Viņš izvēlas cilvēkus, ar ko komunicēt
Es nezinu tieši starp kādiem cilvēkiem tu dzīvo, bet tā balss izteiksme ko es dzirdu 95% gadījumu ir vairāk no sērijas 'kaķis ir gudrāks par cilvēkiem', 'mazi bērni cilvēkus saprot labāk nekā pieaugušie', 'suņi sajūt sliktus cilvēkus' un tamlīdzīgi. Viņi tam tiešām tic, un mēģinājumi pārliecināt par pretējo ir diezgan neauglīgi. Nerunājot par to, ka arī ar diezgan lielu aizvainošanas risku. Labākajā gadījumā viņi neko nesaka, ja pretī sēž tāds 'potencālais šņācējs', bet nej au nu runā, apzinoties, ka šāda šņākšana pretī būtu iespējama. Ir, protams, jautājums par iekšējo un demonstrējamo pārliecību - bet šī te 'bērnuun dzīvnieku gudrība' ļoti reti ir iekšējā, uz āru ļoti uzmanīgi un ar aizdomām demonstrējamā. Note. Šī bija tikai asociatīvā saikne. Vārdi, ko tu teici vienkārši lika atcerēties izteiksmi. kādā citi teikuši līdzīgus vārdus - un sāls jau ir izteiksmē. | |
Ak jā, pareizi, maniaki tak arī vēl eksistē :) Tip iz sērijas "tie visi negodīgie politiķi ir radījuši sliktu iespaidu par vienu godīgo" ;) | |
Hmm, šeit asociācijas būs lekušas vienu soli tālāk,nekā es spēju izsekot. Sērijas izvērsums būtu iespējams? Kas tieši tik maniakāls šajā pārliecībā, ja neskaita pelēko starptoņu neredzēšanu? | |
Ē... Nē, tikai pelēko starptoņu neredzēšana :) Nu, patiesībā tak eksistē divu galējo tipu cilvēki - tie, kas ir spējīgi godprātīgi šaubīties paši par savu eksistenci un to, ka šobrīd domā to, ko domā, un tie, kas nav spējīgi šaubīties ne par ko. | |
"visi negodīgi politķi met ēnu uzv ienu godīgo" gan būs vēl visai tālu no 'neko nespēju apšaubīt' galējības - bet ok, ideja skaidra. Divas galējības, kas viena otru uzskata par idiotiem. Bet tā jau laikam ar visām pretējām galējībām - tajos gadījumos vienam galam otra ādā iejusties ir tiešām sarežģīti. | |
Man šķiet, ka, runājot par dzīvniekiem, ļoti atšķirīgi domājošiem cilvēkiem un neizskaidrojamām vai grūti izskaidrojamām parādībām, cilvēkam ir tipiska balss izteiksme iz sērijas "es nevaru zināt, ka tas tā ir, bet mana pieredze un izjūtas liek domāt šādi", vienlaikus apzinoties, ka pastāv ļoti liela iespēja, ka pretī ļautiņš nošņāksies kaut ko iz sērijas "jā, tu varbūt vēl pateiksi, ka dzīvniekiem piemīt raksturs un atmiņa, ek, tu, stulbais, apmātais cilvēciņ... Vai tad nav vispārzināms, ka pieauguši cilvēki ir vienīgās būtnes, kuru rīcību nosaka kaut kas superduper vairāk kā patika, nepatika un "neparedzamība"!".