Tas vecums, kad katrs gājiens maršutā māja-dārziņš nav vienkārši nonākšana no punktā A uz punktu B, tas ir piedzīvojums. Ar turēšanos pie vēja, paceltu roku, apskatīšanos, kā klājas celtniekonkulīšiem pa ceļam, apvaicāšanos, kā klājas onkulīšu bērniņiem, lietus piles izslaucīšanu no acs, līdzsvarstaigāšanu pa dzelteno apmali,(ne)ielēkšanu peļķē un dusmošanos par to, apstāšanos un gribēšanu, lai kāds paiet pa priekšu un pagaida (tā īpaši, zvaigznītē nostājoties pagaida).
Grūti pielāgoties tam ritmam. Grūti. Lai gan droši vien ļoti veselīgi.