Uguņošana nobaidīja kaķi. Ja pagājšgad kaķis slēpās mūsu pagultes tālākajā stūrī, tad šogad izmantoja jaunapgūto slēptuvi - drēbjskapjstūri. Pēc tam pieklājīgi saritinājies pie vannasistabas, sak - es vispār esmu ļoti nobijies un slēpjos, bet nu, ē, būtu labi ja jūs mani tomēr atrastu un pažēlotu, OK? (Tapa pažēlots, tad atgriezās gaitenī un slēpās tuvāk spogulim, no kurienes žilgi aiznesās, kad tuvojos ar raudošu mazo rokās - spogulis gan sāk zaudēt savu acumirklīgās nomierināšanas maģiju, bet kamēr tas vēl kaut cik strādā, ja jau esmu piecēlusies kājās, tad kāpēc līdz tam neaizstaigāt.
Bērna miegam neizskatījās, ka uguņošana īpaši traucētu. Nest skatīties gan nenesām - lai nu tas paliek nākamajam gadam, kad varbūt spēs novērtēt.

Tikmēr mazā ātri aug.

Mazākais drēbīšizmērs jau kļuvis par 'nē, to vairs nevar aiztaisīt' mazu. Te es ne par 'ja nu USG šausmīgi melo' gadījumam iegādāto vienu H&M 50cm komplektiņu, bet gan no vertbaudet sūtītās 54cm drēbītes - ir viņas mazliet mazākas par šejienes 56cm. Pašā laikā šobrīd ir 60/62cm izmērs... kas esot 3 mēnešu izmērs. Šajā tempā, ja vēl 2mēnešos tie te 60/62 derēs, varēsim priecāties. Čārts referencei, lai nav atkal jāmeklē. (Apsveicu, mazā, ar ģenētiskās loterijas kartiņu, tavam garumam atbilstošo līniju varam zīmēt paši. Nezinu, vai tas nozīmē, ka arī tev nāksies saskarties ar manu 'nja, drēbes meitenēm virs 1,75 veikalos nav' problēmu pēc gadiem padsmit, bet pagaidām, ceru, ka funkcionāli milzīgas atšķirības starp '3 mēnešu' un '6 mēnešu' drēbītēm šā vai tā nav).

Esam pārdzīvojuši pirmo īsti briesmīgo 'vienkārši gribu bļaut' diennakti (ok.. 19 stundas) 16.-17. dienā. Bet arī bez tā lietas ir kļuvušas sarežģītākas nekā pirmajā nedēļā un otrās sākumā, kad vokālas sūdzības nozīmēja 'feed me' un līdz ar to bija viegli preventīvi novēršamas. Tagad brīžiem izskatās, ka bļaušanas brīdī aizmirstas zīšanas prasmes (vai arī nav ticības, ka mutē nonācis īstais objekts?). Visādi citādi zīšanas prasmes apgūtas labi, īpaša telpisko iztēli spīdzinoša formēšana vairs nav nepieciešama, nepareizu satvērienu mazā labo pati (kad nav nolēmusi tikai paslinkot un palaizīt to, ko var dabūt tāpat), un speciāliem efektiem dārgajam par prieku - tīri labi izdodas arī piedokošanās no lidojuma (nolaižot no viņa rokām pie manis krēslā) un man par prieku - pielīšana guļus pozīcijā. Ja tikai man no guļus pozīcijas nebūtu tomēr bail... drīzāk jau iemācīšos snaust krēslā.

'Ēdu, guļu, tieku pārtīta' (ar mazliet garāku nomodu starp vakara barošanām) fāzēm otrajā nedēļā pievienojās kāda stunda nomoda no rīta, kas nu jau kļuvusi par 'un nemēģiniet mani šajā laikā atstāt vienu gultiņā' (gultiņā uzturēties var, ja no tās vēl nav izcelta un ja tur atrodas arī mana roka ar ko paspēlēties) - bet principā tiek diezgan skaidri pieprasīta interakcija šajā laikā, gultiņā vai rokās. Neskaitot šodienu, kad izdevās mazo pierunāt vēl pagulēt no rīta, kaut vai dārgajam rokās ar mums pusmiegā (Jaunais gads, d'oh, mēs vēl gribējām gulēt), toties apmaiņā dabūjām vairākas stundas nomoda ar pavisam īsiem snaudiem pavidu - līdz pirmajai roku noraustīšanai miegā (rokās turot pa dienu autiņā netinam).
Zaķi saķert vēl nemāk, bet nu jau izskatās, ka spēj mērķēt roku vajadzīgajā virzienā un vismaz apgāzt.