Valsts, protams, riebīga, naudu dot negrib, visi jūtam līdz ģimenes ārstiem.
Ok, pieņemsim, eveselības ieviešanas pārraudzīšana arī neizceļas ar efektivitāti - 2017 tādai bija jāatbalsta arī androīda aplikācijas utml (note for self: kādā brīdī beidzot parādīt ģimenes ārstei, kā whatsapā var rakstīt no datora).
Bet ir vēl viena niansīte:
Proti, ģimenes ārsti iebilstot arī pret aicinājumu apvienot prakses un kopīgi organizēt dežūras vakaros un nedēļas nogalēs. Šis gan no žurnālistu pārstāsta, jo oficālajā prasību sarakstā ir tikai 'neatbalstīt reformu, tāda kāda tā ir. Reforma paredz arī katru dienu atvēlēt laiku uz epastiem/elektornisko konsultāciju pieprasījumiem atbildēt, starp citu).
T.i. kļūt pieejamiem ne tikai hroniskajiem 'man tāpat nav nekā labāka ko darīt, jāaiziet papļāpāt ar doku' , bet arī cilvēkiem, kam tomēr darba laikā rindā pie ārsta sēdēt nav forši.
Ja tiešām tā, tad šis ir brīdis, kur protests ieslīgst tajā pašā 'aizsargājam mazās skolas' (kurās bērni nesasniedz pat 20% centralizētajos eksāmenos, par spīti vairāk par 1 personālu uz 1 skolēnu) dublī. Žēl, ja tā.
Skolas primārā funkcija ir nevis būt darba devējam, bet izglītot jauno paaudzi par darba devējiem un ņēmējiem. Pārējais tā, sekundāri.
Gan jau arī redzēji pētījumu par Bauskas rajona skolām, kas rādīja, ka vidusskolas līmenī tāpat neviens tuvākajā skolā nemācās, visi smuki brauc uz blakuspagastu (pie tam abpusēji) - lai gan īstenībā no trijām vidusskolām sanāk vien kārtīga vidusskola ar vēl vienu nelielu pamatskolu, un viss. bet nevar jau reformēt. Politiska pašnāvība. Pat ja viss rāda, ka tā bērnu izglītība būs labāka.
Bet bērniem nav balstiesību. Un vecākiem var samelot, ka vainīgi paši bērni/vecāki. Slaisti tak mūsdienās, sliņķi, skolotājus nerespektē, ne kā mūslaikā.
Varbūt nav vajadzīga direktrise katrai miniskolai. Varbūt ir nepieciešamas radikāli citas pieejas mācību plāna veidošanai mācību gada ietvaros, nevis vecais labais nedēļas stundu plāns.
Pretētējā gadījumā šobrīd ir tas brīnišķīgais aburds, kur skolēnu skaits no gada uz gadu paliek mazāks, (tātad lāčāda skolēnstundas kļūst plānāka), bet skolotāju skaits (uz ko šo ādu sapluinīt) turpina pieaugt. Bet tas, diemžēl, nenotiek uz, piem skolotāju palīgu ieviešanu.
Tai pašā laikā skolēnu sniegums aizvien vairāk korelē ar vecāku izdevumiem bērnu izglītībai ārpus skolu sistēmas.
Skolotājiem par šo galvai varbūt nav jāsāp. Direktrisēm gan.