Lasot par seskiem rodas iespaids, ka tie ir lemingiem līdzīgu radījumi. Ļoti pašnāvnieciki, tādēļ zooveikalā vēlams uzreiz iepirkt vismaz duci.

Pat manas ausis jau mēģina radīt deflāciju - ignorējot masas nezūdamības likumu viss pārklājums auskara āķītim vienas dienas laikā ir pazudis uz neatgriešanos. Pieprasījums pēc rotaslietām palielinās, inflācijai tiek piekarināts viens mazmazītiņšmikroatsvariņš.

Bet valdības (lasīt - Finanšu ministrijas pēdējā brīdī otrdienas sēdē iegrūstie) plāni inflācijas samazināšai ir ļoti interesanti. Kaut vai aiz procedūras amizantuma 'noteikumus pieņemt, sagatavot parakstīšanai, ja nu vien kādam nav būtisku iebildumu'. Mani, piemēram, ļoti interesē, kā paredzēts īstenot pārbaudi pār 'vai iegādātais īpašums ir deklarētā dzīvesvieta'. Vai uzzināt, kuros Latvijas rajonos par 'pirmo hipotēku' (30 reizes mazāka valsts nodeva hipotēkai) uzskatīs pirmo uz personu, kuros pieturēsies pie parastās definīcijas un uzskatīs, ka tas nozīmē pirmo hipotēku uz īpašumu. Daudz satīrāmā, diezgan daudz līdzgrozāmo MK noteikumu, lai šie te, steigā cauri izgrūstie vispār spētu darboties.

Kāpēc tāda steiga?

_{Žurnālistu nesagrozītā informācija interesentiem: Pieteiktie politikas plānošanas un normatīvie dokumenti; MK sēdes protokols}

Ne gluži Loka/Dēmostēna gadījums, bet tomēr pietiekami interesants kāzuss.

No vienas puses - pat negribētos šādu reklamēt, ņemot vērā masas, kas wikipēdiju uzskata par ļaunumu (jo to taču var rediģēt jebkurš, tātad tur būs sarakstītas pilnīgas muļķības), vai tos wanna-be psihologu-žurnālistu smadzeņmazgātos, kas ir pilnīgi pārliecināti, ka internets ir slikts, jo tur visi izliekas par kaut ko, kas viņi nav - pavisam NE tā kā "īstajā dzīvē". Un nekas īpašs jau arī nav noticis - puisis ir cītīgi strādājis pie vikipēdijas rakstiem, pārsvarā par katolismu, un darījis to tīri labi - tik nelaime tajā, ka visi viņu uzskatīja par kanonisko tiesību doktoru, kas viņš patiesībā nebija. Un izmantoja kā uzskatāmāko piemēru tam, ka wikipēdijas rediģētāji ir diezgan profesionāla tauta.

No otras puses - nu neuzskatiet šo par monstrozu apmēru redzamo daļu, tas notiek daudz retāk, kā smadzeņskalotāji varētu likt domāt. Wikipēdija ir pirmkārt un galvenokārt linku krātuve, ar konspektu jau no dotajām vietām. Bet citādi - tās informācija, kā jebkurai enciklopēdijai, būs tikai tik uzticami, cik uzticami ir tās avoti... un wikipēdijas avoti tomēr ir pārbaudāmi. Pat, ja konspekta autors patiesībā nav bijis kanonisko tiesību doktors.

Cik daudz tu zini par cibiņiem, kas sniedz atbildes uz taviem jautājumiem pajautaa vai, piemēram, iztulkot? Vai tas ietekmē tavu uzticību šīm atbildēm?

Mazliet vairāk ko palasīties.. Un nelaimju aizsācējs - New Yorker raksts par wikipēdiju.

Pakāpeniski norisinās smadzeņu pārdošanas process.

Protams, gandrīz visi mēs to darām katru dienu - bet kaut kā šķiet biežāk mēs pārdodam to laiku, ko esam tērējuši, lai iegūtu papīrīti, kas apliecina pircēja prāt viņam nepieciešamo smadzeņu saturu. Vai, pozitīvākā gadījumā - tās zināšanas un pieredzi, ko nu smadzenes ir uzkrājušas. Vai, tiem, kas ideoloģijai pakļaujas - mēs pārdodam smagu darbu, par kuru tiekam atbilstoši atlīdzināti.

Bet šoreiz atradies pircējs smadzenēm. Tādām, kādas ir. Ar tiesībām ieliet tur to, ko vajadzēs. Mazliet dīvaini.

Mēs izīrējam savas smadzenes no astoņiem līdz pieciem. Vai mēs saglabājām tiesības tās šajā laikā nodarbināt ar blakuslietām? Vai, piemēram, drīkstam sūdzēties, ka nespējam atcerētise četras muļķīgas darba pienākumiem nepieciešamās paroles, jo prātā jāpatur vēl piecpadsmit ar darbu tieši nesaistītās?