Skatoties bildes... mazliet skumji, mazliet ar šausmām saproti, ka iziešana no mājas ar diviem mazajiem ir eksponenciāli grūtāka par vienu. Un būs tikai sliktāk, jo ar todleri tas viss ir sarežģītāk nekā ar zīdaini. Zīdainis sliktākajā gadījumā sāk publiski raudāt, joprojām atrodoties savos ratos/slingā. Todleris sāk aurot, prasīties opā, zemē, opā, zemē, spārdīties (kas pūlī trāpa arī apkārtējiem), krist dubļos (kas nosmērē drēbes nesējam UN apkārtējiem)... Jo reizēm lieliski ieplānotais un labā noskaņojumā no mājas izbrauktais izbrauciens galīgi nenotiek kā plānots.

Ir grūti runāt par savu attieksmi pret abiem. Vēl pavasara ceļojuma bildes skatoties - tad daudz vairāk izjutu lielās atkarību no manis, nepieciešamību pakārtoties viņas vajadzībām un vēlmēm, sabužināt, klēpī paturēt... Cik no tā samazinājās, jo bērns vienkārši aug lielāks un atdalās no mātes un samazinās tā intensīvā vajadzēšana; cik dēļ tīri samazinātas varēšanas no manas puses - kas to pateiks. Jā, protams, vēl pirms gada bija ļoti ļoti sajūta, ka pietiek mīlestības diviem - un arī tagad šķiet, ka pietiek. Kamēr nesāc skatīties bildēs. Bildes ir spēcīgs emociju 'kā bija tad' atgādinātājs.

Mazā aug. Gugina. Smaida. Spēlējas ar māsu. Omīte, kas viņu redz ikdienas, tik pagājšnedēļ izdzirdēja tādu īsti skaļu bļāvienu no viņas puses - acīmredzot kaut kādi režīma iedīgļi ir arī šajā ziņā. Velšanos no vēdera vairs tik cītīgī neatkārto, bet no muguras ik pa laikam noveļas uz sāna. Brīžiem guļ ļoti dziļā miegā, par ko visiem prieks. Un miega aita kaut kā tiek lietota tik daudz, ka šķiet 'bez miega aitas nekā'. (iztiktu ar telefona aplikāciju, protams). Dienā.. dienā ar miegu ir sarežģītāk, bet vismaz ratos guļ, slingā guļ, rokās guļ, vismaz reizēm aizmieg arī uz spēļpaklājiņa - reti, bet lielā to pirmā gada laikā izdarīja, šķiet.. 2x? tā kā jau ir labāk. Reizēm šūpuļkrēslā. Reizēm, lai cik neticami nebūtu, arī dienā ielikta groziņā. Tik jautājums, vai groziņa jumts nebūs riktīgs aizmigšanas/miega kruķītis - drīz jau groziņš būs pāraugts.

Arī šūpuļkrēsls tiek lietots, daudz, daudz vairāk. Vairāk, nekā man patiktu, bet.. tur vismaz viņa ir nosacītā drošībā, bet vienlaicīgi var redzēt apkārt notiekošo. Groziņš dod tikai klātbūtni, bet neļauj viņai skatīties. (Plus māsa nespēj pretoties vēlmei lauzt groziņa jumtiņu... Tas nebūt ne nebūtiski samazina vēlmi lietot groziņu kopīgajā telpā).
Oficiālie svara cipari vēl būs, bet arī tāpat uz svariem nostājoties skaidrs, ka ne tikai vizuāli izskatās vieglāka par māsas septiņi ar astīti uz diviem mēnešiem. Seši, cerams ar astīti. No otras puses, smukā zilā kleitiņa jau šķiet pārāk ļoti uz auguma (tak next.. un līdz 68cm. un līdz 6 mēneši) Vai es saņemšos facebook grupās ielikt kleitas bildīti un apvaicāties, vai kādai skapī nav saglabājies mazliet lielāks izmērs? Hm. Redzēsim.

Mūsu mājās ir divas māņticības par pidžammām. Pirmā-manējā - 'bērnam vajag pidžammu, lai saprastu, ar ko diena atšķiras no nakts' (un nekādā gadījumā nevajag eksperimentēt un ģērbt pidžammā pusdienlaikam'. Hei, ne ar ko nav sliktāka par pārējiem miega rituāliem - bet ir nakts miegs atšķirīgs no dienas miega, arī ja tajā ir daži pārtraukumi. Lielā to hops un izskatījās iemācījusies, kad 3 mēnešu vecumā sākām uz nakti pidžammās ģērbt. Šo vienkārši sākām pidžammās ģērbt ātrāk. Otra - kopējā - 'kad bērnam sāk ģērbt jaunas pārāk-lielas-pidžammas, bērns fiksi pacenšas ieaugt attiecīgajās pidžammās un pirmajā pidžammu nedēļā ir acīmredzams (no pārējo drēbju-par-mazām-palikšanas un nemaz-tik-ļoti-par-lielu-jau-nav) augšana spurts. Arī joprojām izskatās patiesi. Man vienalga, ka liela daļa te ir pierašana un enkurošanās.

Mani biedē apgalvojumi par divgadniekiem, kas visi skaidri runā teikumos. Mani kaitina arī apgalvojumi, lai neuztraucos 'viņa taču tik daudz prot savam vecumam'. Ir vārdu krājums. Skatoties uz sarakstiem '100 vārdi kas jāzin divgadniekam' - simtu acīmredzami pārsniedz, precīzi skaitīt neņemos (pie tam, tie visu laiku mainās, kaut kas jauns parādās, kaut kas kādu laiku netiek lietots). Divus-trīs vārdus, gan ne vienmēr gramatiski pareizi, bet kopā reizēm saliek bildi aprakstot. Bet trīs vārdus - tas ir reti. Un arī divus... viņai labāk patīk teikt vienu vārdu, atkārtot 30x un papildināt ar pantomīmu, nevis pacensties lietot vairāk vārdus. Skatīsimies, varbūt ziemassvētkos pie vīramātes demonstrēs skaidrāku runu.