Human beings have almost unlimited capacity for self-delusion. We can justify any amount of sadness if it fits our own particular standard of reality. I probably would hve trudged down the same road for the rest of my life, but then something happened.I took a business trip to Virginia and it was an awful experience. My new clients were like greedy children without any sense of responsibility. At one point in the meeting I suggested that they give one percent of their yearly income to charities in their community and they complained that i wasn't tough enough to deal with their investments.John Twelve Hawks, "Traveller"
Everything got worse after that. There were hundreds of police officers at the Washington airport because of some kind of special alert. I got searched twice pasing through security and then I saw a man have a heart attack in the waiting lounge. My plane was delayed six hours. I spent my time drinking and staring at a television in the airport bar. More death and destruction. Crime. Pollution. All the news stories were telling me to be frightened. All the commercials were telling me to buy things that I didn't need. The mesage was that people could only be pasive victims or consumers.
When I got back to Houston, it was about 110 degrees with 90 percent humidity.
Halfway home my car broke down on the freeway. No one stopped of course. No one wanted to help me. I remember getting out of the car and looking up to the sky. It was a dirty brown color because of all the pollution. Trash everywhere. The noise of the traffic surrounding me. I realised that there was no reason to worry about hell in the afterlife because we've already created hell on earth.
And that's when it happened. This pickup truck stopped behind my car and a man got out. He was carrying an old ceramic cup - no handle - like something you'd use for a tea ceremony in Japan. He walked up to me and didn't introduce himself or ask about my car. He looked in my eyes and I felt like he knew me, that he understood what I was feeling at the moment. Then he offered me the up and said "Here's some water. You must be thirsty."
The stranger asked me about my life and for some reason I began telling him everything. How unhappy I was. How I was worried about my spouse and my children. How I had to take pills to go to sleep at night.
At first he didn't say very mch. But when you were with him, it felt like he could look inside your heart.
He was a Traveller
Es pagaidām vēl tikai lasu. Labs. Ne tik labs, lai nemanītu trūkumus, bet pietiekami aizraujošs, lai spētu tikt pāri bezjēdzīgajai 'nevienu grāmatu nespēju paņemt rokās otrreiz un paturpināt' stadijai, a arī ne tik tukšs, lai lasīšana atstātu tādu pievīluma sajūtu, kā ātri norijamie DenBrauni un, ē... laikam arī pēdējie Poteri. | |
Nu, "Vēsturniekus" arī neesmu lasījis, nevelk kaut kā tie mūsdienu vampīrgabali. Vai "Vēsturnieki" tomēr nav drusku pieradinātāks teksts? | |
Oi, nav nu gan. Literāri augstvērtīgāks gan varbūt. Bet vispār, atnāc ceturtdien vakarā uz PB, klātienē pastāstīšu. M? | |
Šodien tapu salijis un sapūsts, un drusku it kā atjaunojās saaukstēšanās u.tml., tā kā, ļoti iespējams, šovakar nāksies palikt mājās, rīt vitamīnus un karstu tēju. Varbūt nākamceturtdien vai kā? | |
Naakamceturtdien manis tur pilniigi noteikti nebuus. A kad nu naakamreiz - peec nedeeljaam 3 maybe? kas zin? sanaaks, teema jau buus novecojusi. Teiktu jau: provee gan atnaakt, vitamiinus var njemt liidz, karstu teeju strebt uz vietas. Ja gribas. Bet zinu jau, ka slimoshana aatri gribeeshanu padara par negribeeshanu. Dabiski. | |
Un tātad, tagad izlasīts uz mazliet nosēdies, biš atkārtošos ko jau vienos citos komentāros teicu, bet friendlistes mums nepārklājas, so... Atkarīgs no tā, ko tu sauc par labu. Principā autors ir paņēmis sasodīti košus tēlus un sasēdinājis šos kompozīcijā, kas glīši pasniegs lasītājam vajadzīgo politisko mesāgi - proti - par to, ka mēs brīvprātīgi un pat nepamanot ļaujam Visam Kam iegūt ziņas par mūsu privāto dzīvi. Stāsta dekorācijai ir piepušķots da praktiski jebkas, ko inter esantai grāmatai varētu vēlēties. Kopumā varbūt biš pat par daudz. Un tieši sasēdinājis, jo nekādas abpusējas saistības ar apkārtējo vidi nevienam no tēliem nav, savstarpējā interakcija un ietekme - minimāla, un vispār, ar emocijām pastāsts nešķiežas. Ir krāsas, ir dekorācijas, ir spriedze, bet emocijas, paranojisku un padrūmu noskaņu atmetot, te meklēt nevajag. Valoda raita, spriedzes netrūkst, bet gan sižeta attīstība, gan valodas gludums izteikti nevienmērīgs - akurāti izlaizīts un sakonstruēts sākums, bet mežonīgi pārlēcieni un pārskrējieni beigās. Žanriski to gabaliņu dēvē par fantāzijas/fantastikas/spriedzes miksu. Fantastiku gan es no tā ņemtu ārā. Un fantāzijas daļa... Pirmās divas trešdaļas romāna es sūdzējos, ka ar fantasy saistītais vispār ir McGuffin, pie tam tāds, kas bojā darbu. Ok, beigu beigās kā sižeta pīšanas aparāts tas fantasy tomēr tiek ielikts, ar tādu mega solījumu, ka Nākamajās daļās, tad gan varbūt atklāsies kas vairāk. Bet nu nav tā, ka izlasot uzreiz nākamo daļu vajadzētu. Var dzīvot. Pārdomas ar raisa, un savu dzīves pieredzīti ļauj uzvilkt romāna piedāvātajam fantastiskajam maketiņam. Tas nav Ender's game. Bet izlasīt i vērts. Sākums pat ir no tiem, ko vērts lasīt fizisko papīra grāmatu rokā turot. Kas vēl? Ekh, laikm pirmā reize, kad es par kādu darbu sūdzos, ka tas ir mazliet pārmērīgi tā kā drūms. Cik tur personīgā dvēseles stāvokļa, cik stāsta nopelns, pagrūti spriest. | |
Vispār tas gabals ir labs? Dzirdēts par viņu jau gana.