Tā viņiem būšot labāk.

Varbūt nelaimīgais bija palaidis garām nāvessoda atcelšanu? Suicide by cop, ziniet?

Tas arī ir vienīgais konteksts, kurā šī gadījuma sakarā varu iedomāties nāvessoda pieminēšanu.
Tā šausmināšanās 'ārprāts, kāds briesmonis' un klasiskais 'izkastrēt ar sarūsējušu nazi, pēc tam nāvessodu bezgaisa kamerā'... nu ir tas kaut kā dīvaini.

Cik nu briesmonis... 10gadīgs puišelis nav zīdainis. Kaimiņi runā vien par dīvainu klusumu vakarā, nevis dīvainiem trokšņiem dienā. Var jau būt, kaimiņi šeit ir galvenie sodāmie. Par vienaldzību. Lielpilsēta, kas mūs nogludina un padara vienaldzīgus. Kaimiņu mājdzīvniekus mēs pazīstam labāk, kā kaimiņus pašus. Kad nav ne jausmas, kā atšķirt īstu nelaimi no parasta strīda, mēs labprātāk kļūdamies par labu vienaldzībai un malā palikšanai. Kurš no jums var, roku pie sirds likdams, zvērēt, ka nekad nav bijis vainojams līdzīgā vienaldzības grēkā?

Vai labāk?
Labāk ir sajūta. Kad nav vairs nekā, nav arī labāk. Nav sliktāk. Mazākā ļaunuma utilitārisms ir drūma dzīves filosofija - bet atšķirībā no dažām citām, vismaz šķiet, ka tā mazāk cieš no liekulības.

Kamēr sarkanās podziņas nav, tās drūmākās sekas nepiepildās. Ja vien kāds neizmanto sarkano podziņu lokāli. Kā šajā gadījumā.