Amizanti ;)
Iztraucēju māsu sarunājoties ar kādu pa telefonu, un ātri piebildu, lai neliekas traucēta.

Vien dzirdu, diskusiju pēc tam "nē, es esmu mājās. Jā, tā bija mana māsa. Nu jā, viņa teica angliski - klau, mēs taču ik pa brīdim sarunājamies angliski. Jo mēs tā arī domājam".

Interesantākais šajā situācijā - izbrīns nāk no tāda personāža puses, kas jau kuro gadu apgūst japāņu valodu. Par relatīvi brīvu angļu un arī sarunvalodas līmeņa krievu nemaz nerunājot. 

Kā šādam cilvēkam var radīt izbrīnu atklāsme, ka mēs brīvprātīgi ikdienā sarunājamies angliski?  Visjautrākie momenti ir tad, kad pēc pāris stundu sarunāšanās angliski tiek pāriets atpakaļ uz latviešu valodu... Runā, runā, un tikai pēc frāzes pabeigšanas pamana, ka tā atkal bija angliski.

Un diskusija ar kursabiedru, par kāda autora patieso tautību. "viņš ir krievs, jo domā krieviski.  Mēs visi piederam pie tās tautības, kuras valodā domājam". Kursabiedrs, kas 4 gadu laikā no latviešu valodas līmeņa "un tāpat mēs neko nesaprotam, pat ja viņš runā latviski"  ir nonācis līdz visai brīvai runai.

Be ja jau valoda=tautība....
  Ir izveidojusies visai konkrēta visai noslēgta cilvēku kopa ar kuriem es ikdienā sarunājos.   Šādai noslēgtai kopai ir radušies pašai savi valodas modeļi - kas satur arī aforismus, citātus no visiem zināmām grāmatām un filmām. Ir pierasti vārdi un frāzes, kas tiek lietoti biežāk, nekā normāli.  Latviešu valoda tajā visā ir proceni 70?  60?  *galvenais, runājot ar citiem paturēt prātā, ka latviski "spekulācija" nozīmē pavisam ko citu, kā angliskais "speculation"*

Vai sarunāšanās ikdienā svešvalodā palīdz apgūt valodu?
Šaubos. Tajā brīdī, kad tu svešvalodā sarunājies tādēļ, ka tā vienkārši ir ērtāk un ātrāk, tas vairs nepalīdz... Varbūt sākumā, kad nepieciešams nostiprināt gramatikas un leksikas zināšanas no pasīvās atmiņas aktīvajā - bet tad... tad ir ļoti grūti runāt.