Jā, es saprotu. Ar savu komentāru es gribēju teikt, ka ziņa par Stīvu man lika kaut kam sevī notrīsēt, kamēr uz rakstu par veci slepkavu es skatījos ar pilnīgu vienaldzību un pārskrullēju tam pāri kā parastajām ziņām par benzīncenu kāpumu vai politiķu intrigām. Manī ir šī vienaldzība par ko Tu runā. Un mani neskar šis gadījums. Un es nesaprotu kapēc citi par to raksta savos blogos un šausminās. Tiešām neizprotu, jo nespēju noticēt, ka šiem cilvēkiem tas tiešām interesētu un apkārtējo vienaldzība liekas, kā kļūda kuru vajadzētu labot.. Cilvēks tomēr ir visnotaļ egoistisks radījums. Un tas ir normāli... Vai tā nav tikai poza pasaulei? | |
Kādreiz es zināju, kas dzīvo katrā no 14 dzīvokļiem mūsu kāpņu telpā. Mēs gājām cits pie cita ciemos, cits pie cita glabājām dzīvokļu atslēgas (ja nu aizmirstās) un, kad pēc kārtas notika stāvvadu remonti, kaimiņi izmantoja cits cita tualetes. Kaimiņi cits pie cita atstāja gan bērnus, gan mājdzīvniekus pieskatīt. | |
Rīgā? Kad dzīvoju ar vecākiem es ar daudzmaz zināju, kas dzīvo mūsu kāpņu telpā, bet tādas uzticēšanās starp šiem cilvēkiem gan nebija. Bija kaimiņi draugi un bija vienkārši kaimiņi. Man nevajag, lai kaimiņi ar mani draudzētos. Mani blakus dzīvokļa kaimiņi ir geji un pīpē zāli. Ko gan es ar viņiem...? | |
A kas, pienā vārītas kaņepes labi smaržo :) Cilvēks ir egoists. Bet muļķīgākais jau tas, ka savstarpēja ne-vienaldzība bieži vien ir izdevīgāka. Tad, kad tev pašam ko vajag. Bet par vecāku māju - protams, ne Rīgā. Lai gan, cik vēl no Rīgas bērnības laika atceros - arī bija ciemos pie kaimiņiem iešanas jaunajā gadā. Vienīgi atceros es no tā laika tiešām baisi maz. | |
Nu re. Tagad kopīgi būsim tikušas līdz tam pašam, kas jau bija teikts sākumā. Lielpilsēta nogludina un padara vienaldzīgus. | |
Neesmu nekad nekur citur dzīvojusi. Nemaz nezinu, ka mēdz būt savādāk. Nespēju iedomāties un pieņemt. | |
Palasi nu vēlreiz. Vienaldzība skar visus. Pat Tevi.