- 1.-Jan-2007 09:47 pm
- Tēmas:
- movies
Vispirms vecas. Tā nu bija sanācis, ka ne Kaukāza gūstekni, ne Likteņa ironija jeb vieglu garu nebiju redzējusi. Līdzīgi kā ar vairumu veco labo padomju filmu - arguments 'bet mēs to jau piecreiz esam redzējuši' un ģimenes TV menedžera vēlme paskatīties kādu pa kabeli demonstrēto action movie vai, sliktākajā gadījumā, sporta pārraidi parasti prevalēja. Lai gan nav jau tas viss tik drūmās krāsās - paskat, toties Stallones/Banderasa Assassin redzēta ne vienu reizi vien. (No tā ko sanācis redzēt, tomēr viena no labākajām žanrā un gandrīz noteikti labākā ar Stalloni lielā lomā. Banderasam ir labākas, lai gan vispār nebija slikts arī Assassinos. Tāds atmiņā paliekošs.)
Nu ja, bet ko nu daudz par vecām filmām - ja nu vienīgi pasūdzēties, ka tik tagad noskaidrojās, no kurienes viena otra kultūrārsvarīga atsauce nākusi. Labāk jau par jaunajām.
Волкодав из рода Серых Псов ***
Sapinos mēģinājumos latviskot nosaukumu, jo starp vilku bendi un vilku suni nespēju izvēlēties. Man vienmēr likās, ka vilku suns ir vilkam līdzīgais, nevis pret-vilku - un lai gan tas, protams, piedāvā interesantu filosofisku prespektīvu, pati filma to īpaši neatbalsta.
Filma smuka. Katrā ziņā krāšņāka par vairumu augstākminēto action-movie - bet, iespējams, tā tāda selektīva uztvere - ja jāizvēlas starp netīru vikingu zobencīņām un noputējušu amerikāņu šāvien-sprādziencīņām man tās pirmās tomēr patīk labāk. Un masveidīgā fantasy obligātā Moria velvju arhetipa izmantošana ar pa ļaunu nenāca.
Citādi, teikt, ka starp tām iepriekšējām un šo slēpjas milzīga atšķirība? Nu nav jau. Viens makten kruts kauslis pateicoties savam kauslīgumam un obligātajām bērnības traumām ir 'spējis izmainīt savu likteni' un, gasp, no pamatīgi tālākās apkārtnes fenomenālākā zobenkalēja (un, amata apvienošanas nolūkos, arī zobenvicinātāja) vecākā dēla kļuvis par
....
nepacietīga bungu rīboņa pirms lielā pārsteiguma
...
Vēl bungas...
Vienu makten prasmīgu zobenvicinātāju. Pa vidu, protams, kā pienākas pavergojot - bet kā jau visiem zināms, tēliem, kam aprakstā ierakstīta īpašība 'galvenais varonis' vergošana vienmēr nāk tikai un vienīgi par labu. Skatīt kartotēkā zem tipāža "Konans" - lai gan jāatzīst, ka gan apģērbs, gan skandināvisks paskats šādiem tipāžiem tomēr visnotaļ neskādē.
Nav jau tik daudz lielo mērķu, ko episkās filmās tādiem zobenvicinātājiem paveikt. Tā kā no abiem M izvēlēts "Might", tad varianti sašaurinās vēl vairāk - un šoreiz autori izvēlējušies 'atriebt sava tēva nāvi, piebeidzot lielo ļauno. Pa ceļam, ja izdodas, izglābt pasauli no katastrofas un iegūt galvenā sievieškārtas personāža sirdi.
Bet fantasy vienmēr būs klišejiska, no tā izbēgt nav iespējams. Galu galā filma tomēr izskatās glīti. Cīņu cienītājiem ko redzēt būs daudz. Romantiskā pasaka arī ir... Un neko vairāk jau pasaku filmai arī nevajag. Nu vienīgi pūķi varbūt kādam pietrūks. Nu pūķu te tiešām nav. Tāda laba izklade. Bez desmitgadēm ilga fanu pūļa piesaistīšanas potenciāla - bet arī tas tomēr nav filmas/stāsta kvalitātes rādītājs. (Jo es tiešām ceru, ka romānā tēlu darbības ir loģiskākas, nekā filmā. Nē, kāri lasīt grāmatu šī filma neradīja. Un ne jau tāpēc, ka man fantasy lasīt nepatiktu - vienkārši māc šaubas, vai filma ar nu tik bezgalīgi pozitīviem tēliem var iznākt no grāmatas, kur tēliem gadās arī ar ētiskām problēmām satikties. A melni-balta pasaka par zobenu vicinātājiem vienkārši neizklausās pēc kaut kā, kas man varētu patikt. Ja kāds ir lasījis, un var pastātīt ko citu - labprāt paklausīšos.)
The Illusionist ****+
Skaista filma. Tik skaista, ka viena no pirmajām lietām pēc noskatīšanās bija iemest aci IMDB, lai paskatītos, vai nav šim režisoram vēl kaut kā līdzīga. (nē nav).
Skaista mūzika. Ļoti skaista.
Galvenais aktieris, kas, vismaz daļā filmas, tiešām rada ap sevi to attālināti, atturīgi neticami maģisko gaisotni, par kuru rodas pilnīga pārliecība kā par vienīgo veidu, kā šāds personāžs spētu dzīvot un elpot.
Krāšņa atmosfēra.
Atturība emocijās.
Vai pēdējais ir filmas trūkums vai spožums- grūti pateikt. Bet katrā ziņā - filma ir daudz skaistāka, ja vienkārši ļaujies tās krāšņajai ilūzijai,nevis nopūli savu prātu ar virspusējo intrigu.
Ja tiešām vēlies intrigu - tās te ir. Daudz nopietnākas un dziļākas - un reizē daudz vienkāršākas par to košo, it kā galveno un vienam otram vilšanos kā pārāk agri atminamo sagādājošā.
Iluzionists nav romantisks mīlas stāsts - lai gan to var uztvert arī tā.
Tas ir tikai uzmanīgs ieskats plānā šķēlīte politisko intrigu, aizvainota lepnuma un personīgo ambīciju un ētikas cīņām. Bet romantika? Protams, kā patīkama balva un aristokrātijas norieta perioda filmai atnilstoša garšviela tā ir arī šeit - bet vairāk ilūzijas sastāvdaļa, kā kas cits.
Filma, kas ir krietni inteliģentāka, kā šķiet pirmajā brīdī un izstāsta daudz vairāk, kā parāda. Ja izmeklētāja tēla izvērsums tuvotos imperatoram, bet imperatora - iluzionistam, šī filma būtu gluži vienkārši izcila. Bet arī tagad tā ir tīri laba.