Un tātad, tagad izlasīts uz mazliet nosēdies, biš atkārtošos ko jau vienos citos komentāros teicu, bet friendlistes mums nepārklājas, so...

Atkarīgs no tā, ko tu sauc par labu.

Principā autors ir paņēmis sasodīti košus tēlus un sasēdinājis šos kompozīcijā, kas glīši pasniegs lasītājam vajadzīgo politisko mesāgi - proti - par to, ka mēs brīvprātīgi un pat nepamanot ļaujam Visam Kam iegūt ziņas par mūsu privāto dzīvi. Stāsta dekorācijai ir piepušķots da praktiski jebkas, ko inter
esantai grāmatai varētu vēlēties. Kopumā varbūt biš pat par daudz. Un tieši sasēdinājis, jo nekādas abpusējas saistības ar apkārtējo vidi nevienam no tēliem nav, savstarpējā interakcija un ietekme - minimāla, un vispār, ar emocijām pastāsts nešķiežas. Ir krāsas, ir dekorācijas, ir spriedze, bet emocijas, paranojisku un padrūmu noskaņu atmetot, te meklēt nevajag.

Valoda raita, spriedzes netrūkst, bet gan sižeta attīstība, gan valodas gludums izteikti nevienmērīgs - akurāti izlaizīts un sakonstruēts sākums, bet mežonīgi pārlēcieni un pārskrējieni beigās.

Žanriski to gabaliņu dēvē par fantāzijas/fantastikas/spriedzes miksu. Fantastiku gan es no tā ņemtu ārā. Un fantāzijas daļa... Pirmās divas trešdaļas romāna es sūdzējos, ka ar fantasy saistītais vispār ir McGuffin, pie tam tāds, kas bojā darbu. Ok, beigu beigās kā sižeta pīšanas aparāts tas fantasy tomēr tiek ielikts, ar tādu mega solījumu, ka Nākamajās daļās, tad gan varbūt atklāsies kas vairāk. Bet nu nav tā, ka izlasot uzreiz nākamo daļu vajadzētu. Var dzīvot.

Pārdomas ar raisa, un savu dzīves pieredzīti ļauj uzvilkt romāna piedāvātajam fantastiskajam maketiņam.
Tas nav Ender's game. Bet izlasīt i vērts. Sākums pat ir no tiem, ko vērts lasīt fizisko papīra grāmatu rokā turot.

Kas vēl?
Ekh, laikm pirmā reize, kad es par kādu darbu sūdzos, ka tas ir mazliet pārmērīgi tā kā drūms. Cik tur personīgā dvēseles stāvokļa, cik stāsta nopelns, pagrūti spriest.