Es aizvēršu acis, aizveriet arī jūs.
Dodiet man aklu pasauli.

Viens no biedējošākajiem cibas ierakstu paveidiem ir 'sēdēju autobusā un pamanīju kā tur kāds kaut kāds kaut ko'.
Priecājieties, ka pasaule nemainās no katras manas iegribas. Jo reizēm tiešām vēlme tādus rakstītājus ieslodzīt mazā mazītiņā pagrabiņā, pilnīgā tumsā, vien reizēm ieslēdzot gaismu reizē ar spoguļa izsniegšanu. Lai tiek cilvēku vērošana. Interesanta tak. (Jā, pareizi sapratāt, sakautrējos aprakstīt visu, ko ar tādiem iesākt. Dare me. Pierādi, ka gribi dzirdēt, tad varbūt piemirsīšu sakautrēšanos.)

Protams, ka interesanta. Tikai lasīt tās izvērsumus ir kaut kā pretīgi.
Jā, gribu par to parunāt, jā.


Re, uzraksti ko tādu, un uzreiz telefons iezvanās. Nē, neparunāju.

Ir dzirdēti tie pastāsti par ciltīm, kas sevi fotografēt neļauj, negribot, lai viņiem dvēseli nozog. Ir tur sava daļa taisnības, nozog fotogrāfija cilvēkam daļu viņa un atstāj tur, salona logā, jau savu dzīvi dzīvojošu. Tāpat arī tādi cibas apraksti kaut ko tomēr nozog.
Nozog, pat ja apzagtais to nezin.