jā, mums visiem laiku pa laikam ir vēlme, pat ļoti spēcīga vēlme pārgriezt kādam rīkli, bet tikai daži ir pietiekami... gudri un pieredzējuši, lai šo vēlmi apzinātos un patiešām kādam pārgrieztu rīkli, un pēc tam pieņemtu sevi as is, jo visiem tak šādas vēlmes ir

((c)honeybee)

Labi, ka man nav autovadītāja tiesību un iespējas sēdēt pie stūres.
Baidos, ka labi tas nebeigtos.
Vēlmes ir visiem. Vairums viņas tomēr kaut kā ļoti labi kaut kur nobāž.
Vai viņi tāpēc ir laimīgāki? Da nē.
Vai es tāpēc esmu laimīgāka? Da nē. Bet vai es būtu laimīgāka, ja savas vēlmes nerealizētu? nea.. būtu vēl sliktāk.

Ehh.. tā, tagad arī man sanācis sapnī redzēt cibiņu, kuru dzīvē vismaz apzināti satikt nav nācies. Pat īpaši ierakstiem uzmanību labu laiku nebija sanācis pievērst - jā jā, tā paša "nav ko teikt" dēļ.

Viena no tām dīvainajām sarunām, kad bariņš cilvēku vienā telpā spriež par absolūti mazsvarīgām lietām. Daži savstarpēji pazīstami, bet neviens visus citus nepazīst.
Un pēkšņi kaut kas viena pateiktajā šķiet pazīstams - vai idejā, vai runasstilā... tagad pat vairs nepateikšu, kas tieši. Tāda atpazīšana iespējama tikai un vienīgi sapnī - bet tad es biju pilnīgi pārliecināta, ka tam noteikti jābūt tieši tam. Pēc laika piegāju, apjautājos - tu neesi sviesta cibas lestat?

Sapnis bez vizuālajiem tēliem. Atceros tumši zaļās, ar biezo, lupināmo krāsu pārklātās solu virsas. Nolupušās palodzes. Lielos logus. Aizkarus, ieplīsušus, ar lielām rūtīm, ne gluži svaigi mazgātus.

Un nevienu seju. Nevienu izskatu.

Man jau arī. nav.

( just rambling... )

----------------------------------
Es gribu sarunāties.
----------------------------------
Bet man nav ne jausmas, kā to dara.
----------------------------------

Intelekta imitētas emocijas.
Tjūringa tests apjuktu.