Komplektā ar padomiem 'pagatavo pati savu pretklepus sīrupu no medus uzlējuma sīpoliem/rutkiem/kāļiem' utml. Ķiploki vispār ir mītisks zvērs, to pat aizmirsīsim.
Joka pēc, apjautājos tantei Googlei, vai pubmedā kaut kas par rutkiem un elpceļiem maz ir minēts? Un šāds infotainments noveda pie interesanta vārdiņa. Sulforaphane. Esot sīpolveidīgajos, esot brassikās, esot redīsveidīgajos. Visvairāk gan nevis rutkos vai sīpolos, bet pavisam pieklājīgajos brokoļos, svaigi diedzētos.
Pelēm palīdzot pēcgripas pneimonijas pārdzīvot. Kaut kādu bronh-aizsargājošu un paplašinošu efektu dažs pētījums arī cilvēkos atrod, ar atrunu, ka nelielai daļai reakcija tieši pretēja, cits atkal neko tādu neatrod (un jebkurā gadījumā mehānisms, kas palīdz izdzīvot pelēm nav tieši saistīts ar mehānismu, kas varbūt uzlabo dzīvi dažiem brokoļdīgstus ēdošiem astmātiķiem).
Bet, pirms sajūsmināties par to, kā mēs visi tagad būsim gudrāki par dakteriem-slakteriem un vairs nekādus ventolīnus un salbumitolus nelietosim, dakterēsim tik savu klepu ar pašaisītajiem klepus sīrupiem..... a kurš teica, ka šitais isotiocianātmetilsulfinilbutāns, vai kā nu tur pareizi latviski jāsauc, ir bez interesantiem psihoaktīviem efektiem? Neviens neteica, daži pat kā reiz pēta, kā brokoļdīgsti interesanti cilvēku uzmanību ietekmē, savukārt pelītēs, kur var lielākas devas iegrūst - sedatīvos un lēkmes trigerējošos efektus.
Ā, un ļaunās dakteru zālītes aknām kaitīgas? Šis toties liek aknām holesterīnu ražot. Nē, nu it kā jau augsta blīvuma, nosacīti labā - un tomēr, tomēr. Nav tās lietas tik vienkāršas. nav. Tāpēc dabas lietas, kas tiešām ārstē, un kur terapeitiskā deva no kaitīgās atšķiras pietiekami jūtami, kļūst par īstām zālēm. Bet aizdomīgākās tik ātri nekļūst.
Bet ēst vairāk zaļumus vienmēr ir bijusi laba lieta.