Свои: да уж, с тобою луну не увидишь.
Чужие: а хочешь, покажу луну?

(kreiza )

Ir skaisti veidot tikai konkrētajā komunikācijā saprotamas vārdu faktūras, piešķirot vārdiem nozīmes, kas bez grūtībām nevienam no malas nebūs saprotamas.

Lietojot vienus un tos pašus vārdus pārāk bieži, tie apaug un apsūno. Un sāc tajos apmaldīties, pazust ('jā, arī es reizēm mēdzu pazust vārdos', es tagad teikšu dažiem. 'jā, redzi, es pati lieliski zinu, ka es pazūdu vārdos, nevajag man to atgādināt', es teikšu citiem.).

Par daudz tā sakāmā no savējā savējam. Pateikt, ka ir kopā. Pateikt, ka mēness neredzas. Pateikt, ka ar kopā skatīšanos tā aizrāvies, ka neredzēšanai pieskaņojies. Vienkārši norādīt uz šitādu savējā trūkumu, jo neņems jau ļaunā, zin cik daudz citu, labu īpašību ir.

Bet nepiemīt telepātija pat savējiem. Ir viegli apjukt un noticēt, ka piemīt.. bet nu nepiemīt. Tik nelaime tā, ka klausītājam jau arī šķiet, ka piemīt gan. Un tverot zemtekstus reizēm izrādās, ka viens teicis vienu, otrs dzirdējis pavisam citu.

Un tāpēc reizēm vieglāk saprast svešo "Neredzi? Tur ir mēness". Bez apakštoņiem, jo.. nu kas var būt par apakštoņiem no sveša uz svešu?



Ja desmitreiz atkārto vienu un to pašu, bez rezultāta - tad par iemslu tam ir viens no diviem variantiem (vai drīzāk to savdabīga sintēze).

• Vai nu sapratējs nesaprot to, ko saki.


• Vai arī vārdiem, ko tu saki, jēgas, ko tu gaidi, nav. Tā ir iztecējusi kaut kur pa ceļam no domas pārvēršanas tekstā.

Sevi no malas neredzot, izšķirot kurš iemesls vainīgs, ir praktiski neiespējami. Labā ziņa tā, ka tas absolūti nav vajadzīgs. Ja tu tiešām gribi lai sakāmais paliek saprasts - pamēģini lietot citus vārdus. Varbūt beidzot trāpīsi pusaklā klausītāja redzes zonā.

Ir tikai viens iemesls vienu un to pašu vārdu atkārtošanai vēlreiz un vēlreiz un vēlreiz. Tad ja, gribi šo vārdu jēgu iedvest adresātam mazliet dziļāk, par virspusējākajām, visvieglāk vadāmajām domām.
Protams tikai tad, ja esi pilnīgi drošs par jēgu, ko tie patiesībā nes. Neaizmirstot, ka ja arī tekstam ar ironiju, sarkasmu, humoru, pārnestām nozīmēm, komunikācijā iepriekš nedefinētām vārdnīcas nozīmēm un lielai daļai noliegumu sarunā ir viena jēga, iedvesta tiek pavisam cita.

Par spīti populārajam uzskatam, mani nepārliecina vainīgo noliegumu kopas izslēdzoša definēšana ar zilbīti "ne". "Neesi idiots" desmitreiz atkārtots no parastās sarunu jēgas atšķiras tik pat ļoti, kā "nāc pie prāta". Desmitreiz atkārtojot, adresāts tikai sāk mācīties, ka viņš ir idiots. Vai, OK, labākajā gadījumā, ja priekšstats par frāzes autora viedokli neveido būtisku adresāta pašvērtējuma daļu, tad apstāsies pie "Frāzes autors mani uzskata par idiotu".
Tāpat kā "Beidz dusmoties" tikai palīdz par dusmām nodefinēt pirms tam labilu stāvokli, pat vairāk kā 'nedusmojies'. Un "Beidz pieņemt, ka es varētu gribēt tev nodarīt pāri"..... nu doh. DOH. D. O. H.