Ehh.. tā, tagad arī man sanācis sapnī redzēt cibiņu, kuru dzīvē vismaz apzināti satikt nav nācies. Pat īpaši ierakstiem uzmanību labu laiku nebija sanācis pievērst - jā jā, tā paša "nav ko teikt" dēļ.
Viena no tām dīvainajām sarunām, kad bariņš cilvēku vienā telpā spriež par absolūti mazsvarīgām lietām. Daži savstarpēji pazīstami, bet neviens visus citus nepazīst.
Un pēkšņi kaut kas viena pateiktajā šķiet pazīstams - vai idejā, vai runasstilā... tagad pat vairs nepateikšu, kas tieši. Tāda atpazīšana iespējama tikai un vienīgi sapnī - bet tad es biju pilnīgi pārliecināta, ka tam noteikti jābūt tieši tam. Pēc laika piegāju, apjautājos - tu neesi sviesta cibas
lestat?
Sapnis bez vizuālajiem tēliem. Atceros tumši zaļās, ar biezo, lupināmo krāsu pārklātās solu virsas. Nolupušās palodzes. Lielos logus. Aizkarus, ieplīsušus, ar lielām rūtīm, ne gluži svaigi mazgātus.
Un nevienu seju. Nevienu izskatu.
Bet vispaar, es shaubos vai shis sapnis bija kaut kas vairaak par zemapzinjas speeliiteem.