Protams, gandrīz visi mēs to darām katru dienu - bet kaut kā šķiet biežāk mēs pārdodam to laiku, ko esam tērējuši, lai iegūtu papīrīti, kas apliecina pircēja prāt viņam nepieciešamo smadzeņu saturu. Vai, pozitīvākā gadījumā - tās zināšanas un pieredzi, ko nu smadzenes ir uzkrājušas. Vai, tiem, kas ideoloģijai pakļaujas - mēs pārdodam smagu darbu, par kuru tiekam atbilstoši atlīdzināti.

Bet šoreiz atradies pircējs smadzenēm. Tādām, kādas ir. Ar tiesībām ieliet tur to, ko vajadzēs. Mazliet dīvaini.

Mēs izīrējam savas smadzenes no astoņiem līdz pieciem. Vai mēs saglabājām tiesības tās šajā laikā nodarbināt ar blakuslietām? Vai, piemēram, drīkstam sūdzēties, ka nespējam atcerētise četras muļķīgas darba pienākumiem nepieciešamās paroles, jo prātā jāpatur vēl piecpadsmit ar darbu tieši nesaistītās?