad.... nē, nekāda tad. Tas neattiecas uz mani. Nevar būt, ka ir tik slikti. Nevar būt, ka absurdais princips, ka par visu ir jāmaksā, tiešām realizējas. Nevar. Jo nevar."