Aha, pateicos.

Vēl tāda doma: Vai bērna pārliecināšana par tādu lietu eksistenci kā elle/ mūžīgas mokas un attiecīgo baiļu un vainas kompleksu izraisīšana nav uzskatāma par psiholoģisku vardarbību pret bērnu un pielīdzināma vardarbībai vispār? Pēc būtības skaidrs, ka ir, bet kā tas izskatās no formālās puses un vai pret tādas darbības veikušu personu/ grupu ir iespējams vērsties?

Ja pašā pārliecināšanas procesā nav psiholoģiskas vardarbības pazīmju, tad nē.

Grimmu pasakas jau arī bērniem var lasīt priekšā. Un Andersena pasakas. Un šūpuļdziesmu tekstus paklausies, tur ar kāds bērns ar iztēli var kaut ko ne tādu izdomāt un sabīties, vainas kompleksos iedzīvoties.

(bet tu nepareizajam cilvēkam prasi, man tieši tāpēc ir bail bērnu sūtīt visādi citādi foršos kristīgajos dārziņos. Jā, man apkārt cilvēki saka, ka tā ir muļķīga personīgā fobija).