Pat ne tik sen, vēl maijā rakstīju par ticībiņām un patiesībiņām. Un re, uzšalkojušas atkal.
Protams, žēl, ka šādu lietu dēļ interesanti ieraksti noiet aizatslēgu pagrīdēs :( Vai vispār no galvām līdz cibām nenonāk.
Vairums no mums ticam, ka esam saprātīgi, racionāli cilvēki, kas vienmēr rīkojas loģiski, vienmēr sajūt, kad ar mums tiek manipulēts un vienmēr no šādām manipulācijām izvairamies.
Un ir lietas, ko mēs ikdienā daram, esam pieraduši ievērot un nekas slikts taču nekad nav noticis (jo mēs esam racionāli cilvēki un saprastu, kurā brīdī tā vairs nevajadzētu darīt).
Ergo - tas, ko mēs darām, ir racionāls, nevis 'ticība'.
Tad, kad kāds sper pa šādu ticību, tas ir sāpīgi.
Tad, kad tā nu sanāk, ka uzzinot jaunu informāciju pašam nokrīt zvīņas no acīm un saproti 'ārprāts, kā es varēju būt tik muļķīgs' - tās ir ļoti, ļoti nepatīkamas sajūtas.
Vienīgi man šķiet, ka tajā visā "kā pareizi dzemdēt" pasākumā paša reālajai pieredzei parasti ir tikai nosacīta nozīme. Nu tb lielākās gudrības par to, kā pareizi dzemdēt, es kāreiz esmu dzirdējusi no cilvēkiem, kas a) to vēl nav darījuši b) ir darījuši, bet "diemžēl" nepareizi
Protams, ka, ja cilvēks ir galvā sists ar citu pamācīšanu, tad dzemdības diemžēl šito neārstē (atšķirībā no viszinības bērnkopībā, kur parasti ar 2 bērniem pietiek, lai drusku pievaldītos)